Mums vajadzīgs stabils pamats zem kājām. Intervija ar dzejnieku Knutu Skujenieku 8
5. septembrī 80. dzimšanas dienu svinēs izcilais dzejnieks, atdzejotājs un literatūras kritiķis Knuts Skujenieks. Latviešu literatūras klasiķis. Spilgta radoša personība, cilvēks, kura dzīve iedvesmo un liek domāt. Šobrīd Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir apskatāma ceļojošā fotogrāfiju izstāde “Knutifikācija”. Septembrī pirmizrādi piedzīvos arī dokumentālā filma par dzejnieka dzīvi.
– Tev ir bijis daudz interviju, kas skārušas tavu darbību literatūrā, tādēļ vēlos sākumā parunāt par citām lietām. Nesen tu man teici, ka Latvija ir neizdevusies, ļengana valsts.
Knuts Skujenieks: – Nu, neizdevusies, jā, un man sāp sirds par to. Tam diemžēl ir objektīvs pamats. Tikai paskaties – Igaunijai ir sabiedrotie. Lietuvai – reizēm ir, reizēm nav, bet vispār jau ir! Savukārt Latvijai – nav! Somi pietiekami mācījuši igauņus, poļi – leišus. Bet latvieši ir kūlušies, kā nu pratuši. Neviens jau netaisīja tik traku 20. gadsimta vēsturi kā latvieši. Manuprāt, dažā labā brīdī viņi paši sevi sūtījuši uz apkaušanu.
– Bet vai nav tā, ka Latvija nav paveikusi arī pārmaiņu laiku mājas darbu kā Igaunija un Lietuva, proti, attīrījusies?
– Nav, nav pienācīgi to izdarījusi. Jo kas mums tagad ir? Cilvēkiem viena izeja – emigrēt. Emigrējušo ir ap 30%, un tas var novest līdz Latvijas iznīcībai! Samācījušies no lielajiem, ka vienīgā vērtība ir nauda. Nu labi, pie mums jau pārāk daudz nopelnīt nevar… Mēs nekad nebūsim sevišķi bagāti, bet lieta tāda, ka tas arī mums nebūtu vajadzīgs! Mums ir vajadzīgs stabils pamats zem kājām.
– Vai, tavuprāt, Satversmē paredzētā veselības aprūpe ir katram pieejama?
– Protams, ka ne!
– Visa sabiedrība zina, ka medicīnā pastāv kukuļošana, un visi kolektīvi par to klusē. No kā cilvēki baidās?
– Es nezinu! Viņi baidās paši no sevis! Jo visai šai lietai pamatā ir nevis viens korumpēts ministrs, bet gan pati tauta. Tas ir tik dziļi iedzīts gēnos! Turklāt bez veselības aprūpes akūti nepieciešama laba izglītība. Lai jauni cilvēki reāli saprastu, kas notiek un kas ir jādara. Bet diemžēl izrādās, ka izglītībā mēs esam teju vissliktākajā stāvoklī Eiropā! Var jau būt, ka šie dati ir nedaudz pārspīlēti, jo žurnālisti to mīl darīt, bet katrā ziņā stāvoklis ir bēdīgs. Un ar tādas kvalitātes izglītību tas jaunais cilvēks ir samaitāts.
– Ņemot vērā Latvijā notiekošo, radies iespaids, ka Lietuva un Igaunija ietur tādu uzsvērtu distanci pret mums. Lietuva no mums pārāk neatšķiras, bet Igaunija atšķiras spēcīgi…
– Interesanti, ka pirms visiem lielajiem kariem Igaunija bija netīrākā un nabadzīgākā, līdz ar to tā ir sava veida debesu atmaksa, jo tajā laikā latvieši tēloja īstus kungus, salīdzinot ar igauņiem un pat ar leišiem. Tagad mēs nonākam pilnīgi pretējā situācijā.
– Domāju, ka viens no iemesliem ir arī tas, ka boļševiki izkāva latviešu tautas eliti.
– Jā! Bet galvenais jau ir cilvēki. Mums ir godīgi, strādīgi, talantīgi cilvēki, bet viņi ir izkaisīti. Un katrs plēšas, varētu teikt, saviem spēkiem, lai kaut cik sevi uzturētu, un mēs faktiski esam darījuši tieši to pašu! Bet būtībā visas tās lietas ir ārkārtīgi vienkāršas! Nesen klausījos lielas diskusijas par politisko atbildību. Tas taču ir elementāri! Ministrs politiski atbildīgs ir tādā veidā, ka viņš atkāpjas no amata. Un viss! Vairāk neko nevajag! Viņš atkāpjas par to, ko viņa komanda tur ir sastrādājusi! Bet pie mums nenotiek tādas lietas! Nu labi, pastāv draudi, ka viņu vairs neievēlēs par deputātu… bet varbūt tieši otrādi? Tieši tāpēc viņu ievēlēs? Latvijā samudžina vienkāršas lietas. Piemēram, ir skaidrs, ka nodokļi ir jāmaksā un par nemaksāšanu ir jāsoda. Bet pie mums izgrozās visādā veidā. Linča tiesas nav vajadzīgas, bet ir svarīgi, lai sabiedrība zina, ka cilvēks ir bijis negodīgs. Esmu bieži domājis par ofšoriem – nu kam tā nauda tur stāv?
– Ofšori jau ir pasaules augstākās politiskās elites akceptēti. Vārdos tos nosoda, bet nelikvidē.
– Bet ar to naudu nekas nenotiek! Ir tāda lieta, ka pirmais kapitāla uzkrājums vienmēr ir mežonīgs, tas ir kā likums. Pēcāk tas var kļūt normāli civilizēts. Un tad sākas valsts sadarbība ar privāto kapitālu, viņi kopā kaut ko dara. Tad tā nauda vismaz ripo un no viņas ir kaut kāds labums. Bet no tā, ka tā atrodas ofšorā, godīgi sakot, nevienam nekāda labuma nav! Šī drausmīgā mīlestība uz naudu man ir grūti saprotama. Jo jēga jau nav naudā, bet tajā, ko ar to var izdarīt.
– Tā lielā mīla pret naudu jau laikam neliecina par augstu attīstības pakāpi.
– Diemžēl, diemžēl. Es jau pasauli vairs nesalāpīšu, man ir drusciņ jāpalāpa pašam sevi un arī ne vairs daudz. Es tā skatos – galvenais jau ir tas, ka tā tauta iet mazumā! Ir pat tādi, kas lepni paziņo – ja Latvijai uzbruks, viņš emigrēs. Ir starpība starp domāšanu, kādu pārstāvēja Virza, Skalbe, un mūsdienu domāšanu. Tajā laikā cilvēki bija gatavi ņemt rokā plinti un aizstāvēt valsti. Lai gan, no otras puses, ir daudz cilvēku, arī daudz meiteņu, kas stājas zemessardzē. Es teikšu tā – tas manu sirdi silda. Un viņi mācās šaut, braukt ar amerikāņu bruņumašīnām. Un tas ir jādara! Nevar tikai paļauties uz citiem, arī pašiem sevi ir jāsargā. Ja NATO nāks palīgā, mēs tik un tā vsmaz pāris dienas dabūsim liet savas asinis.
– Kā tu izskaidro to, ka Latvija ir apdraudēta, bet mūsu valsts nespēj iemaksāt NATO nepieciešamo summu?
– Saeimas sastāvs ir nekvalitatīvs, tur ir godīgi cilvēki juku jukām ar blēžiem. Diez vai “Vienotība” celsies vairs augšā, līdz šim es viņus atbalstīju, jo esmu demokrāts, liberālis, un nemīlu radikāļus. Būt demokrātam nenozīmē, ka tas ir kaut kas bezzobains. Bet “Vienotībai” bija kaut kādi krimināli darījumi ar auto, balsu pirkšana… Neprasi man uzvārdus, es tos neatceros. Vecumā cilvēkam ir trīs lietas – pirmā ir aizmirstība un pārējās divas jau ir aizmirstas. Diemžēl es to jūtu arvien vairāk un nekādu deviņdesmit gadu jubileju negaidu. Kāda jēga būt idiotam? Neatceros vairs faktus, datus, lai arī dzīvē orientējos. Bet pieeju pie aptiekas letes un neatceros, kādas zāles man ir vajadzīgas. Bet kaut kā jau izgrozos. Teikšu atklāti – tas ir diezgan smagi. Bet, atgriežoties pie politikas, – nu nav mums kvalitatīvas politiskās dzīves ne no vienas puses. Cilvēki jau labi balso! Tomēr, ja vēlies pārmaiņas, stājies partijā un ar savām biedra tiesībām pieprasi pārmaiņas! Savukārt vēlētājiem arī ir jākontrolē deputāti, kurus ievēlējuši, bet cilvēki jau to nedara! Iemet urnā biļetenu, un tā līdz nākamajām vēlēšanām. Manuprāt, lielā mērā tas ir izglītības trūkums. Tādas lietas būtu skolā jāmāca.
– Metīsim mieru politikai. Tev ir daudz atdzejas grāmatu, bet mani interesē viens stāsts – kā tu nonāci pie grieķu dzejnieka Jana Rica. Šī tava atdzejas grāmatiņa joprojām spēlē nozīmīgu lomu manā dzīvē.
– Sākās viss diezgan interesanti. Pirmkārt, man ļoti patika grieķu raksts. Un Ricoss man šķita samērā vienkāršs un saburtojams. Interesanti, ka mūsdienu grieķu mēlē joprojām katram vārdam iezīmēts akcents. Lai arī teksti ir jaungrieķu valodā, viņu rakstība ir sengrieķu. Es biju lasījis viņu, protams, krieviski. Citādā veidā viņš man nebija pieejams. Tolaik es viņu vēl netulkoju, bet es par viņu interesējos arī studiju laikā. Grieķijā bija kreisie, komunisti vai fašisma upuri, un tādā veidā arī es nonācu pie Lorkas. Vēlāk sapratu, ka viss, ko par Lorku rakstīja tā dēvētie padomju speciālisti, ir pilnīgas blēņas! Bet, izrādās, ka Ricoss savā laikā pat ir bijis Rīgā un ar Kirhenšteinu viņi tērzējuši franciski. Kreiss viņš ir bijis vienmēr un vienmēr bijis dumpīgs. Ne jau velti pie viņu melnajiem pulkvežiem viņš nonāca koncentrācijas nometnē. Būtiski arī tas, ka es klausījos grieķu mūziku – Teodoraki ar Rica vārdiem. Tad arī sāku viņu lasīt… Bet kāds es biju muļķis, un tādi mēs visi esam, – man taču bija kursabiedrs grieķis, un es varēju valodu iemācīties!
– Kādā veidā tad tu viņu atdzejoji?
– Nu tā – sāku interesēties, pamatīgi strādāt ar vārdnīcām. Savukārt, lai strādātu ar vārdnīcām, ir nepieciešams attiecīgs gramatikas minimums. Ja es sastopu vārdu pagātnē, vārdnīcā viņš būs infinitīvā, un man ir jāorientējas. Faktiski tas ir pats pamats! Atmiņa toreiz bija laba, un zināšanas krājās. Pirmie viņa skaistākie dzejoļi, kurus tulkoju, bija rakstīti Samas salā, iespējams, pat bija norakti, lai tos nekonfiscētu. Ricoss bija cēlies no bagātas ģimenes. Tas ļoti simpātiski, ka viņš to bagātību nebija sevī absorbējis. Interesanti, ka gan komunistu Hikmetu, gan kreiso Ricu cienīja arī zvērināti antikomunisti. Ricoss tiešām rakstīja par savas dzimtenes traģēdiju, turklāt augstā un cildenā stilā. Nozīmīgi, ka Teodorakis to sakomponēja, viņam bija tāds cikls – “Astoņpadsmit rūgtās tēvzemes dziesmas”. Tās es arī tulkoju. Beigās Ricoss vēl saņēma manu latviešu grāmatiņu, atsūtīja man vēstuli grieķiski, kurā teica, ka grāmatiņa ir ļoti skaista, un tad viņš man atsūtīja vairākus sējumus savu Kopoto rakstu. Tagad tie atrodas mūsu Nacionālajā bibliotēkā.
– Tu esi atdzejojis tik daudz vērtīga! Vai tev nešķiet dīvaini, ka mūsu izdevēji padomju okupācijas laikā iznākušās grāmatiņas neizdod vēlreiz?
– Šis ir sarežģīts jautājums. Nezinu, vai piepildīsies vai ne, bet Juris Kronbergs zviedriski grib pārtulkot “Liriku un balsis”, ko uzskatu par vienu no savām stiprākajām grāmatām.
– Dzejas auditorija ir spēcīgi samazinājusies…
– Izrādās, tā nemaz nav, un laukos tā ir tikpat apjomīga. Mans lēģera biedrs Māris Grīnbergs no Skujenes pakām lēti uzpirka manus Kopotos rakstus un dāvināja cilvēkiem. Arī visvisādi skaņraži komponē dzeju. Nesen bija pirmizpildījums Mežotnes pilī. Es komponistiem saku – pat nevaicājiet man atļauju, jo tie visi ir publiski teksti. Pasākumu organizēja Pētera Vaska fonds, un tur divas jaunas komponistes bija radījušas darbus ar maniem tekstiem. Pāris pirmizpildījumu bijis pirms tam. Un tagad man stāv priekšā milzīga dziesminieku armija, kas vēlas mani godināt un komponēt dziesmas ar maniem vārdiem. Es pats jau astoņus gadus vairs nerakstu. Man vairs neklausa ne roka, ne galva. Bet lieta tāda, ka es turpinu dzīvot. Īpaši jau tulkojumos. Man drīz atvedīs manu bilingvālo grāmatiņu no Ņujorkas.
– Lūdzu, pastāsti par to!
– To izveidojusi mūsu tautiete, Bitīte Vinklere, augstas klases angļu filoloģe. Viņa strādā kompānijā, kas no jauna sagatavo klasiķu izdevumus. Viņas atdzejojumi ir patiesi eleganti!
