“Mūsdienu progresīvā kustība, līdzīgi kā Franču revolūcija, sākās ar apbrīnojamiem mērķiem…” Kā beigsies progresīvistu terora valdīšana? 42
Dens Perijs (Dan Perry), bijušais “Associated Press” redaktors Tuvajos Austrumos Kairā un Eiropas/Āfrikas redaktors Londonā, savā publicētajā viedokļrakstā medijā “Newsweek.com” salīdzina mūsdienu progresīvo kustību ar Jakobīņu teroru jeb Teroru Franču revolūcijā, vēršot uzmanību uz notiekošo ASV.
Dens Perijs raksta, ka revolucionārajā Francijā Maksimiliāns Robespjērs kļuva par kaislīgu brīvības, vienlīdzības un brālības ideālu aizstāvi. Taču, neraugoties uz viņa sākotnējo uzticību taisnīgumam, pārspīlēta rīcība padarīja viņu par sinonīmu katastrofālajai “Terora valdīšanai”, sniedzot mācību par ekstrēmisma bīstamību. Amerikas progresīvie cilvēki, iespējams, vēlēsies nolikt malā “TikTok”, palasīt vēstures grāmatu un mācīties no šī pamācošā stāsta.
Jurists un politiķis koncentrēja savu retoriku uz vienkāršās tautas aizsardzību pret monarhijas ļaunprātīgu izmantošanu. Taču Terora valdīšana, kas sākās dažus gadus pēc 1789. gada revolūcijas, pati par sevi bija ļaunprātīga, un to raksturoja viņa Sabiedriskās drošības komitejas centieni iztīrīt Franciju no šķietamiem revolūcijas ienaidniekiem. Viņi ieslodzīja cietumā un giljotinēja tūkstošiem cilvēku, tostarp bijušos sabiedrotos un nevainīgus cilvēkus, pielīdzinot opozīciju nodevībai.
Robespjēra uzstājība uz ideoloģisku tīrību un absolūtu lojalitāti, kā arī viņa bezkompromisa prasība pēc “tikumības republikas”, kurā necildienīgi cilvēki tika bargi iznīcināti, atsvešināja daudzus viņa paša sabiedrotos, kuri sāka baidīties par savu dzīvību, un noveda viņu pie nožēlojama gala.
Mūsdienu progresīvā kustība, līdzīgi kā Franču revolūcija, sākās ar apbrīnojamiem mērķiem: sociālo taisnīgumu, vienlīdzību un atstumto kopienu aizsardzību. Progresīvisti ir centušies panākt būtiskas pārmaiņas, risinot tādas sistēmiskas problēmas kā policijas brutalitāte, rasu diskriminācija, dzimumu nevienlīdzība un vides iznīcināšana.
Viņiem bija kopīgi daudzi mērķi ar klasiskajiem liberāļiem, kas joprojām veido ASV Demokrātu partijas kodolu: pieejama un, iespējams, vispārēja veselības aprūpe, abortu pieejamība, ieroču kontrole, taisnīgāka pīrāga sadale. Kad Bērnijs Sanders vērsās pret “miljonāriem un miljardieriem”, viņš bija absurdi sajaucis šīs kategorijas – bet viņam bija taisnība arī attiecībā uz nevienlīdzības ļaunumiem.
Taču pēdējos gados viņa aizstāvētā kustība ir pārspīlējusi, atsvešinot daudzus liberāļus un riskējot apdraudēt savus mērķus. Tā tik ļoti spiež vēlētājus pa labi, ka var godīgi apgalvot, ka bijušais prezidents Donalds Tramps nebūtu tik konkurētspējīgs, ja ne progresīvisti.
“Kas varētu būt tik kaitinošs un bīstams, ka daudzi noliek malā ieroču kontroli un abortus,” savā viedokļrakstā vaicā Dens Perijs.
Iespējams, sākums meklējams populārajā aicinājumā “atņemt finansējumu policijai”. Šo lozungu, kura mērķis bija izraisīt policijas darbības pārvērtēšanu un novirzīt līdzekļus sabiedriskiem pakalpojumiem, daudzi – arī kustības iekšienē – interpretēja kā tiešu tiesībaizsardzības atcelšanu. Protams, tas tā izklausās. Lai gan pastāv pamatotas bažas par policijas pārkāpumiem un rasismu, “atteikšanās no finansējuma” jēdziens ir nepraktisks un ārkārtīgi nepopulārs.
Līdzīgi kā Robespjēra bezkompromisa attieksme pret šķietamiem ienaidniekiem, arī kustība “atņemt finansējumu policijai” ir atsvešinājusi mērenos atbalstītājus, kuri piekrīt nepieciešamībai veikt reformas, bet ne šādam radikālismam. Tas ir arī nodrošinājis munīciju kritiķiem, kuri apgalvo, ka progresīvie ir atrauti no reālās noziedzības un sabiedrības drošības situācijas, jo, ja to uztvertu burtiski, visneaizsargātākie cilvēki kļūtu vēl vairāk pakļauti noziedzībai – vairāk, nekā viņiem jebkad draudēja kāds policists.
Demokrātu vadīto pilsētu visatļautība noziedzības jomā ir sagādājusi republikāņiem vēl vairāk politisku dāvanu: Progresīvie apgabala prokurori, kas par prioritāti izvirza alternatīvas ieslodzījumam; “patvēruma pilsētu” politika, kas ierobežo sadarbību ar federālajām imigrācijas iestādēm; drošības naudas reformas pasākumi, kuru mērķis ir samazināt pirmstiesas apcietinājumu likumpārkāpējiem, kas nav izdarījuši vardarbīgus noziegumus, kas var izklausīties saprātīgi, bet mazina preventīvo ietekmi. Par piemēru var minēt Sanfrancisko, kur tiek pieļauta atklāta narkotiku lietošana, bezpajumtnieku nometnes un zādzības veikalos. Daži veikali pat tiek slēgti finansiālo seku dēļ.
Vēl viens strīdīgs jautājums ir “cancel” jeb “atcelšanas kultūras” uzplaukums, kad indivīdi vai organizācijas tiek izstumtas līdz pat sabiedrības ekskomunikācijai par uzskatiem vai rīcību, ko par nepieņemamiem uzskata vokālā minoritāte (grupa, kas pauž viedokli, kuram nepiekrīt vairums cilvēku), kas uzrauga progresīvo ortodoksiju – kas spēj uzstāt, ka dzemdēt var arī sievietes, kas nav sievietes.
Lai gan atbildība ir svarīga, atcelšanas kultūras soda raksturs bieži vien atgādina Terora valdīšanas tīrīšanu. Tās var neizraisīt faktiskas slepkavības, bet karjeras un reputācija tiek iznīcinātas bez pienācīgas tiesas, atgādinot revolucionāro tribunālu saīsinātos nāvessodus.
Šī neiecietības kultūra veicina baiļu gaisotni, kurā cilvēki baidās izteikties vai iesaistīties jēgpilnās diskusijās. Tāpat kā Robespjēra valdīšanas laikā sabiedrībā valdīja aizdomas, represijas un aizvainojums, arī atcelšanas kultūra grauj vārda brīvību un debates.
Nākamais: Progresīvās kustības intensīvā koncentrēšanās uz identitātes politiku – rases, dzimuma un seksuālās orientācijas izvirzīšana par prioritāti. Lai gan ir labi risināt unikālās problēmas, ar kurām saskaras dažādas grupas, šī visaptverošā aizraušanās var būt postoša saliedētas sabiedrības veidošanai. Tā atgrūž daudzus, kas citādi varētu būt partneri cīņā par vispārēju sociālo taisnīgumu.
Progresīvā nostāja attiecībā uz imigrāciju, kas tiek uztverta kā atvērtu robežu aizstāvēšana, ir vēl viena joma, kurā tiek pārspīlēti centieni. Lai gan līdzjūtība pret imigrantiem un bēgļiem ir saprotama, nekritiska imigrācija var noslogot resursus un sociālo kohēziju, satraucot vienkāršus cilvēkus, kuriem rūp nacionālās kultūras saglabāšana. Pamatotu bažu par integrāciju un valsts drošību ignorēšana var izraisīt pretreakciju, kā tas pašlaik notiek Francijā, kur galēji labējie ir nostiprinājušies.
Robespjēra vienaldzība pret savas politikas praktiskajām sekām galu galā noveda pie viņa krišanas. Pret viņu izveidojās koalīcija, kas apgalvoja, ka viņa metodes ir kļuvušas nepraktiskas un tirāniskas un ka nemitīgās tīrīšanas destabilizē Franciju, apdraudot pašu revolūciju, kuru tās mērķis bija aizsargāt. Viņš tika ātri notiesāts un 1794. gada 28. jūlijā kopā ar 21 sabiedroto sodīts ar giljotīnu, tādējādi izbeidzot Terora valdīšanu un iezīmējot relatīvas mērenības un stabilizācijas periodu.
Daži līdz pat šai dienai uzskata, ka viņš bija grēkāža upuris. Taču patiesībā Robespjēra “progresīvos” sasita “liberāļu” versija, kuri vēlējās sasniegt daudzus no tiem pašiem mērķiem un savulaik pauda viņa revolucionāro degsmi, taču savā pieejā bija mērenāki, iecietīgāki un introspektīvāki.
Amerikas Savienoto Valstu progresīvajiem būtu prātīgi ņemt vērā šo mācību. Šodien viņi izrāda vienaldzību un pat nicinājumu pret liberāļiem, kuri joprojām veido vairākumu Amerikas kreisajā un centriskajā daļā. Tā kā progresīvisti ir jauniešu kustība, viņi pārstāv nākotni, un tāpēc viņi par liberāļiem izsakās kā par pēckara paaudzi, kas ir augstprātīgs apvainojums.
Progresīvajiem un viņu mērķiem var nenākt par labu, ja liberāļi secinās (varbūt pēc mokošā Trampa prombūtnes), ka viņi ir bīstamāki par labējiem, un izjauks šo aliansi. Mērenība nenoder visās lietās – tā nenodrošinās jums Nobela prēmiju vai Vimbldonas čempiontitulu. Taču šajā nemierīgajā un sarežģītajā laikā politikā tā noteikti ir ieteicama.
