Robežu starp mūsdienu un „ne-mūsdienu” folkloru novilkt nevar 7
G. Pakalns stāsta, ka ir neiespējami novilkt stingru robežu starp mūsdienu un „ne-mūsdienu” folkloru. Tā, ko tagad saucam par seno laiku folkloru, kādreiz bija „mūsdienu”. Folkloras pētniecība radās kā izglītoto cilvēku interese par „nesamaitāto, neizglītoto” cilvēku kultūru. Jau kopš folkloras pētniecības sākumiem ir aktīvi daudzi stereotipi, kam maz kopīga ar realitāti, līdz ar to priekšstats par folkloru, tradīcijām tika vairāk vai mazāk konstruēts (piemēram, par nacionāli un lokāli īpatnējo folkloru, vecajiem cilvēkiem kā īpašo zinātāju glabātājiem, noteikti folkloras žanri, kam pievērš uzmanību, tāpat arī vācēju un publicētāju pašcenzūra – interese par skaisto, pamācošo, pielietojamo, bet ne par neglīto, nepieklājīgo).
Gandrīz vienmēr interese par folkloru saistīta ar politiskiem mērķiem – piemēram, 19. gadsimtā saistība ar nacionālo valstu, nacionālisma veidošanos Eiropā, 20. gadsimta pirmajā pusē – ar šo valstu nacionālās ideoloģijas, pārākuma apziņas (ilūzijas) formulēšanu, atmodas laikā folkloras kopas un festivāli reprezentēja tautu, tās kopīgos centienus, saistību ar pagātnes vērtībām, bet tad jau drīz interese par folkloru atkal strauji mazinājās. Kad vietējai pašvaldībai vai politiķiem vajadzīga folkloras kopa, folkloras izrāde – kad ir kādi lielāki „tautiskie svētki” vai kad uz „tautas fona” skaisti jānofotografējas?
Vēl viens paradokss ir, ka nereti ļoti internacionāli stāsti, dziesmas vai zīmes, simboli tika un tiek likti nacionālās, lokālās ideoloģijas pamatā. Kaut gan folkloras pētnieki nodarbojas ar salīdzinošo folkloras pētniecību, tomēr nacionālās, lokālās vēlmes mēdz būt spēcīgākas, un tad zinātniekus vairs nesadzird, ja fakti ir pretrunā ar to, ko vēlas romantiski un patriotiski noskaņotu cilvēku grupas.
Līdz 20. gs. 60. gadiem folkloras vākšana un pētniecība bija gandrīz tikai pagātnē vērsta, tad notika pavērsiens, tā kļuva reflektējošāka (sāka uzdot sev jautājumus par to, kāpēc kas tika un tiek darīts), pagriezās „ar seju pret mūsdienām”. Ja vienkāršojam, tad mainījās veids, kā skatīties uz folkloru – ja līdz tam tā bija kā pagātnē nogrimstošs mantojums, veco ļaužu, seno paaudžu zināšanas, zemnieku kultūras prasmes, dziesmas un ieražas, kas izzūd un tiek aizmirstas, tad tagad folklora tiek saprasta kā mūsu dzīves dabīga daļa, kas mainās līdzi cilvēku dzīvei, palīdz dzīvot, liecina par sabiedrībā notiekošajiem procesiem.
Folkloristika tuvinās sociālajām zinātnēm, bet cenšas nepazaudēt savu specifisko vēsturisko skatījumu uz procesiem un faktiem, saistību ar lieliem agrāk pierakstītu tekstu, melodiju, darbību aprakstu (rotaļu, svētku svinēšanas, maģisku darbību utt.) daudzumiem. Vairāk par to var lasīt Daces Bulas grāmatā „Mūsdienu folkloristika. Paradigmas maiņa” (2011), kur lasītāji tiek iepazīstināti ar pēdējo 40 gadu norisēm folkloristikas uzdevumu izpratnē pasaules mērogā. Var palasīt arī Baibas Krogzemes-Mosgordas grāmatu „Atmiņu albumu tradīcija latviešu skolēnu kultūrā” (2013), kur tiek aplūkota svarīga bērnu kultūras daļa, ieskaitot arī mūsdienu skolnieku ikdienas dzīvi.
Nav iespējams strikti novilkt robežu, kas ir folklora un kas nav. Cik reizes kādam jokam jātiek izstāstītam vai pārsūtītam, cik reizes jāparodē kāds attēls, video klips vai uzvedības modelis, lai tas kļūtu tradicionāls, folklorizētos? Tāpat ne viss, par ko interesējas folkloras pētnieki, ir folklora. Jau sen vairs folklora netiek romantiski uzskatīta par „visas tautas īpašumu”, jau pusi gadsimta tiek lietotas arī citas folkloras definīcijas, piemēram, ASV pētnieka Alana Dandesa „mākslinieciska komunikācija mazās grupās”. Šīs grupas var būt profesionālas, sociālas, vecuma, dzimuma – ne velti tiek runāts arī par vīriešu un sieviešu folkloru.
Kā folklora rodas? Tas ir viens no lielajiem noslēpumiem. Reizēm izdodas „noķert pie rokas” atsevišķus gadījumus, atrast autorus, kuru darbi folklorizējušies, ieskicēt kādas idejas rašanos un izplatīšanos (interesanti interneta kultūras piemēri atrodami lapā netlore.ru). Parasti jaunrade notiek noteiktu tradīciju robežās – tik ilgi, kamēr attiecīgais folkloras veids ir dzīvs, darbīgs.
