“Mūs gaidīja Vinstons Čērčils un sapratām – tās ir privātās dzīves beigas!” Elizabete II atklāj iepriekš noklusēto 14
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
6. februārī aprit 70 gadu, kopš Elizabete II pēc tēva nāves kļuva par Lielbritānijas valdnieci. Britu impērija un visa pasaule kopš tā laika ir ļoti mainījušās, taču Elizabetei II un vēl dažiem Eiropas monarhiem izdevies nosargāt savas pozīcijas. Eiropas karaļnamiem mūsdienās nav politiskas ietekmes, bet tie joprojām ir daļa no šo valstu nacionālās identitātes.
Uzkāpa kokā kā princese, nokāpa lejā jau kā karaliene. Tā varētu teikt par Lielbritānijas karalieni Elizabeti II, kas pirms 70 gadiem kļuva par Britu impērijas valdnieci diezgan neparastos apstākļos. Elizabetei tolaik bija 25 gadi un viņa kopā ar vīru princi Filipu bija devusies uz Keniju, lai apraudzītu toreizējo Lielbritānijas koloniju.
Ceļojuma laikā Elizabete un Filips devās aplūkot savvaļas dzīvniekus, un kādu nakti viņiem bija iespēja pārnakšņot mājiņā, kas bija iebūvēta augstu kokos. No šīs naktsmītnes pavērās lielisks skats uz Āfrikas ziloņiem, kas nāca padzerties pie ūdenskrātuves.
Tieši šeit 1952. gada 6. februārī Elizabeti sasniedza ziņa no dzimtās Anglijas, ka 56 gadu vecumā mūžībā aizgājis viņas tēvs karalis Džordžs VI. Tēva veselība bija trausla, pēdējā laikā viņš bija mocījies ar dažādām kaitēm, tomēr ziņa par karaļa nāvi bija negaidīta. Elizabetei tā nozīmēja ne tikai tēva zaudēšanu, bet arī valdnieces pienākumu nastu, kas tagad gūlās uz viņas pleciem.
“Kad mūsu lidmašīna nolaidās Anglijā, redzējām, ka uz skrejceļa mūs jau gaida Vinstons Čērčils un citas amatpersonas. Un tad mēs sapratām, ka tās ir Elizabetes privātās dzīves beigas,” atceras prinča Filipa māsīca Pamela Hiksa. Pati karaliene savu jauno lomu uztvēra ar viņai raksturīgo pienākuma apziņu. “Pēc mana dārgā tēva pēkšņās nāves man jāuzņemas valdnieces atbildība un pienākumi. Tāpat kā mans tēvs, es vienmēr strādāšu, lai vairotu savu pavalstnieku laimi un labklājību visā pasaulē,” teica Elizabete II.
Elizabete II tuvojas rekordam
Tolaik viņa noteikti nevarēja iedomāties, ka valdīšanas ilguma ziņā pārspēs pat karalieni Viktoriju, kas valdīja 63 gadus. Elizabetei II šobrīd ir 95 gadi, un ļoti iespējams, ka viņa pārspēs arī Francijas karalim Luijam XIV piederošo pasaules rekordu (Saules karalis valdīja 72 gadus un 110 dienas, bet jāņem vērā, ka par karali viņš kļuva nepilnu piecu gadu vecumā, tādēļ pirmo dzīves posmu īsti nevar uzskatīt par valdīšanu).
Elizabetes II darba stāžs ir krietni iespaidīgāks; pildot valdnieces pienākumus, viņa sadarbojusies ar 14 britu premjeriem, sākot no Vinstona Čērčila līdz pat Borisam Džonsonam. Lai gan mūsdienās daudzi uzskata monarhiju par novecojušu pagātnes palieku, lielākā daļa britu negrasās atteikties no tradīcijām un pasludināt Lielbritāniju par republiku. Saskaņā ar “YouGov” sabiedriskās domas aptaujas datiem tikai 24% britu dotu priekšroku vēlētam valsts vadītājam, bet vairāk nekā 60% atbalsta monarhijas saglabāšanu. Tādēļ arī pēc Elizabetes II aiziešanas mūžībā, kad troni mantos princis Čārlzs (vai princis Viljams), būtiskas pārmaiņas nav gaidāmas.
Līdzīgas tendences vērojamas arī citās Eiropas valstīs, kas saglabājušas monarhiju un negrasās no tās atteikties. “Daudzi kreisie noraida monarhiju kā feodālā laikmeta palieku, bet nevar apšaubīt tās panākumus. Dažas no pasaules attīstītākajām demokrātijām ir arī monarhijas. Sabiedriskās domas aptaujas šajās valstīs rāda, ka 60 līdz 80 procenti cilvēku atbalsta monarhijas saglabāšanu. Tas ir reitings, par kādu politiķi varētu tikai sapņot,” norāda britu profesors Roberts Heizels.
Lielbritānijā monarhijas pretinieki žēlojas, ka nodokļu maksātājiem nākas tērēt arvien lielākas summas par karaliskās ģimenes uzturēšanu. Karaļnams no valsts budžeta saņem 86 miljonus mārciņu (ap 103 miljoni eiro) gadā, lai karaliene varētu pildīt valsts galvas pienākumus un uzturēt daudzos īpašumus. Taču ekonomisti norāda, ka patiesībā Lielbritānijas karaliskā ģimene britiem nodrošina ievērojamu peļņu. Karaļnama pilis apmeklē miljoniem tūristu, kas maksā par ieeju un pērk dažādus suvenīrus.
Tāpat aprēķināts, ka preces, kam karaļnams piešķīris savu kvalitātes zīmogu un oficiālā piegādātāja statusu, ražotājiem nodrošina līdz pat 10% papildu ienākumu. Tirgus izpētes uzņēmums “Brand Finance” vēsta, ka britu karaļnams Lielbritānijas ekonomikai sagādā līdz pat 1,9 miljardiem mārciņu (2,3 miljardi eiro) lielus ienākumus. “Monarhija ir Lielbritānijas nacionālais dārgums gan ekonomikas ziņā, gan tīri simboliski,” secina “Brand Finance” vadītājs Deivids Hejs.
Jo mazāk varas, jo mazāk ienaidnieku
Eiropā monarhija ir kļuvusi par diezgan ekskluzīvu dārgumu. 20. gadsimta sākumā gandrīz visas Eiropas valstis bija monarhijas, republika bija pasludināta tikai Francijā, Šveicē un Sanmarīno. Taču pēc Pirmā pasaules kara monarhiju skaits strauji saruka, daži monarhi ņēma nelabu galu, piemēram, Krievijā valdošā Romanovu dinastija, ko noslepkavoja boļševiki. Ēģiptes valdnieks Farūks neilgi pēc Otrā pasaules kara prognozēja, ka drīzā nākotnē pasaulē būs palikuši tikai pieci karaļi: “Anglijas karalis, pīķa karalis, kreica karalis, erca karalis un kārava karalis.”
Taču šī prognoze nav piepildījusies, jo Eiropā šobrīd ir 12 valstis, ko varētu raksturot kā monarhijas: Lielbritānija, Spānija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga, Lihtenšteina, Monako, Andora un Vatikāns. Vairumā šo valstu karaļnams var rēķināties ar sabiedrības atbalstu, tādēļ politiķi nemaz neuzdrošinās apšaubīt monarhijas nepieciešamību.
“Lai gan konstitucionālā ziņā starp monarhiju un ievēlētu valdību ir būtiskas atšķirības, patiesībā šīs atšķirības nemaz nav tik lielas. Monarhija un tautas ievēlēta valdība ir savstarpēji papildinošas institūcijas, un katrai ir sava loma. Un tās abas var pastāvēt tikai ar tautas atbalstu un piekrišanu,” teikusi Elizabete II.
Lai gan vārds “monarhija” ir cēlies no grieķu valodas un nozīmē “viena cilvēka vara”, mūsdienu Eiropā neviens valdnieks nevarētu atļauties paziņot “Valsts – tas esmu es”, kā to savulaik pavēstīja Francijas karalis Luijs XIV. Patiesībā mūsdienu monarhu vara ir ļoti ierobežota, jo Eiropā nostiprinājies konstitucionālās monarhijas modelis, saskaņā ar kuru valdnieks nepieņem politiskus lēmumus un neiejaucas valsts pārvaldes lietās. Karaļnams pilda galvenokārt ceremoniālas funkcijas: uzņem ārvalstu viesus, uzstājas ar runām, atbalsta dažādus labdarības projektus utt.
Politikas pētnieki spriež, ka šāda funkciju maiņa bijis ļoti tālredzīgs solis, kā monarhijām saglabāt savu jēgu mūsdienu pasaulē. Jo mazāk varas un pilnvaru ir monarha rīcībā, jo mazāks risks iemantot ienaidniekus, kas gribētu atbrīvoties no šīs institūcijas.
“Monarhiju panākumu noslēpums ir tas, ka tās ļāvušas samazināt savu politisko ietekmi gandrīz līdz nullei. Tā vietā monarhijas uzņēmušās citus pienākumus: tās darbojas kā politiski neitrāls demokrātijas sargs, stabilitātes simbols, pilsoniskās sabiedrības atbalstītājs,” secina konstitucionālo tiesību pētnieks Bobs Moriss.
Dzīve apzeltītā krātiņā
Eiropas monarhi labi apzinās, ka viņiem nav reālas varas, tādēļ neriskē kaitināt politiķus ar iejaukšanos viņu lēmumos. Par sekām, kas rodas, ja valdnieks tomēr mēģina ietekmēt politiskus lēmumus, savulaik nācās pārliecināties Luksemburgas lielhercogam Anrī. 2008. gadā viņš kā pārliecināts katolis atteicās parakstīt parlamenta pieņemto likumu, kas Luksemburgā legalizēja eitanāziju.
Pēc šī incidenta parlaments veica grozījumu Luksemburgas konstitūcijā un atņēma lielhercogam iespēju jebkādā veidā ietekmēt parlamenta pieņemto lēmumu izsludināšanu. Līdzīgs gadījums bija 1990. gadā Beļģijā, kur karalis Boduēns atteicās izsludināt likumu par abortu atvieglošanu. Lai apietu karaļa iebildumus, parlamentam nācās viņu uz pāris dienām pasludināt par “rīcībnespējīgu”, un tikai pēc likuma stāšanās spēkā Boduēns varēja atsākt pildīt savus pienākumus.
Viduslaikos karaļus uzskatīja teju par pārcilvēkiem, kas apveltīti ar pārdabiskām spējām, bet mūsdienu pasaulē kļuvis grūti noslēpt, ka karaļi un karalienes, prinči un princeses ir tādi paši cilvēki ar saviem trūkumiem un vājībām. Spānijas karalis Huans Karloss pirms dažiem gadiem atkāpās no troņa, ko nodeva savam dēlam Felipem, un tagad vispār aizbēdzis no Spānijas, kur varasiestādes izmeklē viņa saistību ar miljoniem eiro lielu kukuļu saņemšanu no Saūda Arābijas un citām valstīm.
Dažādu skandālu nav trūcis arī Lielbritānijas karaļnamā, lai gan pašai karalienei 70 valdīšanas gadu laikā izdevies saglabāt nevainojamu reputāciju. Toties dzeltenā prese varēja plaši aprakstīt prinča Čārlza un princeses Diānas neveiksmīgo laulību, bet pēdējā laikā prožektoru gaismā nonācis princis Endrū, kura vārds izskanējis saistībā ar seksuālās izmantošanas skandāliem.
Dzīve karaļnamā nodrošina virkni privilēģiju, bet, no otras puses, tas ir kā apzeltīts krātiņš, kura iemītnieki zaudē tiesības brīvi paust savas domas un spiesti sadzīvot ar apziņu, ka katrs viņu solis tiek rūpīgi vērots. Nav brīnums, ka Elizabetes II mazdēls princis Harijs ar sievu Meganu nolēma aizbēgt no šī “brīvprātīgā ieslodzījuma”, meklējot patvērumu otrpus Atlantijas okeānam. Taču par spīti visām nedienām, būtu pāragri prognozēt britu monarhijas norietu. Kā liecina karalienes Elizabetes II pieredze: valdības nāk un aiziet, bet karaliene paliek.
Uzziņa
Eiropas monarhijas
• Apvienotā Karaliste: karaliene Elizabete II (kopš 1952. gada)
• Spānija: karalis Felipe VI (kopš 2014. gada)
• Zviedrija: karalis Kārlis XVI Gustavs (kopš 1973. gada)
• Dānija: karaliene Margrēte II (kopš 1972. gada)
• Norvēģija: karalis Haralds V (kopš 1991. gada)
• Nīderlande: karalis Vilems Aleksandrs (kopš 2013. gada)
• Beļģija: karalis Filips (kopš 2013. gada)
• Luksemburga: lielhercogs Anrī (kopš 2000. gada)
• Lihtenšteina: firsts Hanss Ādams II (kopš 1989. gada)
• Monako: princis Albērs II (kopš 2005. gada)
• Vatikāns: pāvests Francisks (kopš 2013. gada)
• Andora: Francijas prezidents Emanuels Makrons (kopš 2017. gada) un arhibīskaps Žoans Enriks Vivess i Sisilja (kopš 2003. gada)
