Monika Zīle: Mundieru pielaikošana 7
Pēc katra jauna politiska veidojuma pirmās reprezentācijas sabiedrības attieksmi var sašķirot divās pretējās nometnēs. Viena aplaudē un jūsmīgi gavilē: beidzot, beidzot sagaidīts īstais, par kuru jēga balsot! Otra skeptiski aicina saskaitīt ar lielu troksni un pat baznīcas zvanu pavadījumā varas kumeļus seglojušos un pēc laiciņa nekurienē zudušos, tā kā… Kaut kur pa vidu burzās lietišķi noskaņotie ar priekšlikumiem par līdzīgi orientētu partiju apvienošanās nepieciešamību, bet šis viedoklis pie mums nekad nav bijis populārs un jo īpaši patlaban pēc publiskajiem kašķiem uz “saprecināšanās” platformas dibinātajā “Vienotībā”. Lai gan daļu tīmeklī apmetušos, šķiet, pie dzīvības uztur tikai “Vienotības” iziršanas gaidas, tās noriets būtu zaudējums Latvijas politiskajai videi un stimuls jaunām sīkpartiju veidošanas idejām.
Tiesa, politisku organizāciju projekti ar jau saknē ieliktu īstermiņa biogrāfiju Latvijā pagaidām ir gluži vai objektīva nepieciešamība. Jo kur tad vēl aktīvi izpausties gribošie cilvēki apgūtu politiskās darbošanās pamatskolas programmu un mēģinātu pielaikot kaut uz ātru roku piegrieztos un šķībi sašūtos varas mundierus? Pie mums gan joprojām dzīvi liekulīgi apgalvojumi, ka politikā jāiesaistās kaut kādiem mistiski sirdsšķīstajiem un divdesmit četras stundas dienā par tautas laimi domājošiem. Bet realitātē neviens viscēlākais mērķis nav sasniedzams bez konkrētas varas iespējām. Protams, to apjust ir pagrūti vēlēšanu priekšvakarā tapušā un pēc pirmā zaudējuma izšķīdušā veidojumā, tomēr savs pieredzes kriksis paliek tā atbalstītājiem, kuri sajutuši vajadzību aktīvi sekot līdzi valstī notiekošajam. Daži varbūt atklājuši sava rakstura nepiemērotību organizācijā valdošai disciplīnai un partijās turpmāk neiesaistīsies, tomēr viņi vairs nav pilnīgi politiskie analfabēti. Taču katrai izglītībai ir sava cena, un ikvienam jaunas partijas dibinātājam der atcerēties skarbo patiesību: publika ļoti mīl un pat uz rokām gatava nēsāt pievilcīgu ideju paudējus līdz tam brīdim, kad viņi sāk pieņemt sabiedrībai svarīgus lēmumus. Vārdu sakot – kad iegūst likumīgas tiesības tērpties varas turētāju drānās. Pa gabalu ļoti kārotas un pievilcīgas, uzvilktas mēdz spiest un dažu labu arī nožņaudz.
Ja nu reiz par tērpiem… 4. maija priekšvakarā nodibinātās “Kam pieder valsts” dzīvotspējas prognozes atstājot politiskā lauka vērošanas smagsvariem, jaunveidojuma karognesējiem gribētos likt pie sirds modes sfērā joprojām nemirstīgās Koko Šaneles piekodinājumu: “Tam, kurš vēlas kļūt neatvietojams, visu laiku jāmainās.” Dižās Koko prātulu krājumā atradīsies arī kas visai sabiedrībai noderīgs: “Viss mūsu pašu rokās, tāpēc nedrīkst tās nolaist.”
