Tulkojuma grūtības 10
Bieži vien mēs nesaprotam viens otru, nereti veidojam pārpratumus uz līdzenas vietas.
Prezidentes kundze Vaira Vīķe–Freiberga pateica: es esmu visu latviešu prezidente. Tulks pārtulkoja, ka ir – visu latviešu (krievu: вcex латышeй). Citu tautību pārstāvji apvainojās – bet kā ir ar mums? Prezidentes kundze nesaprata, kur ir kļūda. Tāpēc, ka latviešu valodā visi ir latvieši, bet krievu valodā ir Latvijas iedzīvotājs (krievu: латвиeц), savukārt latvietis ir etniskā kategorija. No vācu Lettisch, angliski Lett. Kā Ellas Ficdžeraldas dziesmā: ”Lithuanians and Letts do it, let’s do it, let’s fall in love.”
“Krievi vienmēr darīja pāri latviešiem, jau kopš Pētera Pirmā laikiem.” Nesaprotu, kāpēc apvainojās tieši latvieši, jo visvairāk Vidzemē XVIII gadsimtā cieta vācu un zviedru muižnieki. Un ne tikai Pēteris Pirmais pie tā ir vainīgs, te ir arī Kārļa XII vaina: katra armija, atkāpjoties “tīrīja” jebkuru teritoriju, iznīcināja visu, lai pretiniekam nebūtu ko ēst. Laikam zemapziņā: “Ja ne Pēteris Pirmais, mēs visi būtu zviedri.”
Par Staļina režīmu jau minēju. Nav aizmirsti arī visdažādu vosu un pelšu pāridarījumi latviešiem.
Bet arī mūs, naturalizētos, aizvainoja. Pusmiljonam cilvēku, kas piedzima šajā valstī, kuri ne pie kā nav vainīgi, vienā brīdī atņēma dzimteni – Latvija neatzina mūs par saviem bērniem. Naturalizācijas kārtā var iegūt tikai pilsonību, otra dzimtene ir kā otra nevainība. Nu un vai tad jādzīvo un jānomirst ar šo aizvainojumu? Varbūt esam norēķinājušies?
Par pāridarījumiem, ko kāds ir nodarījis pirms daudziem gadiem, mēs šodien izniekojam savu dzīvi. Mūsu dzīvi. Austrumu cilvēkiem aizvainojumu var aizstāt tikai ar atriebību. Bet mēs esam eiropieši, vēlēšanās atriebties nevienam nav, vai tad ne? Un kam tad atriebties, pēctečiem?
Ir skaists latīņu vārds Magnanimity. Magna latviski tulkojams kā cēls (dižens), anima – dvēsele. Cēlsirdība – tā ir prasme piedot (atlaist) savstarpējos aizvainojumus. Nevis aizmirst, bet piedot. Cēlajai nācijai jābūt cēlsirdīgai, Latvija var iemācīties būt cēla?
Filmā “Murkšķa diena” katras dienas sākums bija vienāds. Bet galvenais varonis šajā dienā katru reizi dzīvoja savādāk, tiklīdz sasniedza vakardienas kļūdu, mēģināja to izlabot. Tas ir tik vienkārši, tik vien jādara – katram ik dienu izskaust vienu naida izpausmi. Varbūt tad kaut kas mainīsies!
