Leitnanta Rubeņa bataljona nepakļaušanās 5
SS obergrupenfīrera F. Jekelna prasībai nolikt ieročus 14. novembrī nepakļāvās Ugāles pagasta Ilziķu mājās un meža bunkuros novietotā leitnanta R. Rubeņa vienība, kas sastāvēja no četrām (divas smagās, viena ložmetējnieku, viena strēlnieku) rotām un apgādes kolonnas ar 23 pajūgiem, kopā ap 650 karavīriem. Sākotnēji pret rubeniešiem tika raidīts vācu bataljons tā komandiera Šaca vadībā, kā arī citas SS un SD vienības.
Ciešot ievērojamus zaudējumus Rendas kaujā 18. novembrī, vācu spēki tika papildināti, saformējot kapteiņa Helda bataljonu ar četrām rotām (katrā – 140 vīru), bruņotu ar mīnmetējiem un smago prettanku lielgabalu un vēl citas vienības. Kaujas ar vāciešiem atsākās 6. decembrī meža masīvā starp Zlēku –Cirkales ceļu un Abavu. Nākamās dienas rītā no rubeniešu lodēm pie Kunarāju dambja krita bijušais Salaspils nometnes komandants SS oberšturmbanfīrers Kurts Krauze, kapteinis Helds un vēl citi vācu virsnieki. Atsitot daudzus pretinieka uzbrukumus, rubenieši turpināja cīņu līdz 9. decembrim, kad bataljons sekmīgi izgāja no aplenkuma un, sekojot sava komandiera pavēlei, sadalījās mazākās grupās un izklīda. Saskaņā ar leitnanta Rubeņa bataljona muzeja Ugālē vadītāja Andreja Ķeizara aprēķiniem, Rendas un Zlēku kauju laikā krita apmēram 50 rubeniešu, bet zaudējumi vācu pusē sasniedza ap 250 vīru.
Jau kauju sākumā 18. novembrī nāvīgi ievainoja leitnantu R. Rubeni, kura mirstīgās atliekas nogādāja Grenču mājās, kur bija apmetusies arī Roberta sieva Aina un viņas māsīca Rasma Luķe. Pēdējā vēlāk atcerējās: liktenīgajā naktī Aina redzējusi savādu sapni, ka zīlīte klauvējusi pie loga rūts un viņai bijusi slikta nojauta, ka noticis kaut kas nelāgs. Nākamās dienas vidū atbraucis Pūču māju saimnieks Augusts Muciņš ar zirgu un vezumu, kur zem salmiem bijis paslēpts jau mirušais R. Rubenis. Viņas novilkušas Roberta karavīra formu un ietērpušas viņu civilās drēbēs un pa nakti slepus apglabājušas mežmalā pie Grenču mājām. Pēckara gados kādu laiku kapavietu ieskāvis neliels žodziņš un šo māju saimnieka meita Lilija Leite pat likusi ziedus uz R. Rubeņa kapa. Mēģinājumi atrast viņa kapa vietu 90. gados gan izrādījās nesekmīgi, jo pēc kara šeit ir notikuši meliorācijas darbi.
Saudzīgāks liktenis izrādījās virsnieka vietniekam Aleksandram Druviņam, kurš pārņēma bataljona vadību pēc leitnanta Rubeņa nāves. Pašu A. Druviņu ievainoja 1944. gada 7. decembrī cīņās ar vāciešiem pie Vēveru mājām. Vidēji smagi sašauts kreisajā plecā (lode bija skārusi arī krūškurvi), viņš varēja pārvietoties tikai uz nestuvēm, tomēr nezaudēja samaņu un turpināja komandēt vienību. Pēc 9. decembra kaujām Druviņš ar apmēram 100 vīru lielu rubeniešu grupu nonāca Laidarāju mājās, no kurienes viņu ar trofejās iegūtu vācu vieglo automašīnu slepus nogādāja un ar viltotiem dokumentiem uzņēma (medmāsas piesardzības nolūkos pat pielīmēja viņam ūsas, lai neviens to nepazītu) Talsu slimnīcā. Pēc kara A. Druviņš dzīvoja Suntažos un strādāja par mācību daļas vadītāju Ogres meža tehnikumā un par darbu vadītāju Ogres starpkolhozu celtniecības organizācijā. Viņš mira 1977. gadā, spējot no padomju okupācijas varas iestādēm noslēpt savas patiesās kara gaitas.
Vēstures literatūrā ir ieviesusies arī virkne neprecizitāšu, t. sk. par kureliešu sadarbību ar padomju partizānu vienību “Sarkanā bulta” un tās piedalīšanos kopīgās cīņas pret vāciešiem Zlēku soda ekspedīcijas laikā.
Teologa Haralda Biezā grāmatā “Kurelieši” publicētajā rubenieša Kārļa Vīnakmens cīņu aprakstā ir teikts, ka sarkanbultieši 1944. gada 8. decembrī pārgājuši Abavu un uzbrukuši vāciešiem no aizmugures. Turpretī Latvijas Okupācijas muzeja krājumā nonākušajās K. Vīnakmens drīz pēc kara beigām pašrocīgi rakstītajās atmiņās ir atzīts, ka kauju starplaikā 20. novembrī viņš devies pie ģimenes Valdemārpilī un atpakaļ pie savas vienības nemaz nav atgriezies. Arī “Sarkanās bultas” kaujinieki, pretēji pēckara padomju propagandas sludinātajam, bija noslēpušies Upatu mežsarga apgaitā, bet vēlāk Ozolu tīrelī Abavas upes kreisajā krastā un kaujās pret vāciešiem nemaz nepiedalījās.
Mazāk zināma ir arī kaujās pret rubeniešiem iesaistītā leitnanta Anša Poļa latviešu SD vienības veiktā 11 kureliešu nogalināšana mežā pie bijušās Rendas slimnīcas, un pēc SS obergrupenfīrera F. Jekelna pavēles notikusī latviešu būvbataljona 21 karavīra (viņi atteicās cīnīties pret rubeniešiem) nošaušana pie Lejasmeķu mājām 1944. gada 19. novembrī. Šeit nogalinātos cilvēkus sameta kaļķu bedrēs un jau vēlāk kā civilistus apbedīja 1965. gadā izveidotajā piemiņas vietā Zlēkās. Nākotnē vēl būtu jāpēta arī vairāku simtu kureliešu tālākais liktenis, no kuriem daļa vēl 1945. gada pavasarī centās sasniegt Kurzemes piekrasti un ar laivām doties uz Zviedriju, bet daudzi par Latvijas brīvību turpināja cīnīties pēckara nacionālo partizānu rindās.
