Mūs uztvēra kā Krievijas lāčus. Rokmūziķis un radio balss – Gvido Linga 0
Šogad 25 gadu jubileju ar plašu koncerttūri Latvijā turpina atzīmēt leģendārā latviešu grupa „Linga”. 5. februārī tuvākais tūres koncerts Rīgā, koncertbārā „Laternu stundā”. Grupas līderis Gvido Linga joprojām ar pilnu jaudu karsē publiku koncertos lielās koncertzālēs un nelielos klubiņos, agros rītos uz darbu radio dodas ar motorolleru, bet mājās baseina vietā ierīko mājas studiju rokgrupai.
Uz ielas viņu joprojām mēdz apturēt ar saucienu – hei, Linga! Gvido par to pasmaida – cilvēki joprojām īsti nezinot viņa īsto vārdu. Tāda esot nodeva par pankrokera tēlu, kas uz palikšanu nostiprinājies jau pirms 25 gadiem. Toreiz fani stāvēja rindās pie plašu veikala, lai iegūtu svaigi iznākušu Lingas plati, kurā skanēja enerģiska roka balss un nepieradināti teksti, atgādinot Billiju Aidola rokzvaigznes vokālu. Tikmēr grupas video, balinātos matus purinādams, plosījās saplēstos džinsos tērpies pankrokeris Linga. Latvija, Vācija, Dānija, Igaunija bija grupas koncertu kartē, laikā, kad vietējie mūziķi par īstiem rokfestivāliem tikai sapņoja. „Nezinu, varbūt kāds pēc mūsu video („Pilsēta”) ir domājis, ka esam huligāni un nemiera cēlāji, bet es nekad neesmu dauzījis logus. Tas ir tēls tāpat kā aktierim, un ar to visu mūžu esmu dzīvojis un dzīvošu. Tas ir daļa no manis. Man joprojām patīk „Sex pistols” un Aidols, pat ja neklausos viņus katru dienu, jo zinu no galvas.”
Joprojām izpūris
Kādreizējie anarhistiskā rokenrola – tā par ”Lingu” saka pats Gvido – fani nu kļuvuši par uzņēmējiem, skolotājiem un ģimenes cilvēkiem. Laikam ejot, mainījies arī rokmūziķa dzīvesveids. Toreizējo trakulīgo bohēmu aizstājusi ģimene, savrupnams galvaspilsētā, bet turpat 20 gadus Gvido darbdienu rītos jau no pulksten sešiem modina samiegojušos klausītājus „Latvijas Radio 2” rīta programmā. Iesākumā Lingas fanus mulsināja panku elka parādīšanās “LR2”, bet pats Gvido neuzskata, ka te būtu kaut kas neparasts. „Varbūt 90. gados vēl kādam „Linga” un „Latvijas Radio 2” varēja šķist nesavienojamas lietas, bet tagad viss ir mainījies, tas kļuvis modernāks, te skan arī rokmūzika, bet tā dēvētais šlāgeris ir kļuvusi nesalīdzināmi kvalitatīvāks un nekautrējoties var tikt saukts par kantrimūziku. Sākumā mana darbošanās radio bija tāda neliela dauzīšanās, vienkārši interesants process. Tas ir pamatīgs adrenalīns – desmit minūtes ēterā ir vesela mūžība, tajās tu vari pateikt ļoti daudz. Tavu balsi klausās daudz cilvēku, citam radio ir vienīgā lieta, kas viņu dienas laikā uzrunā. Atbildība ir liela, bet visa tā operācija tomēr jāpaveic vēsā ķirurga mierā, ar smaidu uz lūpām.”
Agrie rīti neesot problēma, smejas Gvido. „Es piedzimu agri no rīta, brālis (Igors Linga) – vakarā. Redz, kur uz rokas man ir saules zīme, bet viņam – mēness (rāda). Daba visu salikusi pa vietām! Reizēm gan trāpās kāds rīts, kad pēc koncerta jābūt darbā, un tas ir dzelžaini, izlocīties nevar. Bet es nesūdzos, jo man patīk šīs darbs. Tas ir tāpat kā ar mūziku – ir kaifs! Tu aizbrauc uz koncertu, nospēlē, atdodies publikai. Protams, ir garais ceļš atpakaļ uz mājām, bet klausītāju jau neinteresē, kā tu tur kulies.” Uz darbu mūziķis arī ziemā dodas nevis ar auto, bet – motorolleru. „Jāpadarbina arī ziemā, lai „aķītis” nenosēžas. Uz „rollera” tu esi viens – neciešu sabiedrisko transportu, kur katrs uzskata, ka viņam ir tiesības mani uzrunāt un pajautāt – ko tu tāds izspūris!”).”
Aste turas gaisā
Tomēr vienā ziņā nekas nav mainījies – nedēļas nogales – tās gan paliekot koncertiem. Pērn grupa „Linga” svinēja 25. gadskārtu, un svinības turpinās arī šogad – mūziķi devušies jubilejas koncerttūrē. „Mēs mazliet kā meitenes koķetējam ar vecumu,” smejas Gvido. „Man ir prieks, ka joprojām esam kopā grupa. Protams, mūziķiem ir ģimenes, blakus projekti, kāds mēdz aizbraukt kaut kur uz salām atpūsties. Esam iemanījušies gadījumos, ja kādam ir kāda blakus muzicēšana, viens otru aizvietot – ģitārists, ja vajag, uzspēlē basģitāru, un publikai jau nav svarīgi, kādu instrumentu kurš spēlē. Kopā sanākšanas process kļūst arvien sarežģītāks, tāpēc izdomāju, ka to varētu darīt pie manis mājās.” Līdz šim mēģināts piemājas garāžā (man patīk „garāžroks”), bet tagad Gvido ierīkojis grupas mēģinājumu vietu, kas bija iecerēta kā baseina telpa. „Kārtīgi izbetonējām grīdu, no baseina atteicāmies. Ir saliktas bungas, pults, aparatūra. Rīt jau pirmais mēģis.”
Pat būdami veterāni, „Linga” nav zaudējuši dauzīšanas garu – viņus joprojām varam sastapt arī klubiņos, kur naktsdzīve sit augstu vilni. „Tā ir tāda dauzīšanās,” pasmīn Gvido. „Tikko nospēlējām gan „Nabaklab”, esam bijuši pat „Leningrad” – nu, forši!” Vienalga, kur tas būtu, mēs konsekventi spēlējam tādu mūziku, kādu spēlējam. Tā nav tikai mūzika, bet vesels laikmets. Cilvēki to joprojām pieprasa.”
Grupas labāko dziesmu izlase iznāca pasen – „Lingas” 20 gadu jubilejā. Vai klusums ierakstu laukā nozīmē radošu pauzi? „Jā, laiks briesmīgi ātri skrien. Šobrīd esam eksperimentu periodā, un jaunas dziesmas top – kamēr vēl varam kaut ko radīt kopā, tas ir jādara. Mēs nemēģinām pārsist vecos gabalus, bet radīt kaut ko savādāku. Apzinos, ka neesmu komponists, bet amatieris, kuram dažreiz kaut kas ir sanācis. Koncertēt neesam pārtraukuši ne mirkli, tikai to nekad tā īpaši nereklamējam. Ir grupas, kas pašas piedāvā savus koncertus pasākumu rīkotājiem, bet man ir prieks, ka mums tas nav jādara. Ir vietas, kur mūs aicina pat četrus gadus pēc kārtas. Tas ir ļoti patīkami – aste uzreiz turas gaisā.”
Kautrēties nevajag
Par Lingas mūziku šobrīd interesi izrādījusi vērā ņemama Bulgārijas raidstacija. „Ir sajūta, ka aplis atkal apgriezies apkārt, par mums atkal interesējas. No visiem Baltijas mūziķiem viņi izvēlējās tieši mūs – laikam bija redzējuši dažus video un novērtējuši līmeni. Varu būt laimīgs, ka par mums atkal ieinteresējušies kaut kur ārpusē. Tikai lēnā garā apbraukāt Latvijā – ar to sākas tāda rutīniņa. Protams, tagad pie mums festivālu dzīve nav sliktāka, ir lielisks tehniskais aprīkojums, bet pietrūkst cilvēku dažādība. Kontaktējoties ar dažādiem cilvēkiem tu aplīpi ar visādām labām domām, tas dod to spērienu pašam pagrozīt galvu. Varu tikai teikt, ka nevajag baidīties no dažādības.”
„Linga” albumu savulaik ierakstījuši Vācijas studijā, tikai pēc tam tas iznāca Latvijā. Sekoja koncerttūre Dānijā.
„Mūs paņēma Dānijas valsts radio, un bijām pirmie, kas ierakstījās jaunajā studijā, kuru iesvētīt nāca karaļnama pārstāvji. Tagad ir doma paskatīties, kas notiek Zviedrijā un tajā galā. Viņiem tāds mūsu stils ir tuvs atšķirībā no Dānijas, kur mums kādreiz jautāja – kāpēc esat tik agresīvi un dusmīgi? Toreiz mūs uztvēra gandrīz kā lāčus, kas atbraukuši no Krievijas. Viņi neiedziļinājās tajā, kas ir Latvija, Igaunija vai Lietuva. Man šķiet, vēl tagad Rietumu valstīs ir šis stereotips, ko varbūt pēdējā laikā mazinājuši politiskie skandāli. Šobrīd situācija ir mainījusies, un man ir prieks, ka tad, ja gribi, lai tevi sadzird, obligāti vairs nav jādzied angļu valodā. Mēs izvēlamies dziedāt latviski, jo kas gan ir labāk – dziedāt savā valodā vai ākstīties sliktā angļu mēlē! Citādi ir jaunajai paaudzei, kam angļu valoda ir dabiska. Mans dēls Dans šobrīd labāk runā angliski nekā latviski. Protams, ir arī jāsaprot, ka tas, kas Latvijā ir grāvējs, ne vienmēr tiks saprasts citur. To sapratām pēc mūsu „Krodziņa”, ārzemēs cilvēki brīnījās un nesaprata, kas tas par “umpapā”! Ir dziesmas, kuras ir saprotamas tikai noteiktai mentalitātei. Tāpēc jaunajiem ir jāmētājas par pasauli, lai uztvertu to pasaules elpu. Viņi arī ir jau citā līmenī, salīdzinot, kādi kādreiz bijām mēs. Dēls mācās Doma kora skolā – dzied, mācās solfedžo, spēlē ģitāru, tā ir paaudze, kas visā iedziļinās. Ir patīkami, ja redzi, ka bērni ir talantīgāki un gudrāki par tevi – es esmu pilnīgs pašdarbnieks, un tur vairs neko nevar darīt (smejas). Tikko „Nabaklab” spēlējām kopā ar vienu mūsu pašu jauno grupu – “Blody Heels”. Domāju, viņiem ir enerģija un baigās iespējas. Vienīgi es viņiem teicu – Latvijā spēlējot gan vajag arī kādu gabalu latviski. Nevajag no tā kautrēties. Nesanāks viens – izdosies nākamais!”
