Mūsdienīgi pārkausēts Pērs Gints 0
Ar nepacietību gaidītā Viestura Kairiša izrāde “Pērs Gints” Nacionālajā teātrī satur tik daudz mākslinieciski pretrunīgu risinājumu, ka iestudējuma radītais kopiespaids vienkārši sašķīst gabalos un skatītājam ir jāpieliek krietnas pūles, lai no šīs vizuāli vērienīgās mozaīkas izlobītu, kas tad īsti šodien ir Pērs Gints, ar kuru sevi zināmā mērā personificē režisors. Kairišs piekrīt vispārējam viedoklim, ka Pērs ir Branda antitēze un pozicionē savas izrādes varoni kā mūsdienu cilvēku, kura neskaidrais dzīves mērķis ir ietverts kustības jēdzienā. Kustība var sniegt tiklab piepildījuma, kā arī iztukšotības sajūtu, kas rodas noietā ceļa vai paveiktā darba vētīšanas procesā, ar kuru Pērs ir spiests nodarboties dzīves nogalē. Pat ja vienīgā perspektīva ir Pogu lējēja panna, cilvēkam ir svarīgi par to domāt. Tas bija saklausāms Kairiša pirmsizrādes izteikumos, un, būdams režisors, kurš savu “sāpīgo domu” risina uz skatuves, viņš piedāvā sapņotāju Pēru pārkausēt atbilstoši savam “absolūtā ego konceptam”.
Izrādei radītais Edvīna Raupa tulkojums varbūt vietām mulsinās Ibsena teksta zinātājus, taču mūsdieniskotajā traktējumā tas vairāk vai mazāk palīdz tikt galā ar šķēršļiem, kas citādi būtu nepārvarami. Ievas Strukas izstrādātā un Grīga mūzikai pakļautā dramaturģiskā versija neuzkrītoši tiek balstīta uz Pēra iekšējo cīņu starp divām pretrunīgām vēlmēm. Kā teica Rušdī, cilvēka dižo cīņu vidū ir varenais konflikts starp fantāziju par mājām un fantāziju par tālēm, un tieši uz šīs stīgas iestudējumā savu spēli cenšas noturēt Uldis Anže. Vērienīgais izteiksmes veids un aktierspēlē ieturētā brehtiskā atsvešinātība kopā ar rūpīgi izsvērtiem mūzikas akcentiem nāk no šodienīgā operu inscenēšanas klāsta un dod iespēju režisoram scēniskajā telpā veidot krāšņi ierāmētas sižetisko notikumu gleznas, kurām mainoties publikas uztverē formējas vēstījums par Pēru Gintu. Šīm gleznām piemīt savs tēlainības kanons, kuru estētiski izkoptā manierē uz skatuves palīdz nodrošināt scenogrāfa un kostīmu mākslinieces – Reiņa un Kristas Dzudzilo – nevainojamā sadarbība. Tāds īsumā izskatās izrādes “objektīvais” konspekts, bet tagad mazliet par to, kas aiz tā slēpjas.
Izrāde sākas ar skaistāko Grīga svītas motīvu “Rīts”. Uz prospekta burvīga kalnu ūdenskrituma ainava, zem kuras stāv puskails Pērs Gints. Slavenā frāze – Pēr, tu melo! – ievada sarunu ar Ozi, kas īsinātā veidā sniedz ieskatu Pēra fantāzijās un, pateicoties dīvainajai kustību partitūrai, rada visai divdomīgu iespaidu par dēla un mātes attiecībām. Vārdos uzsēdinājis Ozi dzirnavu korē un darbos iestūķējis viņu skatuves lūkā, Pērs aizsteidzas uz Ingrīdas kāzām. Glezna no ainaviskas mainās uz sadzīvisku, krāsu palete kļūst košāka un figūras kontrastainākas. Statiskās mizanscēnas ar rozā uzvalciņos un kleitiņās tērptajiem personāžiem atklāj Pēra nožēlojamo statusu vietējā sabiedrībā, kuru Anže papildina ar skopās replikās un bravūrīgos žestos paustu varoņa iekšējo neapmierinātību. Arī iepazīšanās ar Solveigu un dejas atteikums neko daudz vairāk par emocionāli apvaldītām dusmu vibrācijām Pērā neieskandina, bet Ingrīdas aizvešana kalnos ir vien komiski tverta atspēlēšanās, kas beidzas uz tās pašas dusmu nots. Notiekošais Dovres veča pilī ir reversa glezna Ingrīdas kāzām, kuru dimensionāli padziļina Ulda Dumpja talants arī nelielu lomiņu koncepta žņaugos padarīt par stikla pērlīti, un Anžes Pēra pretošanās trolliskajai dzīvesziņai, kas vēlāk, savienota ar gūto mācību no Lielā Līkā, kļūst par viņa modus operandi.
Ibsena dāvātais romantiskais pārklājums no Pēra tēla izrādē ir mērķtiecīgi nokasīts, teiksim, varoņa mūsdieniskošanas nolūkā, un stāstījums tiek pārbīdīts uz racionālā prāta sfēru. Cenšoties trāpīgāk atklāt savu skatījumu uz Pēra aktivitātēm, Kairišs darbību it kā shematizē, papildina ar tēlainām zīmēm un cer, ka emocionālo komponenti viscaur nodrošinās Grīga mūzika. Diemžēl tā vienmēr nenotiek, jo šādos nosacījumos ilustratīvajā zonā ievirzītā aktierspēle zaudē savu dvēselisko stīgojumu. Rezultātā viena no brīnišķīgākajām lugas ainām – Ozes nāve – pārvēršas tik pieticīgā priekšnesumā, ka gribas aizvērt acis, ieklausīties mūzikā un atsaukt atmiņā Harija Liepiņa vai Ulda Pūcīša izcilos aktierdarbus.
Ceturtā un piektā cēliena gleznu parāde ir savdabīgs izaicinājums režisora iztēlei. Tādas kustīgās bildes kā “Marokas tualetē”, “Pie Memnona staba” un “Kairas trakonams” ir atjautīgi traktēti Pēra prāta stāvokļi, kas dzen viņu uz priekšu plašajā pasaulē, un Anže aktieriski tos fiksē pārliecinoši. Diskutabla ir un paliks baletiskā parodija ar Anitras deju centrā. Dejotāju bērnišķīgie augumiņi sasaistē ar pravieša tekstu, kurā atklāti jaušama iekāre, kas aizmiglo prātu, vedina domāt, ka Pēram šeit tiek pierakstīts smags grēks. Lai gan tas notiek tikai iedomās un pasaulē nav nekāds retums, tādam traktējumam pretojas lugas teksts, un pieļauju, ka pretosies arī daļa publikas.
Pēra atgriešanās dzimtenē, vētra, tikšanās ar Pogu Lējēju un Kalseno, liecinieku meklēšana izrādē vairāk atgādina tādas ar profesionālu roku veiktas gleznu skices, kurās blakus Pēram labi iezīmējas Artūra Krūzkopa atveidotie personāži. Svaru kausos liekamo jautājumu, vai Pērs Gints savā dzīvē ir bijis viņš pats vai tikai trollis un diezgan, režisors izrādē neakcentē, bet tikpat labi var jautāt, vai tas šodienas cilvēkam vispār liekas svarīgi? Izvērstā sīpola lobīšanas aina liek domāt, ka ne, jo neviena no pašmērķīgajā kustībā uzaudzētajām kārtām nav pogas vērta, bet tukšā mūža attaisnojumam pietiek ar to, ka vārgās sīpola saknītes tevi beidzot ir atvedušas mājās un šeit kāds patiesā mīlestībā tevi ir gaidījis. Lielā fināla glezna kopā ar Solveigas dziesmu izrādē ir pārvērsta grandiozā pašaizliedzīgas mīlestības apoteozē, kurā Solveiga, mātišķu jūtu vadīta, ar savu kailo zēnu klēpī staro laimē par to, ka ziedojusi sevi, lai piešķirtu svaru vienam izniekotam mūžam. Aizkustinoši un bezgala pretrunīgi.
Patīkami redzēt, ka režisoru urda sarežģīti dzīves jautājumi, ka viņš par tiem lauza galvu un meklē iespējas runāt mūsdienīgā skatuves valodā. Teātrī tas ir ērkšķains ceļš un ne vienmēr garantē tūlītējus panākumus, bet, ja esi izvēlējies, tad, kā teica Ibsens, svarīgi ir gribēt to, ko gribi, nelokāmi tāpēc, ka esi tu pats un citādi nevari. Neraugoties uz visai juceklīgo identificēšanos ar Pēru Gintu, kas atspoguļojas gan izrādē, gan intervijās, man liekas, ka Kairišs tomēr ir izvēlējies būt pats.
Uzziņa
Henriks Ibsens/Edvards Grīgs. “Pērs Gints”, iestudējums Nacionālajā teātrī
Režisors: Viesturs Kairišs, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, tulkotājs Edvīns Raups, dramaturģe Ieva Struka, Voldemāra Johansona muzikālais noformējums.
Lomās: Uldis Anže, Daiga Kažociņa, Agnese Cīrule, Madara Botmane, Egils Melbārdis, Ināra Slucka, Raimonds Celms u. c.
Nākamās izrādes: 5., 20., 28. novembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Vilnis Auzāns: “Gudra, domāt liekoša un nopietna izrāde ar vairākiem veiksmīgiem scenogrāfiskiem risinājumiem. Anže — malacis!”
Dace: “Tie, kas gatavi redzēt ko neparastu un savdabīgu – laipni lūdzam! Tie, kas meklē teātrī morālu atpūtu – sēdiet mājās!”
Dzintra: “Ibsens un cienījama vecuma aktieri erotiskās režisora fantāzijās, piedodiet, nesaprotami! Kāpēc man jāskatās Pēra monologs ar ugunsdzēšamajiem aparātiem fonā? Bravo Uldim Anžem! Pārējais… bez komentāriem.”
Armands Kalniņš: “Idejiski un mākslinieciski spoža izrāde, lielisks ansamblis, titānisks Anžes tēlojums. Izrādes ilgums – nepamanāms.”
twitter un teatris.lv
