“Mūs nevar uzvarēt!” – Klimovičs par Čerņihivā pieredzēto 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīzes” speciālkorespondents Ukrainā, AS “Latvijas Mediji”
“Slava Ukrainai!” – tā ir kā parole, ko Ukrainā ik dienu, bieži vien pārvietojoties vairākus simtus kilometru, atkārtoju desmitiem reižu. To pasaku, iebraucis kārtējā kontrolpostenī uz ceļiem vai nokļūstot kādā no pilsētām. Karavīri vai policisti, vai arī teritoriālās aizsardzības bataljonu kareivji, kas jau pirms tam pārbaudījuši manus dokumentus, momentāli atbild: “Slava gerojam!” (“Varoņiem slava!”)
Šajās īsajās frāzēs nav nekādas uzspēles vai nevajadzīga patosa. Visiem viss ir skaidrs – gan man, sabiedrotās valsts Latvijas žurnālistam, gan arī vīriem posteņos. Daudzviet tajos redzami prettanku “eži”, betona konstrukcijas, smilšu maisi, šur tur no blindāžas skursteņa gaisā slejas dūmu strūkla. Uzzinājuši, ka esmu no Latvijas un arī nogādājis ukraiņiem dažādus sūtījumus, daudzi no sirds pateicas Latvijai. To ukraiņi novērtē augstu un vienlaikus ar nožēlu runā par Rietumu gausajiem lēmumiem palīdzēt Ukraiņiem ar nopietnu bruņojumu.
Pa dzīvības ceļu
Esam nokļuvuši Čerņihivā. Uz turieni braucām gar Kijivas ūdens krātuvi pa ceļu, ko bijušais Čerņihivas apgabala vadītājs Mikola Zverevs nosauc par dzīvības ceļu. Pa galveno autoceļu uz Čerņihivu nokļūt nav iespējams, jo esot nopostīts kāds no tiltiem. Tagad visiem, kas mēro tālus ceļa gabalus Ukrainā, nākas rēķināties ar to, ka nepietiek ar paļaušanos uz navigāciju. Par to nākamajā dienā pārliecināmies arī mēs – braucam, braucam, un tad kādā no posteņiem mums paskaidro, ka tālāk nopostīta tilta dēļ nevaram doties.
Čerņihivā mūs sagaida pulkvedis no Ukrainas armijas ziemeļu grupējuma, kas neļāva pretiniekam iekļūt pilsētā un vēlāk to padzina no visas apgabala teritorijas. Pulkvedis ir priecīgs par tikšanos ar Mikolu, abi apkampjas kā veci paziņas. Viņi iepazinušies 2014. gadā, kad Čerņihivā Mikola organizēja brīvprātīgo bataljonus un veda tos uz fronti Donbasā.
Sirsnīgi sasveicinos ar pulkvedi, kas ir sajūsmināts par atvesto automašīnu “KIA Sorento”, ko esmu nogādājis līdz Čerņihivai. Vēlāk vakarā uzzinu, ka apvidus mašīna jau devusies savā pirmajā kaujas uzdevumā uz pozīcijām. Pulkvedis netaupa sirsnīgus vārdus latviešiem par palīdzību.
Atbildē pateicos ukraiņu karavīriem. Virsnieks lūdz neminēt savu vārdu un paskaidro, ka visu vēlāk par situāciju un karu pret iebrucējiem pastāstīs divi citi jaunāki virsnieki. Vēlāk uzzinu, ka ziemeļu grupējuma štābā valda saspringta atmosfēra, jo daļa vienību tikšot pārcelta uz fronti valsts austrumos, kur jau tuvākajā laikā gaidāmas smagas kaujas.
Medmāsas stāsts
Dodamies uz kādu kafejnīcu, kur paredzētas sarunas pie ukraiņu boršča. Trepes aizved mūs uz pagrabu – apšaužu laikā ēstuve izmantota arī kā bumbu patvertne. Atnāk medmāsa Ņina Bukša, kas pastāsta, ka Čerņihivā frontes līnijas nulles pozīcijas ar aktīvu karadarbību tikušas ievilktas jau kopš 24. februāra. Tikai aptuveni pirms nedēļas, tobrīd man stāstīja Ņina, esot varējuši atvilkt elpu – apšaužu vairs neesot.
Pensionētā 54 gadus vecā medmāsa vēl pirms lielā kara, ko Krievija sāka 24. februārī, iestājusies vietējā teritoriālās aizsardzības bataljonā. Trešajā martā gaisa uzbrukumā tikusi sabombardēta pilsētas 3. vidusskola, kur bija izvietojies viņas bataljons. Daudzi cietuši – bijuši gan bojāgājušie, gan ievainotie.
Pati Ņina tobrīd bijusi kopā ar kādu citu sievieti. Kad atskanējis sprādziens, viņa norāvusi zemē savu biedreni un arī pati nokritusi. Tas viņas paglābis no šķembām, vienīgi tikušas apbērtas ar apmetuma gabaliem. Pēc tam sākuši meklēt paziņas, daudzi izvilkti no gruvešiem un izglābti. Kādai citai gados jaunai sievietei norauta roka, tagad ārstējoties Kijivā.
Pati Ņina palikusi bez dzīvokļa. Tas bijis Bobrovices rajonā. Ērtā un pievilcīgā rajonā. “Tur viss bija tik skaisti uztaisīts. Tagad tas sagrauts. Kā tur cilvēki vispār pamanījās izdzīvot, es nezinu. Tur bija daudz trāpījumu,” stāstīja Ņina. Arī viņa līdzīgi daudziem, daudziem ukraiņiem ir pārliecināta par uzvaru. “Es pazīstu savējos, un mūs nevar uzvarēt. Mana grupa – tie esam astoņi cilvēki. Un es esmu par visiem pārliecināta, ka viņi izdarīs visu un ies līdz galam. Divas reizes viņi izveda mani no apšaudēm,” “Latvijas Avīzei” stāstīja Ņina.
Kā “karo” krievu okupanti
Pagājušajā ceturtdienā Martiņivkas ciemā, kas atrodas Parafijivkas pašvaldībā, nepilnus divsimt kilometru no Kijivas, tika izsludināta humānās palīdzības piegāde. Uz turieni devāmies kopā ar bijušu vēstures skolotāju, tagadējo pašvaldības vadītāju Halinu Peteušu. Iepriekš ar viņu esam aprunājušies, kā šeit noritējusi dzīve krievu okupācijā.
Tā ilgusi apmēram trīs nedēļas. Arī Parafijivkai krievi sākumā mierīgi braukuši cauri, vietējie iedzīvotāji mierīgi noraudzījušies, viens otrs fotografējis. Taču jau pēc nedaudz dienām, kad ukraiņu spēki sākuši uzbrukumus pret iebrucējiem, pilnībā mainījusies okupantu uzvedība. Tad, šķērsojot kādu no ciemiem, viņi vienkārši šāvuši pa labi, pa kreisi. Vietējie iedzīvotāji glābušies pagrabos. Liela daļa izmitinājušies pie citiem kaimiņiem, tālāk no galvenās ielas, gar kuras malām Ukrainā tradicionāli daudz māju. Tas bijis bīstams un satraucošs laiks.
Krievu kara tehnika 31. martā cauri Martiņivkai virzījusies visu dienu. Tā bijusi atkāpšanās. Cauri ciemam izbraukušas 820 dažādas kara mašīnas – arī tanki un bruņumašīnas. Pēc humānās palīdzības atnākušās vecāka gadagājuma sievietes stāstīja, ka krievi todien šāvuši uz visām pusēm. Olga Kļučko: “Tās bija bailes un šausmas. Divas mājas viņi nodedzināja, vienu vīrieti nošāva. Tiklīdz pamanīja kādu cilvēku, tā atklāja uguni.”
“Es neko nezinu par saviem radiem Mariupolē. Nekad nedomājām, ka iespējams kaut kas tāds,” asarām acīs stāstīja Ļubova Prokopenko.
Izmanto PSRS laika kartes?
Pašvaldības vadītāja paziņo, ka ir pienācis laiks saņemt atvesto palīdzību. Cilvēki sanāk tuvāk mikroautobusam, kurā atvesti pārtikas produkti. Tie ir makaroni, gaļas konservi, paprika, burkāni, baklažāni, sīpoli, jau gatavs ēdiens vakuuma iepakojumā – gaļa ar kartupeļiem. Lielākā daļa sanākušo labprāt pieņem šos produktus, lai gan par milzu postu šajā novadā nenākas runāt. Te dzīvo strādīgi un čakli cilvēki, kuriem kā jau laukos pagrabā netrūkst nedz kartupeļu, nedz dažādu sālītu un konservētu dārzeņu.
Natāliju Gaidaju un viņas vīru Mikolu no Smolovijas ciema satiekam pie sievietes māsas Ņinas Ņiroščenko Terešihas ciemā. Nesaprotamā kārtā un no militārā viedokļa pilnīgi neloģiski krievu kolonna gājusi cauri nomaļajam Smolovijas ciemam. Ukraiņi klaji smejas, ka okupantu gatavību labi parādot, ka viņi Ukrainā izmantojuši vēl vecās PSRS laika kartes. Tagad ciema ceļš ir pilnīgi saārdīts ar neizbraucamām milzu risēm, jo pa to pārvietojušies krievu tanki un cita smagā tehnika.
Kopā ar Mikolu dodamies uz viņa ciemu. Nonākam pie viņa mājas vietas, kur tagad redzamas vien drupas. Pavisam netālu sašauts krievu bruņutransportieris. Kādā no sekmīgiem ukraiņu uzbrukumiem šajā ciemā iznīcināts daudz tehnikas, nesen ukraiņi no turienes izveduši 26 krievu tankus.
