„Mūs grib iedzīt sīkražotāju artelī.” Saruna ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sakritība vai ne, bet dienu pēc tam, kad, tēlnieka GĻEBA PANTEĻEJEVA rosināti, radošo profesiju pārstāvji cēla ķieģeļu sienu Doma laukumā, protestējot pret plānoto autoratlīdzību nodokļu reformu, galerijā “Māksla XO” atklāta akcijas idejas iniciatora personālizstāde “Hormonija”, kas tur skatāma līdz 16. novembrim.
Tajā mākslinieks pēdējo divu gadu laikā tapušajos viņam raksturīgajos monumentālos tēlniecības darbos konstatē “dzīvnieciskā” jeb hormonālā fona ietekmi uz civilizācijas vēsturi caur vēsturisko personu – Ļeņina, Riharda Vāgnera, Modesta Musorgska – tēliem. Mūsu saruna – gan par laika nospiedumiem viņa mākslā, gan mākslinieka lomu sava laika notikumos.
– Sekojot izstādes idejiskajam uzstādījumam, proti, ka cilvēka rīcību lielā mērā nosaka bioķīmiski procesi – kā jūs raksturotu mūsu laika un sabiedrības “hormonālo fonu”?
G. Panteļejevs: – Ja uz hormonu darbību un to, ko tie raisa, raugās klasiski, tad pamatā šis ir adrenalīna – trauksmes, nemiera, agresijas un arī baiļu hormona – laikmets. Savukārt ekstrēma situācija kaut kādā brīdī atraisa testosteronu, estrogēnu un progesteronu, kas izpaužas paaugstinātā seksualitātē. Ja ir bailes, uztraukums, trauksme un nedrošība, daba paredzējusi, ka šajā brīdī vajag paspēt atstāt pēctečus. Iespējams lēcienveidīgs dzimstības pieaugums, kā tas bija deviņus mēnešus pēc dvīņu torņu sabrukuma Ņujorkā. No vienas puses – tās ir sliktas ziņas, bet no otras – labas.
– Pie ieejas sagaida agresīvs, robusts dzelzs vilku pāris. Šā laika nemiers un trauksme ir arī šīs izstādes impulss?
– Jā, šajos no cinkota tērauda lietajos vilkos ir agresija, adrenalīns, kas saistīts ar manu pasaules izjūtu pēdējos gados. “Vilki” ir Covid laika, pašizolācijas pārdomu rezultāts – pārdomas par to, kas vispār ar tevi notiek pasaulē. Izstādes darbi tapuši pēdējos divos gados, un impulss ir diskomforts – ne tikai personisks, bet attiecināms uz mūsu civilizāciju, un te runa nav tikai par kovidu. Māksla runā par mūžīgām lietām, un tās nekad nav komfortablas. Atliek pievērsties mūsu mirstīgumam – ja par to domā mākslā, darbi ir diezgan piesātināti ar raupjumu, smagumu, jo ir diskomforts apzināties, ka neesi mūžīgs.
Mana “Hormonija” ir disharmoniska, izņemot “Bļitkotājus” (salīkušas bronzas bļitkotāju figūras uz stikla “ezera”. – A. K.), kas iemieso melotonīnu jeb miega hormonu. Arī diskomforts vai kaut kas ļoti traģisks var mudināt uztaisīt kaut ko tieši pretēju, absolūti harmonisku un ideālu. “Bļitkotāji” ir šī ideālā vide, kurā gribētu atrasties, nevis “Hormonija”, bet iekšēja harmonija – mans meditatīvais ideāla redzējums.
– Pieminējāt darbnīcu – pavasarī jūsu vilki tapa reizē ar sievas – tēlnieces Olgas Šilovas – radīto pieminekli Aspazijai, kas nu apskatāms Jūrmalas kāpās.
– Jūs trāpījāt! Patiesībā tie vilki esam mēs abi – es un Olga Šilova. Viņa tajā laikā veica pēdējos štrihus Aspazijas piemineklim, tāpēc mani vilki un Olgas Aspazija atradās darbnīcā blakus viens otram. Bieži tajā laikā tur nakšņoju – mēs ar Olgu strādājām dažādos laikos, lai mazāk viens otru redzētu –, un, kad izslēdzu gaismu, šķita, ka viņas Aspazija kā rēgs vakaros klejo caur darbnīcu. Satriecošs skats – 19. gadsimta dāma staigā pa telpu, kurā gaudo divi vilki. Gandrīz Sarkangalvītes motīvs – kinematogrāfiska mizanscēna Hičkoka garā.
– Nevar nepamanīt, ka dzīvnieciskais motīvs kā Homo sapiens pazīme atkārtojas vairākos izstādes darbos.
– Cilvēks ir dzīvnieks ar izteiktu garīgo imperatīvu. Viņa uzdevums dzīves laikā ir maksimāli atrauties no savas dzīvnieciskās būtības, bet to izdarīt pilnībā nav iespējams. Bieži šai būtībai nākas pakļauties.
Tas ir paradokss – no vienas puses – mēs virzāmies uz absolūtu garīgumu, no otras – mums jāprot pareizi realizēt savs dzīvnieciskais saturs. Es neatbalstu vēlīnā Ļeva Tolstoja konceptu par atteikšanos no dzīvnieciskā šī garīgā imperatīva realizācijas labā. Tolstojs pat bija tik radikāls, ka propagandēja atteikšanos no jebkuras kaislības, arī no seksa. Es saku – tās ir muļķības, lai arī Tolstojs ir ģēnijs un domas gigants.
– Tikmēr jūsu darbā “Testosterons” citu krievu ģēniju, komponistu Modestu Musorgski, kopīgs – kentaura – ķermenis savieno ar vācu amata brāli Rihardu Vāgneru, abiem valkājot militāras ķiveres…
– Abi, Modests Musorg-skis un Rihards Vāgners, ir romantisma simbols mūzikā. Mani interesē romantisms kā kultūras periods, jo mani uzskati un gaume sakrīt ar 19. gadsimta romantiķu pasaules uztveri. Darba nosaukums ir “Testosterons”, tas ir hormons, kas vīriešiem pamatā atbild par dzimumdziņu un seksualitāti.
Romantisms savos pamatos ir neapmierinātība ar pasauli ap sevi, frustrācija par to, ka pasaule galīgi nekur neder, un reizē – ideāla meklējums. Kā tas saistīts ar seksualitāti? Neapmierinātības apmierināšana ir seksualitāte pārnestā nozīmē.
Reizē Vāgners un Musorgskis saauguši kā Siāmas dvīņi, un tas ir vēl viens darba slānis. Tā ir neizbēgama kopā atrašanās. Mēs uzskatām, ka esam absolūti brīvi indivīdi ar rīcības un izvēles brīvību. Tā arī lielā mērā ir, tomēr kopumā mūsu enerģētiskais lauks, mūsu planēta ir kopīga. Tu nekur no tā neaizbēgsi. Vari uzskatīt sevi par monādi, bet, ja esi ar Vāgneru vienā ķermenī, tad tu tur esi. Tu vari pagriezt galvu, neskatīties uz viņu, bet nekur neaizmuksi.
– Bet kāds šajās rokās sadevušos vīru figūrās, iespējams, saskatīs partnerattiecību likuma diskusiju fonu. Ko sakāt par šādu, ideoloģisku jūsu darbu tulkojumu? Turpat izstādē ir arī ideologs Ļeņins – vienreiz ratiņkrēslā (“Pantokrators”), otrreiz – spermas jūrā. Savukārt feminisma idejas iespējams nolasīt divās samīcītu sieviešu figūrās darbā “Sieviešu diena”.
– Ļoti gaidīts jautājums. Tas ir katra paša ziņā. “Testosteronā” neapšaubāmi ir homoerotisks piesitiens, bet tas nav uzsvērts – darbs vienkārši ir tā sanācis. Skaists vīrieša ķermenis mūsdienu vizuālajā kultūrā nezin kāpēc asociējas tieši ar homoerotisko estētiku. Es te negribu teikt, ka Vāgners un Musorgskis šeit ir geji, tomēr šis moments pats darbā radās. Bet Ļeņina tēls ir metafora dziņām, kas cilvēkiem liek mainīt pasauli – sperma ir simbols tam, ka viņš apsēklo civilizāciju ar savām darbībām.
Gaidu pārmetumu par “Sieviešu dienu”, jo kāds teiks – tos večus tu uztaisīji glītus, sakarīgus, bet kā tu redzi sievieti? Sieviete šeit ir briesmīga – samīcīta, gandrīz sairusi, muskuļi atdalās no kauliem. Tomēr darbs nav ne feministisks, ne antifeministisks – patiesībā šis darbs esmu es pats, Gļebs Panteļejevs, tajā dienā, kad tas tapa. Vienā vakarā ierados mājās pēc briesmīgas, kašķējoties un lamājoties pavadītas dienas.
Tur ieraudzīju skices, ko biju veidojis pēc pasūtījuma – nekādi nevarējām atrast kopīgu valodu ar pasūtītāju. Acumirklī tās izdemolēju un beigās metu pret sienu. Ieliku visu negatīvo, kas bija sakrājies. Otrā dienā atnācu uz darbnīcu un ieraudzīju, ka tieši tie ir darbi, kurus gribu uztaisīt es pats – pēc savas, nevis pēc kāda pasūtītāja gribas.
Paņēmu, bišķīt pielaboju, un tajā brīdī radio dzirdēju reportāžu par kārtējo sieviešu dumpi. “Sieviešu diena” absolūti esmu tas es, kurš savārīja šos mēslus. Emocijas bija tādas pašas kā niknajām meitenēm, kas skaida kaut kur Parīzē un rāda krūtis.
– Jūs pats aicinājāt uz sava veida mākslinieku dumpi – “Nesaprašanas sienas” celšanu Doma laukumā, reaģējot uz autoratlīdzības nodokļu reformas projektu. Kas lika iziet ārpus mākslas lauka?
– Tas ir pavisam vienkārši. Lielformāta tēlniecība – žanrs, ko mīlu un kas man padodas un, kā man šķiet, arī rod piekrišanu un pat mīlestību sabiedrībā, – pēc šādas reformas man elementāri nebūs pa kabatai.
Manā nozarē, kur tiek lietoti nopietni materiāli un darbi top ilgā laikā, nodokļu slogs, ko līdz šim maksāju, faktiski pieaug trīs reizes, un tas darbus padara traģiski dārgākus. Laikam kādam šķiet, ka Latvijā pasūtītāji ir miljardieri. Protams, māk-slinieki nepārtrauks strādāt. Tu turpināsi darīt, bet aiziesi citos formātos, citās tehnikās.
Otra lieta, ka, aizbildinoties ar augstiem mērķiem un rūpēm par mums, mūs grib iedzīt sīkražotāju artelī, kur vienkārši štancēsi suvenīrus un plaša patēriņa kiču. Jaunā likumdošana man saka – vecīt, tu nepareizi dzīvo, dari kaut ko tādu, kas nes peļņu.
Tu taču vari taisīt mazformāta ķiņķēziņus un pārdot internetā! Cilvēki, kas bīda reformu, nesaprot atšķirību starp mākslinieku un ražotāju. Mēs radām, nevis ražojam. Mēs nevaram visu darīt tikai produkta realizēšanai. Bet visai reformai ir šī ievirze – būt efektīviem, nevis dīkdieņiem un liekēžiem.
Reizē mūs vēl uzskata par blēžiem – pārmet, ka daudzi nepamatoti slēguši autoratlīdzības līgumus – celtnieki, advokāti, pat militāristi, un tāpēc vajagot to bodīti vērt ciet. Iznāk, ka mani, kurš to nav pelnījis, soda. Būtībā, ja reforma atņem darba izdevumu atvieglojumu, man atņem mākslinieka statusu, sametot vienā kaltā ar tiem, kas tiešām ir žuļiki.
– Kāds teiks – Panteļejeva darbi taču ir dārgi, bet viņš sūdzas, ka nodokļi jāmaksā.
– Dārgi tāpēc, ka darbu tapšana tiešām ir dārga. Un maksāt 40 procentus no apgrozījuma pēc 25 tūkstošiem sit tieši pa šāda mēroga darbiem, jo tas nenormāli sadārdzina kopējo tāmi. Tādi darbi kā šajā izstādē vairs nebūs iespējami.
– Cerat, ka jūs sadzirdēs?
– Man ir vairāk nekā 50 gadu un pietiekama dzīves pieredze, lai par atsevišķām lietām nebūtu nekādu ilūziju. Tomēr mūsu gadījumā es nebūtu iesaistījies šajā cīņā, ja manī nebūtu kaut kāda optimisma deva. Protams, būs milzīga pretestība, mūs noliegs. Bet mēs vienkārši spiedīsim.
Neļausim viņiem to izdarīt, jo viņi grib mūs iznīcināt. Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka šādi karošu ar savu valsti, ko šobrīd reprezentē šī valdība – šie koučingu izgājušie cilvēki, kuri aiz cipariem neredz nedz cilvēku, nedz to, ka Latvijā kultūra ir valsti cementējošais sastāvs.
– Jūs būtu gatavs ķieģeļu sienu papildināt?
– Protams. Tas gan būtu cits formāts. Tāpēc mēs esam mākslinieki, lai izdomātu citus gājienus. Pagaidām vēl neesam Reira pāraudzināti, lai štancētu tikai sienas uz katra stūra. Tas būs kaut kas cits, negaidīts un pilnīgi asimetrisks. Mēs neesam muļķi. Jāatceras arī, ka atmodu 80. gados sākām mēs. Tas nav drauds, tā ir piezīme.
