Uldis Šmits: Ko secināt, ja Kremļa āksts Žirinovskis runā par Sīriju 14
Pērn rudens sākumā uzvirmoja kas līdzīgs diskusijām par Krievijas politologa, bijušā diplomāta Mihaila Aleksandrova izteikumiem un pazīstamā “liberāldemokrāta” Vladimira Žirinovska kārtējiem vārdu plūdiem – rezumējot, ja Rietumi līdīs Sīrijā, tad Krievijai vajadzētu okupēt Baltijas valstis. Žirinovska izklāsts bija ģeogrāfiski aptverošāks, jo attiecās ne vien uz Igauniju (Narva un Kohtla-Jerve esot jāpievieno Ļeņingradas apgabalam), Latviju (pārsvarā par Latgales sadalīšanu) un Lietuvu (lietuviešiem jāaizvācas no Klaipēdas, Viļņa jāatdod Lukašenko), bet arī uz Ukrainu, kur vēl pilnā sparā saimniekoja Janukovičs. Nenoliedzami, ka Žirinovskis ir Kremļa āksts, taču gribot negribot jāatzīst, ka viņš pirmais iezīmēja Krimas un Donbasa likteni. Lai gan “Jaunkrievijas” un pārējo “krievu zemju” savākšanas ideja, protams, nav pagājušajā gadā izdomāta, bet Krievijā gandrīz nepārtraukti iztirzāta dažādu autoru neskaitāmos sacerējumos.
“Vara un šie cilvēki nav viens un tas pats,” pērn oktobrī intervijā “LA” apgalvoja jaunieceltā Latvijas vēstniece Krievijā Astra Kurme. Daļēji taisnība, tomēr “šie cilvēki” un vēl citi pilda Krievijas varas uzticētas noteiktas funkcijas un noder arī par publiskajā telpā palaižamiem izmēģinājuma baloniem. Viņu izlēcienus visbiežāk pieņemts dēvēt par “murgiem”, kurus “grūti komentēt”, kā Aleksandrova sakarā sacīja Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Piebilstot, ka medijiem patīk uzpūst no mušas ziloni, proti, impērijas reanimācijas draudus un pamatojot to neesamību vai maznozīmību ar paša Putina sentenci – tiem, kuri nenožēlo PSRS sabrukumu, nav sirds, bet tiem, kuri uzskata, ka to varētu atjaunot, nav prāta…
Taču sirdsbalss nereti mēdz gūt virsroku. Reizēm tas gan drīzāk izskatās pēc salta aprēķina. Un konkrētie Putina ģeopolitiskie aprēķini ieguva skaidrākas aprises līdz ar Eirāzijas savienības projektu, kuru Hilarija Klintone pielīdzināja PSRS atdzīvināšanas mēģinājumam. Tam netrūkst apstiprinājumu arī, tā teikt, no pretējās nometnes. Piemēram, Tatjana Ždanoka norādījusi, ka atjaunotāju darba kārtībā nav vis padomju lielvalsts vecais modelis, bet, “programmētāju valodā runājot, PSRS versija 2.0”. Galīgo versiju jebkurā gadījumā noteiks Putina iespējas. Nesen Galvenais Programmētājs, mādams ar mietu Kazahstānai, sprieda, ka ir valstis, kuras var pastāvēt vienīgi krievu pasaules ietvaros. Atliek tātad jautājums par ietvaru lielumu. Jautājumi par Kremļa izraudzītajiem līdzekļiem vairs nerodas, jo tie pārsvarā ir redzami darbībā. Maskavas pāreja no t. s. maigās varas metodēm uz agresiju tomēr nebija gluži neprognozējama. Krievijas demokrātu izretinātajās aprindās šādu pavērsienu pat uzskatīja par neizbēgamu. Tikmēr mūsu amatpersonu izteikumi vedināja uz domām, ka Latvija importējusi Rietumos no modes jau izgājušās rozā brilles vai varbūt izgatavojusi uz vietas pēc iekšēja vai ārēja pasūtījuma.
Tagadējā situācija mūs piespiež uzlūkot realitāti tādu, kāda tā ir. Un tajā diemžēl iederas arī Žirinovskis ar saviem pagājušā mēneša paziņojumiem par trešo pasaules karu. Viņš, tiesa, “nepārstāv Krievijas oficiālo politiku” (vēstnieks Vešņakovs). Tāpat kā zaļie cilvēciņi, kas rosās ap Ukrainā iesūtītajām artilērijas un raķešu iekārtām, oficiāli nepārstāv Krievijas armiju.
