Humoristiski un nopietni stāsti un izteicieni mūsdienās. Kā veidojas mūsdienu folklora 7
Folklora ir cilvēku ikdiena
Folklora nav tikai senākais tautas mantojums. Tas veidojas arī tagad. Folklora ir viss, kam nav noteikta autora, bet ko tomēr atpazīst vismaz daļa sabiedrības. Mainoties sabiedrībai, mainās arī folklora, pielāgojas, aug kopā ar sabiedrību, tautu, kam kalpo.
Konsultē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieks filoloģijas zinātņu doktors Guntis Pakalns. Latvijas senvēstures un mitoloģijas interesente Gunta Deģe.
Droši vien daudzi no mums nedomā, ka folklorai viņu dzīvē būtu nozīmīga vieta. Jā, protams, Jāņos mēs uzdziedam “Līgo, līgo”, tautasdziesmas mēdzam rakstīt apsveikumos. Labākajā gadījumā cilvēks vēl zinās pateikt, ka ir tādas folkloras kopas. Tas arī, šķiet, ir viss, kur vidusmēra cilvēks saskata folkloras saistību ar mūsdienu dzīvi. Bet vai saistība tiešām ir tik neliela un ikdienā nemanāma?
Patiesībā folklora mēdz būt visai mūsdienīga. Piemēram, mēs taču visi zinām, ka vajag tikai nomazgāt mašīnu, lai uznāktu lietus, un, ja ilgi nenāk transports, vajag aizpīpēt pēdējo cigareti. Ja rauj žagas, tātad kāds piemin, un jāgudro, kam tad viņu ievajadzējies. Pirmoreiz izdzirdot dzeguzi, ķeram pēc naudiņas kabatā, un, ja aizkūkots tukšā, dusmojamies, ka tagad visu gadu jāstaigā bez naudas.
Lielākā daļa no mums ievēro vismaz kādus no minētajiem vai līdzīgiem paradumiem un teicieniem. Un arī šī šķietami neracionālā un reizēm pat smieklīgā uzvedība ir saistīta ar folkloru. Visi šie paradumi ir radušies laika gaitā, un tiem ir kāds skaidrojums.
Folklora rodas arī tagad, taču izpaužas nedaudz citādāk – ne tik daudz tautasdziesmās, teikās un pasakās, cik anekdotēs, parunās, sakāmvārdos, ticējumos un spoku stāstos. Kamēr ir tauta, radīsies arī folklora, jo folklora ir tautas dzīvības pazīme.
Folkloras mantojuma izpēte turpinās
Kā ar seno folkloras mantojumu? Vai tas vēl tiek pētīts, sistematizēts vai varbūt viss jau izpētīts? Guntis Pakalns teic, ka, ja kaut nedaudz interesējas par to, kas notiek folkloras pētniecībā, var redzēt, ka ir daudz zinātnisko publikāciju, folkloras pētnieki uzstājas konferencēs, tiek izdotas jaunas grāmatas utt. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, Latvijā ir mazāk folkloras pētnieku, kam tā ir profesija, arī iespēja saņemt izglītību folkloristikā ir visai maza. Bet rosība notiek. Protams, arī šī zinātne mūsdienās ir kļuvusi internacionāla. Maz palicis tādu entuziastu, kas uzskata, ka latviešu folklorā ir kaut kas tik unikāls, ka tā pētniecībai neder teorijas, idejas un koncepcijas, ar kurām strādā citu valstu folkloras pētnieki.
