Kara tiesa Liepājā 5
1944. gada 19./20. novembra naktī drošības izmeklēšanas cietumā Liepājā notika t. s. izņēmuma stāvokļa kara tiesa, kas bija klaja ņirgāšanās par apcietinātajiem, pratinātājs un tulks bija piedzērušies un nekādi paskaidrojumi netika ņemti vērā. Neraugoties uz necilvēcīgo izturēšanos, sirmais pulkvedis P. Liepiņš drosmīgi paziņoja: “Tas nav tiesas spriedums, bet varmācības akts, kāds vēsturē nav sastopams. Izbeidziet šo ākstīšanos! Jums nav tiesību mūs tiesāt, un mēs negaidām jūsu žēlastību,” bet virsleitnants Jānis Gregors atklāti konstatēja: “Es redzu, šeit mēs esam bezspēcīgi sevi aizstāvēt, jo mums nav cilvēka tiesību, bet ticiet, drīzi nāks atmaksa vācu tautai, un tā būs barga. Vēsture jūs pašus tiesās un sodīs.”
Visnecilvēcīgāk vācieši izturējās pret leitnantu Filipsonu, kurš kā rubeniešu bataljona pārstāvis bija sūtīts pie SS obergrupenfīrera F. Jekelna uz sarunām, bet tūlīt tika apcietināts, smagi sists un nodots tiesai. Morāli sabruka vienīgi pulkvedis- leitnants E. Graudiņš, kurš, nometies ceļos, raudāja un lūdza apžēlošanu (pēc nepārbaudītām ziņām, to lūgusi arī viņa pirmā sieva Margrieta, pēc tautības vāciete, un viņu dēls Leo Graudiņš, vācu lidotājs, kritis 1944. gada decembrī Ardēnu kaujā). E. Graudiņam piespriesto nāves sodu aizstāja ar ieslodzījumu Štuthofas koncentrācijas nometnē, un viņš mira tās evakuācijas laikā 1945. gada 28. februārī netālu no Lauenburgas. No augstākā soda mēra izdevās izvairīties arī leitnantam A. Ankravam (apžēlots, jo, peldoties Ķīšezerā, izglābis no noslīkšanas F. Jekelna bērnus un kureliešiem pievienojies tikai dažas dienas pirms apcietināšanas, bet pirms tam atradies vācu SD dienestā), kurš pēc kara dzīvoja noslēgtu dzīvi Austrālijā, un seržantam Vilim Pāvulānam (pēc kara nonāca Zviedrijā, kur mira 1995. gadā, vēlāk pārapbedīts Latvijā).
1944. gada 20. novembra pēcpusdienā Liepājas Karostā nošāva astoņus ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsniekus un tehniskos darbiniekus – pulkvedi P. Liepiņu, kapteini K. Upelnieku, kapteini Jūliju Mucenieku, virsleitnantu J. Gregoru, virsleitnantu Teodoru Prikuli, virsleitnantu Jāni Rasu, leitnantu Filipsonu un adjutantu Kārli Valteru.
Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1994. gadā jūras kāpās pie Liepājas tika izveidota piemiņas vieta bojā gājušajiem ģenerāļa J. Kureļa grupas virsniekiem. Pēc ieskalošanas jūrā 2012. gada janvārī to atjaunoja pagājušā gada nogalē Krasta ielas galā. Īstā kureliešu nošaušanas vieta gan, iespējams, ir meklējama laukumiņā aiz mākslīgās kāpas otrpus ielai pretim Karostas virssardzes cietumam. Mūsdienās tur slejas Baltais krusts, veltīts visiem 1944. – 1945. gadā šeit vairāk nekā 200 nošautajiem cilvēkiem. Tomēr precīza ģenerāļa J. Kureļa grupas virsnieku pēdējā atdusas vieta ir palikusi nezināma, jo apbedījumu robežas ir izzudušas (padomju laikā tur pat bija iekārtots sporta laukums matrožiem), un nav izdevies apzināt arī nevienu šo slepkavību aculiecinieku.
