Jurģu diena 10
Varbūt noskaidrosim, kas mums ir Krievija? Reāls kaimiņš vai ideoloģizēta lelle, kuru pirmie centīgi aprejam visos forumos. Ja jau tā, būsim konsekventi, slēgsim Krievijas tranzītu, pirms to izdarīs pati Krievija, izņemsim aptuveni 15% no Latvijas ekonomikas.
Sēž vīrs uz zara un to zāģē. Garām iet otrs vīrs: “Beidz, nokritīsi!” – “Ej savu ceļu!” Tas aizgāja. Zāģētājs nokrita un, skatoties otram nopakaļ, nodomāja: “Burvis, vai?” Kungi, tas tak ir ļoti vienkārši. Aizmūrēsim ciet Krievijas robežu gan kultūrai, gan biznesam. Kas no tā vinnēs?
Vai tam pienāks gals? Vai, lai uzvarētu vēlēšanās, ir obligāti jāzākā Krievija? Cik ilgi krievu portāli lamās latviešus? Cik ilgi mēs apsaukāsim krievus par svešiem? Daudzi par tādiem jau ir kļuvuši. Cik ilgi baidīsimies viens no otra? Vai tas ir uz visu mūžu? Vai arī ir cerība?
Kāds ir mērķis? Ir taču skaidrs, ka politisko iemeslu dēļ no šejienes neviens neaizbrauks, bet ekonomiskā emigrācija nedala tautībās. Un, pat ja mēs iemācīsimies latviešu valodu augstākajā līmenī, par latviešiem nekļūsim, un Dziesmu svētki diez vai kļūs par svētkiem arī krieviem.
Kāpēc politiķi kūda mūs vienu pret otru? Vai miglainu ģeopolitisku apsvērumu dēļ, lai piesegtu savas savtīgās intereses? Tas, kurš savā dzīvē ne reizi nav pārdevis redīsu pušķi no dārza, tagad iztirgo desmitiem miljonu vērto banku “Citadele”, “Liepājas metalurgu”.
Draugs man stāsta: “Tirdzniecības tīklā notiek akcija. Vārdadienas svinētājam pārdod klienta karti ar atlaidi. Atnācu 23. aprīlī, bet man saka, ka jūs esat Jurijs un jūs neesat sarakstā. Šodien ir Juris. Ienīstu to veikalu. Pat sērkociņus tajā nepirkšu! Lai iet ratā! Ledusskapi nopirku citā veikalā, kaut arī par divdesmit eiro dārgāku.”
Daktera Spoka grāmatā “Bērns un tā kopšana” ir kāds jocīgs fragments: “Bērni bieži kaujas, nepievērsiet tam uzmanību.” Krievu izdevumā bija pievienota tulka piezīme: “Padomju pediatrija tam nepiekrīt. Ja esat pamanījis, ka bērns paceļ roku, lai sistu, notveriet to un pārvērtiet sitienu par glāstu.” Tā arī darīju: paskaidroju Jurijam, ka bija jāatnāk 22. maijā, dienā, kad ir visu neparasto un kalendāros neierakstīto vārdu dienā, kopā ar Varfolomejiem un Jaņiem bez garumzīmēm. Kalendārā viņš ir, bet “nav ierakstīts”. Ierasta situācija, ka ar nepilsoņiem: it kā tu esi, bet tevis nav. Lūk, cilvēku, kam vārdā Jevgeņijs, Latvijā ir 3564, bet ar visiem sešiem uzrakstīšanas veidiem pat 11 tūkstoši, bet kalendārā ir iekļauti tikai 162 Jevgeņiji.
