Māris Zanders: Nebūsim naivi, valstis izsenis lieto sportu saviem politiskajiem mērķiem 2
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Domāju, ka saprotu hokeja (un jebkura cita sporta veida) līdzjutēju izteikumus “nejauksim sportu un politiku!”. Pats cenšos nesaistīt mūziķa, zinātnieka vai mākslinieka darbus ar šo cilvēku piederību kādai valstij, pat ja tās iekārta ir man nepieņemama.
Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka vēlme norobežoties no “politikas” ir naiva.
Netieši par to liecina kaut tas, ka, lai gan grūti iedomāties no sporta pasaules tālāk stāvošu cilvēku par šī teksta autoru, es apbrīnojami regulāri saskaros ar sportam veltītām publikācijām specifiski politikai veltītos starptautiskos izdevumos.
Nodalīsim divus aspektus sporta un politikas neizbēgamajā saistībā.
Pirmkārt, sportistiem pašiem var būt politiski uzskati, kurus tie vēlas paust publiski. Ja atskatāmies uz pēdējo pusgadu Baltkrievijā, redzam virkni šajā valstī pazīstamu sportistu, kuri izvēlējās izteikt atbalstu Lukašenko režīma pretiniekiem, neraugoties uz sporta funkcionāru un arī kolēģu aicinājumiem “nejaukt sportu ar politiku”.
Vairākums no šiem starptautiska līmeņa sportistiem par savas politiskās nostājas demonstrēšanu ir jau samaksājuši bargu cenu, tostarp arestus.
ASV iekšpolitikai veltītos tekstos kopš 2016. gada netrūkst diskusiju par tiem ASV sportistiem, kuri, protestējot pret, viņuprāt, nepamatotu policijas agresiju pret afroamerikāņiem, dažādu ceremoniju laikā vai nu atteicās stāvēt, skanot ASV himnai, vai veica simbolisko nomešanos uz viena ceļa.
Es personīgi domāju, ka policijai adresētā kritika nereti ir pārspīlēti vispārinoša, tomēr tāpat es uzskatu, ka konkrētajiem sportistiem bija, ir un būs tiesības savu pilsonisko nostāju paust.
Kā “tiltiņu” starp pašu sportistu politisko viedokli un valsts interesi par sportā notiekošo var minēt 2019. gada kaislības ap NBA līgas basketbolista sociālajos tīklos pausto atbalstu demokrātiskajiem spēkiem Honkongā.
Autoritārais Ķīnas režīms uzskatīja par nepieciešamu finansiāli sodīt (liedzot ienākumus no sponsorēšanas, maču translācijas utt.) ne tikai konkrēto basketbolistu, bet visu komandu, un arī NBA funkcionāri rezultātā ieguva papildu sirmu matu.
Otrkārt, valstis izsenis lieto sportu saviem politiskajiem mērķiem, daudz neprasot, ko par to domā sportisti un līdzjutēji (vai vismaz viņu vairākums).
Lai gan man ir aizdomas, ka nereti arī paši līdzjutēji nemaz nav pret redzēt sportu kā ilustrāciju savas valsts vai nācijas veiksmīgumam, pārākumam utt.
T.s. aukstā kara laikā bija gan spēļu boikoti, gan, cik atceros, stipri politizēta attieksme pret hokeja spēlēm, kad, teiksim, “čehi” spēlēja ar “krieviem”. Var arī atgādināt, cik politizēta bija spēkošanās šahā (Fišers pret Spaski, Korčnojs pret Karpovu).
Pēdējās desmitgadēs sporta pakļaušana politiskajiem mērķiem varbūt nav tik bezgaumīga savā tiešumā (lai gan atcerēsimies ar Krievijas sportistiem saistītos dopinga skandālus…), tomēr jebkurā gadījumā sports ir konkrētās valsts t.s. maigās varas organiska sastāvdaļa.
Ņemot vērā to, cik būtisks ir sports ievērojamai vēlētāju daļai, būtu pat neloģiski, ja politiķi sportu neizmantotu kā pierādījumu savas darbības veiksmīgumam (vēlams, patīkamā kontrastā ar citām valstīm).
Ja sporta līdzjutējiem tas palīdz, varu piebilst, ka tā notiek ne tikai sportā. Piemēram, es neapskaužu zinātniekus un inženierus, kuri strādā kosmosa programmās Ķīnā, Krievijā vai Indijā.
Kad šomēnes Ķīna veiksmīgi nosēdināja savus “dzelžus” uz Marsa, tad pirmkārt tika uzsvērts, ka tas izdevies jau pirmajā reizē. Nevis kā amerikāņiem tikai pēc piecu gadu riņķošanas ap Marsu. Dumja lielīšanās? Dumja. Ko padarīsi.
Tāpat man izsenis krīt uz nerviem Krievijas kultūras izmantošana Kremļa ideologu labā (mazliet vulgarizējot – “mūsu rakstnieki ir dižākie, mūsu balets – izcilākais, mūsu ikonas – visunikālākās”), tomēr laika gaitā esmu ar to samierinājies.
Ja sporta līdzjutēji dusmojas par to, kāpēc “politiķi jaucas sportā”, es tikpat labi varētu kašķīgi apjautāties, kādā sakarībā politiķi daudzās valstīs jaucas pat arheologu un paleontologu darbā (“mūsu dinozauru atliekas ir senākās, pie mums ir senākās arheoloģiskās liecības par metāla apstrādi”).
Ir vienkārši jārēķinās, ka politika ir kā slikti laika apstākļi – būs vienmēr.
