“Ja mums arī būs jāmirst, – Latvija tomēr dzīvos” 5
“Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupa” tika saformēta 1944. gada 28. jūlijā Skrīveru pagasta Robežu mājās pēc tam, kad vācu okupācijas varas iestādes atļāva izveidot militāru vienību no Rīgas apriņķa policijas 2., 3. un 4. iecirkņa aizsargiem. “Tur, pie Latvijas karoga, stāv vīrs, kura vārdā vienība ir nosaukta, bijušais Imantas pulka komandieris, ģenerālis Jānis Kurelis, kas atbraucis no Rīgas, lai uzklausītu ziņojumu, ko no krievu ieņemtiem apgabaliem atnesuši kureliešu izsūtītie izlūki. Blakus ģenerālim stāv sirmais, septiņdesmit gadus vecais pulkvedis Pēteris Liepiņš, vīrs ar lielu pienākuma apziņu un nacionālu pašlepnumu. Par tēvzemes rītdienu domā arī tie vīri, kas nostādīti ierindā. [..] Kad ģenerālis Kurelis ir nogājis gar ierindu, sāku dievkalpojumu. “Mēs viena tauta, viena saime: mums zeme viena, liktenis viens! Vai plosās negaiss, smaida laime, sev pašam pāri ceļ ikviens sirds kvēlē tautas lūgšanu: “Dievs, svētī Latviju!”,” tik dzīvi kureliešu vienības izveidošanai veltītais svētbrīdis palika mācītāja Arnolda Lūša atmiņā.
1944. gada 23. – 29. septembrī ģenerāļa J. Kureļa grupa atkāpās uz Talsu apriņķa Strazdes muižu, bet 29. oktobrī nonāca Ventspils apriņķa Puzes pagastā. Vienības sastāvs 1944. gada novembrī Kurzemē pārsniedza 3000 vīru, to papildināja leģionāri, kuri nevēlējās doties uz Vāciju, kā arī no mobilizācijas izvairījušies civiliedzīvotāji. Kureliešu ierindas vienības veidoja pulkveža-leitnanta Eduarda Graudiņa Skrīveru bataljons Stiklos, leitnanta R. Rubeņa atsevišķais bataljons Ilziķos, virsleitnanta Viļa Strautnieka bataljons Ēdolē, virsnieka vietnieka Stendera rota Iliņos, kapteiņa Jansona un virsnieka vietnieka Induļa Dišlera vienības Smuģos un Piltenē un vēl 18 mazākas mobilās vienības dažādos Ventspils un Talsu apriņķu pagastos.
Sarunās ar vāciešiem J. Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks vairākkārt uzsvēra, ka “neatkarīga Latvija ir katra latvieša viskarstākā vēlēšanās” un karavīriem ir jābūt skaidram ne tikai pret ko, bet arī par ko viņi cīnās, tāpēc ir nepieciešama Latvijas valstiskuma faktiskā atjaunošana. Jāatceras, ka J. Kurelis un K. Upelnieks bija arī Latvijas Centrālās padomes militārās komisijas locekļi, kas izstrādāja plānus par ieroču un munīcijas saņemšanu no ārzemēm un bruņotu sacelšanos un Latvijas neatkarības pasludināšanu brīdī, kad Vācijas karaspēks atstātu, bet PSRS armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju. To dienu dramatiskās izjūtas spilgti ir atklātas kapteiņa Upelnieka 1944. gada 13. oktobrī Strazdē rakstītajā vēstulē piecpadsmitgadīgajai meitai Laumai, kura tobrīd jau bija devusies bēgļu gaitās uz Vāciju: “Mēs ticam Latvijai, kaut pašlaik pārāk smagi un tumši mākoņi klāj mūsu debesis. Katru vakaru un rītu un pamostoties nakts vidū lūdzu Dievu par Tevi, manu mīļo bērniņ, lai Dievs Tevi atvestu atpakaļ Latvijā sveiku un veselu. Es ceru, ka Dievs liks man šo prieku piedzīvot. Bet ja nē, esi labs cilvēks un laba latviete. Ja mums arī būs jāmirst, – Latvija tomēr dzīvos. Mēs savu dzīvību pārdosim pēc iespējas dārgāki.”
