“muna lopsys sirds ir špetna.” Ligijas Purinašas dzeja 0
2017. gada sākumā “Kultūrzīmju” lasītājus iepazīstinājām ar jauno autori Ligiju Purinašu no Rēzeknes. Ligijas dzejoļi latgaliešu valodā publicēti dažādos kopkrājumos, tostarp 2016. gada nogalē iznākušajā krāsojamo dzejoļu kopkrājumā pieaugušajiem “Linejis”.
Par šo krājumu stāstot, Ligija atklāja, ka “pieaicinot mākslinieci, mēs – četras kopkrājuma līdzautores – nonācām pie secinājuma, ka ir jāmēģina apvienot divus mākslas veidus: literatūru un digitālo kolāžu. Mums šķita, ka tādā veidā iespējams spilgtāk parādīt, kā tad īsti mūsdienu Latgalē jūtas sieviete”.
Jaunā dzejniece oktobrī atzīmēs savas pirmās dzejas grāmatas “Sīvīte” iznākšanu. Krājumā izlasāmi vairāk nekā 80 dzejoļi latgaliešu valodā, kas tapuši apmēram piecu gadu laikā. Kā atklāj autore, tad nosaukums “Sīvīte” visprecīzāk raksturo dzejas krājuma būtību: emocionalitāti, trauslumu, spēku un skarbu mirkļu fiksāciju.
Grāmata tiks atvērta 25. oktobrī plkst. 16 Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē un 8. novembrī plkst. 18 bārā “Coco Loco” Rīgā. “Liels paldies par atbalstu krājuma tapšanā Latgales reģionālās attīstības aģentūrai, Valsts kultūrkapitāla fondam un AS “Latvijas valsts meži”, kā arī, protams, biedrībai “Hronologeja”!” saka autore.
– Ko tev pašai nozīmē pirmais dzejas krājums? Vai ceļš līdz tam bija sarežģīts/ viegls?
L. Purinaša: – Ceļš drīzāk bija ilgs, nevis sarežģīts dažādu iekšējo procesu dēļ. Paredzu, ka grāmata “kritīs ārā” no tipiskā priekšstata par to, kāds tad ir “īstais” latgaliskuma kods un latgaliešu literatūras “kanons”. Bet tas nav slikti. Grāmata iznāk laikā, kad man pašai aktuāls ir jautājums: “Ko tad īsti nozīmē būt sievietei?” Meklēju atbildes, kaut kādā ziņā mācos sevi iepazīt, “savilkt sevi kopā”, būt viengabalaina.
– “Instagram” un “Facebook” esi radījusi kontu “Sīvīte”, kurā top stāsti un foto par un ap sievietēm. Kā radās šī ideja? Vai pēc krājuma iznākšanas turpināsi radīt saturu šim kontam?
– Man visu laiku ir bijusi sajūta, ka Latgales vēsturē sieviete it kā ir, bet it kā nav. Studiju laikā nedaudz pētīju t. s. sieviešu jautājumu 20. gs. sākuma periodikā, bet, strādājot pie dzejas krājuma, sapratu, ka šis ir īstais laiks aktualizēt stāstus par sievietēm. Ķēros pie savas dzimtas stāstu revīzijas un redzu, ka cilvēkus tas interesē. Labprāt izvērstu un attīstītu šo projektu arī pēc dzejas krājuma iznākšanas.
– Kādu tu redzi Latvijas/ Latgales sievieti?
– Latvijas sievietes ir ļoti stipras, skaistas, un, man šķiet, viņas to bieži piemirst. To, cik daudz var paveikt un tajā pašā laikā – cik daudz maiguma var dot otram cilvēkam, sev, bērniem. Un tas jau ir stāsts par pašpārliecinātību, vēlmi dot un saņemt, neko un nevienu neapzogot. Arī par cīņassparu, jo bez tā Latvijas (īpaši jau Latgales) sieviete nevar. Vai mēs vispār varam atļauties būt vājas un padoties? Pieņemu, ka ne.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Ligijas Purinašas dzejoļos no debijas dzejas krājuma “Sīvīte”.
guoduoju
kod i kai
atīs solna i
aizkūss munys
dūmys
par tovu
atīšonu
i aizīšonu
i viejim
kas īsazoguši
myusu
placu storpā
*
nu biegšonys pīkiust vaira
kai nu romaņtisku spaitu
Rāznys kairajā molā ar guļbim i meža raudivem
i blitkuotuojim soltā zīmys reitā
vosorys, jei puorloboj,
jis nadzierd:
jis sovā mesendžerī
itūnakt syuta zini
sovai deveitajai (eistajai!) dzeivis mīlesteibai
*
staigoju nu styura iz styuri
mekleju pagaisušys jiutys
porcelana figurenis
nu kūpejuos dzeivis
deportātys iz dāču
tī jom byus jauna dzeive
ar puteklim, pelem
i vīntuleibu
tu aizej iz ūtru
ustobu
kai iz myužu
*
babys dzīd saļmys
kai jumprovys
i jūs rūkys pylnys ar bērem, vīnkuoršim paplašynuotim teikumim
i unukim, kas nasaprūt babai pareizi padūt i laiceigi aizbraukt
*
izbirs plyks laiks
napīmiņu
nikod da gola naizskaiteitūs gruomotu
vuoku i pagaisynuotu cylvāku
ir zīma ir mīrs
aiz lūga vyss nūrims
muna lopsys sirds
ir špetna sovā kryušu skalinis lygzdā
pavasarī nu juos izaškeļs laksteigola
voi varbyut strods
*
sīvīte smolkā suknē
izīt nu bibliotekys
aizīt iz sātu pa dubļainu pogolmu
mes braucem skaiteit
dzejūļus bet dzejūļu vītā
leja sorkonveina leits
es O. īsvīžu ar Š.
jis reitā pavaicova, voi es
pi pylna pruota
*
muni pierstu spiļviņteni
iz tovys uodys
atstāj
iedobītes
reit tī perekļus saveis
vientuļas žubītes
*
Jai bolta sukne šūnakt sapleiss kai papiruss,
Juo pierstu spiļviņteni aplips meikstim matenim,
i vīglai aizkurynuos,
Leita lasis iz stykla gaiši speiguļoj,
ari tylta marguos byus īsīta baņte
(kai pīsakluoj kuorteigim ļaudim)
Uoda ― īvoskuots mašynys kapots,
i div pilīni aiztak
Garom. Vysam.
Es ar jim kluseju.
Zeimeju sirsnenis iz aizsveiduša mašynys lūga.
Snīgā.
*
nikuo nasaīs nu šoseju paplašynuošonys:
dziļuoki gruovi i plotuokys apmalis,
boltuokys streipis i leluoki uotrumi
es gribieju pasaceit, ka ceļus gludynuot navāga i tylti
nav juosprydzynoj
a tu otkon par manim smejīs
