Māris Antonevičs: “Progresīvo” idejas Rīgā atgādina laiku, kad visus ar varu mēģināja sadzīt kolhozā 44
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politiskajā terminoloģijā, it īpaši, ja to lieto sadzīviskā, nevis zinātniskā līmenī, robežas bieži vien ir diezgan izplūdušas. Tādi apzīmējumi kā “kreiss”, “labējs”, “liberāls”, “konservatīvs”, “nacionāls”, “zaļš”, “radikāls”, “populists” u. c. laika gaitā ir ļoti izplūduši, tāpēc izmantot tos politiskā spektra raksturošanai kļūst arvien grūtāk.
Piemēram, ilgāku laiku bija pieņemts un pat šķita diezgan precīzi lietot apzīmējumu “kreisie liberāļi”, ja runa bija par politisko virzienu, ko Latvijā pārstāv partija “Progresīvie” un daļēji (vairāk politiskās retorikas līmenī) arī apvienība “Attīstībai/Par”.
Tomēr nu jau arvien vairāk kļūst skaidrs, ka no liberālisma tur ir tik, cik melns aiz naga.
Tik vien, cik to var attiecināt uz seksuālo minoritāšu tiesībām vai feminisma idejām, kuras vēsturiski pieņemts uzskatīt par liberālām, jo tās vērstas uz tiesību paplašināšanu.
Savukārt tādas liberālisma vērtības kā izvēles brīvība, minimāla valsts iejaukšanās, izpausmes iespējas tur vairs neatrast, tieši pretēji – tās pat tiek apkarotas. Šobrīd tā ir izteikti kreisa ideoloģija, kuras mērķis ir piespiest visus rīkoties un domāt vienādi, ar līdzīgu vadmotīvu kā Padomju Savienībā: “Ja nemākat – iemācīsim, ja nevarat – piespiedīsim.”
Līdzīgi kā ar komunisma idejām, tas viss ir interesanti, kamēr nesākas praktiskie eksperimenti. “Progresīvie” līdz šim bija diezgan margināla partija, bez ietekmes uz politiskajiem lēmumiem, savukārt “Attīstībai/Par” – izteikta sistēmas partija, kam interesantāka par ideoloģijas realizāciju šķiet pati vara.
Tomēr tad notika nedaudz negaidīts pagrieziens Rīgas domes vēlēšanās, kur šo spēku kopējā saraksta ietvaros labākās pozīcijās pēkšņi nokļuva tieši “Progresīvie”, gūstot iespēju vismaz vienā pašvaldībā (bet toties kādā!) īstenot to, ko iepriekš tikai rakstījuši soctīklos vai runājuši sarunu festivālos.
Pagaidām spilgtākie piemēri tam ir RD nesenais lēmums aizliegt Rīgā gāzes apkures katlu izmantošanu privātpersonām un vēl ne tik atklātā, bet pietiekami uzstājīgā vēlme piespiest rīdziniekus atteikties no privātā autotransporta, visiem pārejot uz sabiedrisko transportu vai vislabāk – velo.
Tā vietā, lai padarītu šīs izvēles par pievilcīgu alternatīvu un ļautu cilvēkiem pašiem izdarīt izvēli, tiek izmantoti piespiedu rīki un represijas.
Komunistisko lozungu un šķiru cīņas teoriju vietā pašlaik ir Zaļais kurss. PSRS visus vajadzēja sadzīt kolhozos ne jau tāpēc, ka tas būtu labāks saimniekošanas modelis un vara gribētu uzlabot dzīvi zemniekiem, bet tāpēc, ka to paredzēja ideoloģiskie uzstādījumi par privātīpašuma likvidēšanu. Taisnīgums bija tikai uz papīra un runās, ne dzīvē.
Līdzīgu “dzīšanu kolhozā” “progresīvā” Rīgas dome zaļo mērķu vārdā vēlas īstenot arī tagad – panākt, lai visi, kas autonomi sildās ar gāzi, pieslēdzas centrālapkurei. (Lai gan daudzās vietās tas būtu ļoti sarežģīti vai pat neiespējami, bet tas domniekus neinteresē.)
Tiesa, arī “Rīgas siltums” apkurē izmanto pamatā to pašu gāzi – to gan esot plānots ar laiku samazināt (70% vietā būšot 50%), bet ne atteikties.
Tāpat var rasties daudz jautājumu par to, cik moderna un videi draudzīga vispār ir šī pašvaldības uzņēmuma infrastruktūra, cik lieli ir siltuma zudumi, ja paskatās uz “kailajām” joslām sniegā, kas ziemā veidojas vietās, kur iet siltumtrases.
Galu galā, arī ekonomiskais izdevīgums – pat strauji pieaugot gāzes tarifiem, sildīties ar savu gāzes katlu joprojām paliek izdevīgāk, nekā maksāt “Rīgas siltuma” rēķinus (kas tāpat pašlaik skrien debesīs).
Varbūt ne tik spilgtu, bet līdzīgu kreisu apsēstību ar Zaļā kursa idejām, kuru vārdā var ziedot visu pārējo, jau valdošās koalīcijas ietvaros pašlaik demonstrē arī “Attīstībai/Par” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Juris Pūce, argumentējot, kāpēc nedrīkst samazināt pievienotās vērtības nodokli energoresursiem, īpaši gāzei: “Mums ir stingra nostāja pret to, ka pievienotās vērtības nodoklis tiktu samazināts dabasgāzei. Fosilā kurināmā patēriņa samazināšana ir viens no Latvijas ilgtermiņa mērķiem, par ko šī pati valdība pieņēmusi lēmumu, ka to atbalsta.”
Runa ir par energokrīzi, un piedāvātais risinājums – PVN samazināšana – attiektos uz tuvākajiem mēnešiem, ko jau nolēmušas vairākas Eiropas Savienības valstis, bet te politiķi demonstrē, cik patiesībā viņi ir tālu no reālās dzīves, šādā brīdī runājot par “ilgtermiņa mērķiem”.
Savukārt tie, kas domā, ka modernā “dzīšana kolhozos” aprobežosies tikai ar apkures veidu, jāapbēdina, ka tas ir tikai sākums, un dažam pat sapņos nerādās, cik tālu viss var aiziet, ja vien tam dotu vaļu.
Ilustrācijai var pieminēt vienas “progresīvās” domnieces priecīgo ierakstu tviterī: “Atveru Rīgas sabiedrības veselības stratēģisko plānu. Tur minēta gaļas patēriņa samazināšana. Prieks, ka runāt par gaļas patēriņa samazināšanu kļūst par normu…”
Pagaidām veids, kā iejaukties cilvēku ēdienkartēs, vēl nav atrasts, un RD ietvaros to arī būtu grūti izdarīt, bet gan jau arī te var atrast kādas boļševiku metodes.
Nepatīkamākais šajā visā ir ne jau “Progresīvo” centieni realizēt savu ideoloģiju. Ko tad citu partija dara, kad tiek pie varas? Ļoti iespējams, ka kvēlākie partijas fani pašlaik sajūsmā lauž krēslus par šo panākumu, un partija pelna punktus rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Taču frakcijai “Par/Progresīvie” Rīgas domē ir vien 15 deputātu vietas.
Kopā pašvaldībā ir 60 deputāti, tātad bez citu politisko spēku atbalsta visas šīs idejas nekur tālāk netiktu. Un tomēr klusējot to atbalsta gan Nacionālā apvienība, gan Jaunā konservatīvā partija, gan Rīgas vicemērs – Latvijas Reģionu apvienības līderis Edvards Smiltēns, kas vienmēr publiski izrāda tik lielas rūpes par cilvēkiem.
Acīmredzot visiem ir savi amati, algas, ietekmes sfēras un nākotnes plāni, bet nav apņēmības patiešām strādāt savu vēlētāju interesēs.
