Kā audzēt lielāko zemes vāveri – murkšķi 0
Vienas no pirmajām radībiņām, kuras iemitinātas Katrīnas Gukalovas topošajā minizoodārzā Kākciemā, bija stepes murkšķi – apaļīgi, amizanti grauzēji ar īsām kājelēm un spalgu balsi. Turklāt tie ir vieni no nedaudzajiem dzīvniekiem, kuri guļ ziemas miegu.
Divas murkšķu meitenes Katrīna atveda no murkšķu audzētavas “Jaunstuči” Alsungas novadā. Kādu laiku tās dzīvoja draudzīgi, bet tad… Kādu rītu, dodoties apskatīt, kā klājas dzīvniekiem, Katrīna ieraudzīja šausmu pilnu ainu – murkšķu būris bija piešķaidīts ar asinīm. Lielākā murkšķu meitene Kira bija stipri sakodusi mazāko – Sāru. Pēc šā notikuma Katrīna Sārai pāris mēnešu ļāva padzīvot pie sevis mājās, pagaidīja, līdz sadzīst brūces, tad atkal viņu ielaida voljērā, cerot, ka abas turpinās dzīvot draudzīgi. Bet nākamajā rītā tas atkal bija pilns ar asinīm. Katrīna vēlreiz Sārai sadziedēja brūces un atkal abas salaida kopā, cerot, ka beidzot iestāsies miers, bet nekā. Kira turpināja pret Sāru izturēties agresīvi. Tad Katrīna agresīvo meiteni nolēma uzdāvināt kādam dzīvnieku audzētājam Skaistkalnes pusē, bet Sāra vēl ilgi dziedēja brūces.
Pēc laika Katrīna no “Jaunstučiem” atveda vēl vienu murkšķi – puiku Mačo. Pagājis jau ilgs laiks, kopš abi dzīvo kopā, un nu var droši apgalvot, ka starp tiem valda saskaņa un mīļums. Jauki vērot, kā Mačo un Sāra viens otram čubina kažoku. Šobrīd tie abi ir nedaudz vairāk kā trīs gadus veci. Tieši šajā vecumā murkšķi sāk vairoties, tāpēc Katrīna cer, ka nākamvasar dzīvnieku pārim būs piepulcējies kupls mazuļu bariņš.
Klāt jau septembris, un tas nozīmē, ka pēc viena vai diviem mēnešiem murkšķi laidīsies ziemas miegā. Tad tie pārstāj ēst, iztīra vēderu un lien migā. Pirms murkšķis sāk prātot par ziemas miegu, būrī jāievieto labi daudz siena. No tā dzīvnieks ne tikai veido siltu ziemas migu, bet ar to arī no iekšpuses aizbāž ieeju būrī, lai nepūš vējš.
Parasti murkšķi gulēt dodas oktobrī vai novembrī, bet viss atkarīgs no tā, kāda padevusies ziema. Ja tā silta, murkšķi gulēt dodas vēlāk, ja auksta – agrāk. Gadās arī tā, ka dzīvnieki jau devušies ziemas čučā, bet pārāk siltās ziemas dēļ pamostas vai guļ nepietiekami ciešā miegā, stāsta Katrīna. Iepriekšējā ziema murkšķiem nebija labvēlīga. Ik pa laikam no būrīšiem atskanēja svilpošana, kas liecina, ka dzīvnieki negulēja. Bet, lai nodzīvotu visu tiem atvēlēto laiku – divpadsmit līdz piecpadsmit gadus –, šiem dzīvniekiem katru ziemu miegā jāpavada četri līdz pieci mēneši. Murkšķis, kuru cilvēki turējuši siltās telpās un nav ļāvuši gulēt ziemas miegu, nodzīvos vien pāris gadu.
Murkšķi mostas pavasarī – martā, aprīlī. Kad tieši – tas atkal atkarīgs no laika apstākļiem. Dažkārt, atvēris acis un konstatējis, ka ārā vēl sniegs un aukstums, dzīvnieks dodas pagulēt vēl. Pamodies no ziemas miega, murkšķis ir ļoti novājējis. Sāra pēc pagājušās ziemas bija tik tieviņa, ka Katrīna jau sāka raizēties par viņas veselības stāvokli. Bet, par laimi, drīz murkšķu meitene pieņēmās svarā un atlaba. Vajag redzēt, kādi murkšķi izskatās vēlā rudenī pirms laišanās miegā – divas reizes platāki kā vasaras vidū.
Murkšķu pamata ēdienkarte ir tāda pati kā lielākajai daļai grauzēju, tai skaitā trušiem. Tie pārtiek no zāles un siena, burkāniem un citiem dārzeņiem. Katrīnas murkšķiem burkānus grauzt gan jau ir mazliet apnicis, toties liels kārums ir banāni, rieksti, cepumi, auzu pārslas, žāvētas aprikozes un plūmes. No augļiem tie ēd tikai saldo šķirņu ābolus un bumbierus. Skābie augļi negaršo. Arī ogas tiem tīk tikai saldas, piemēram, zemenes.
Murkšķi:
* lielākās zemes vāveres,
* dzīvo Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā,
* raksturīgs apaļīgas formas ķermenis, kupla, īsa aste un īsas kājas,
* savvaļā mitinās alās, kur pulcējas kolonijās,
* ziemā guļ ziemas miegu,
* dzīves ilgums – 12 līdz 15 gadi.
