14. novembris Puzes pagasta Stiklos 5
Ģenerāļa J. Kureļa grupas virsnieku nacionālā nostāja, izvairīšanās no vāciešu doto rīkojumu pildīšanas un neatļautu sakaru uzturēšana ar ārzemēm nebija pieņemama Augstākajam SS un policijas vadītājam Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīreram un policijas ģenerālim Frīdriham Jekelnam (1946. gada 3. februārī pakārts Rīgā, Uzvaras laukumā). Pēc viņa pavēles 1944. gada 14. novembra agrā rītā Puzes pagasta Stiklos ielauzās vācu SS un SD vienības, kas pārsteidza sardzes posteni un sadauzīja telefona ierīces, aplenca un arestēja kureliešu štābu ar vairāk nekā 700 karavīriem. Iebiedēšanas nolūkā vācieši uz viņiem raidīja mīnmetēju mīnas, nogalinot divas sievietes un ievainojot trīs karavīrus.
“Kā noziedzniekus stingrā bruņotā apsardzībā mūs noveda līdz tuvākai dzelzceļa stacijai un tad salādēja vagonos. Vagonā mēs bijām tik cieši saspiesti, ka nebija vietas ne tikvien, kur apsēsties, bet nebija iespējams pat apgriezties. Logi bija aiznagloti ar dēļiem, durvis bija cieši noslēgtas. Trūka gaisa. Nebija iespējams pat izdarīt dabiskās vajadzības, jo šim nolūkam nebija iebūvētas pat visvienkāršākās silītes. Karavīri savas dabiskās vajadzības izdarīja maizes kulītēs,” tā šīs dienas notikumus vēlāk atcerējās kurelietis Edgars Bērziņš. Ap 1000 kureliešu nonāca ieslodzījumā Talsos, Ventspilī un Liepājā, bet pēc tam tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Štuthofā, Buhenvaldē, Neieengammē un pie Kēnigsbergas. Vēlāk daudzus no viņiem ieskaitīja leģionā vai būvbataljonos un iesaistīja cīņās frontē.
Lai neizsauktu satraukumu latviešu sabiedrībā (J. Kureļa vārds bija labi pazīstams Kurzemes iedzīvotāju vidū), ģenerāli ar ģimeni nosūtīja uz Dancigu leģiona ģenerālinspektora štāba rīcībā. Kaut arī vācu abvēra 204. frontes izlūkošanas komandas kaprālis Oļģerts Kiršentāls raksta, ka vācu virsnieki J. Kureli saukājuši par “Ziemassvētku vecīti”, tomēr kritiski ir jāraugās uz nereti izplatīto versiju par J. Kureļa senilumu un neinformētību par kureliešu patiesajiem nolūkiem. 62 gadus vecais ģenerālis bija aktīvs gan savas vienības komandēšanā, gan privātajā dzīvē (viņa sieva Elza bija 18 gadus par viņu jaunāka).
Tolaik tikai trīspadsmit gadus vecais kureliešu ziņnesis kapteiņa K. Upelnieka dēls Egils stāsta: klīdušas runas, ka apcietināšanas brīdī tēvs gribējis dot pavēli pretoties, bet ģenerālis Kurelis to nav atļāvis. Tomēr viņš noraida iespēju, ka tas noticis ģenerāļa gļēvuma vai senilitātes dēļ. Drīzāk J. Kureli būtu varējusi vadīt apziņa: ja, ciešot lielus zaudējumus, kureliešiem arī būtu izdevies izlauzties no aplenkuma, vācieši atsauktu no frontes dažas divīzijas un viņus pilnībā iznīcinātu. E. Upelnieks uzskata, ka viņa tēvs bijis praktiskais darītājs, bet galvenais kureliešu domātājs tomēr esot bijis pats ģenerālis J. Kurelis.
Pārējos kureliešu štāba virsniekus aizveda uz Talsiem, kur, ieslodzīti kāda pamesta veikala telpās, viņi klusi sagaidīja arī Latvijas valsts svētkus – 18. novembri, kam par godu, paradoksāli, bet fakts, pilsētas ielas rotāja sarkanbaltsarkanie karogi, kamēr par Latvijas brīvības centieniem apcietinātie neziņā gaidīja savu tālāko likteni. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pulkveža-leitnanta E. Graudiņa 1944. gada 18. un 19. novembrī ieslodzījumā Talsos rakstītās vēstules. Tās adresētas viņa gandrīz par 30 gadiem jaunākai sievai Marijai un mazajiem “čabulīšiem” – septiņgadīgajam Rihardam, piecgadīgajam Imantam un trīsgadīgajai Austrai Graudiņiem: “Mīļo draudziņ! Kā jūties, vai neesi par daudzi sagrauzta ar manu likteni? Es ar visu štābu esmu Talsos. Visi esam dzīvi un arī veseli. Nebēdājies un arī mierini maziņos čabulīšus. Katrā ziņā gaidiet mani mājās. [..] Es ticu uz Dieva labo lēmumu un ticu arī, ka Tu, manu draudziņ, esi un paliksi mans uzticamākais draugs un ka Tu audzēsi manus vietniekus labākai saulītei. Lai palīdz Dievs.”
