“Mums trūkst nākotnes vīzijas”. Saruna ar režisoru Aiku Karapetjanu 37
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nākamnedēļ Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (“Riga IFF”) un Jaunajā Rīgas teātrī notiks divas pirmizrādes, kuras veidojuši dramaturģe Justīne Kļava un režisors Aiks Karapetjans. 17. oktobrī “Riga IFF” programmā paredzēta pilnmetrāžas mistikas drāmas “Bezkaunīgie” pasaules pirmizrāde, savukārt 20. oktobrī JRT pirmizrāde gaidāma traģikomēdijai “Felikss, Anatolijs un Ilona”.
Par radošajām iecerēm un notiekošo Latvijas kultūrtelpā un Kalnu Karabahā “Kultūrzīmes” runāja ar Latvijas armēņu izcelsmes režisoru Aiku Karapetjanu.
– Abos darbos strādājat kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu, kā aizsākās jūsu sadarbība?
A. Karapetjans: – Biju agrāk dzirdējis, ka Justīne ir laba dramaturģe, un, tā kā pats nevēlējos rakstīt filmas scenāriju, izlēmu pamēģināt strādāt kopā, un darbs veicās ļoti labi. Filmas varoņi lielākoties atrodas vienā lokācijā, un tāpēc tās uzstādījums nedaudz līdzinās teātrim. Pēc filmēšanas perioda beigām man piedāvāja veidot izrādi Jaunajā Rīgas teātrī un teicu Justīnei – rakstām!
– Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā piesakot filmu “Bezkaunīgie”, to raksturojāt kā šausmu filmu, iespējams, pat iespaidīgāku nekā savulaik uzņemtais “M.O.Ž”. Vai tas tika īstenots?
– Šajā filmā nav neviena līķa, nevienas slepkavības, līdz ar to tā nebūs tik šausminoša kā “M.O.Ž”. Mēs to iepakojām žanriskā valodā, un, lai arī tās atmosfēra ir nedaudz biedējoša, tomēr tā nav šausmu filma. Virspusēji tas ir stāsts par ģimeni, kas cenšas tikt pāri kopīgai traģēdijai un sarežģītajām dzīvesbiedru attiecībām. Mans mērķis bija izveidot spriedzes drāmu, bet tai pašā laikā tā nav reālistiska, tā notiek nosacītā pasaulē un laikā; varoņi ir nokļuvuši pilnīgā nekurienē, civilizācija palikusi kur tālu. Darbība notiek kādā privātmājā ārpus pilsētas, un viņi tur risina savas problēmas.
– Prātā nāk viduslaiku gleznas, kur varoņiem no mutes rāpjas tārpi un čūskas… Jūs filmu esot nosaucis par šausminoši izklaidējošu.
– Kukaiņi jau biedē tikai vienu filmas varoni – tēvu, kurš vienīgais par tiem uztraucas, turklāt šie kukaiņi neko sliktu nemaz neizdara. Kukaiņu pasaule ir paralēlā pasaule, kas dzīvo savu dzīvi, vienā brīdī tie gan iejaucas ģimenes dzīvē, kļūstot par stimulu vienam otra priekšā atkailināt un atmaskot slēptos ģimenes konfliktus. Jā, kukaiņi top par iemeslu, lai viens ar otru beidzot sāktu runāt godīgi un spētu tikt galā ar kauna sajūtu gan par pagātnes, gan tagadnes notikumiem. Filmā viens no varoņiem tieši tā arī saka – nestāstiet nevienam par to, kas noticis, jo citādi būs kauns.
– Pārejot pie iestudējuma “Felikss, Anatolijs un Ilona” JRT, kas jūs ieinteresēja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados?
– Ļoti vēlējos uztaisīt izrādi par to, kā cilvēki samierinās ar saviem nepiepildītajiem sapņiem. Man likās, ka, runājot par šo tēmu, mūsu postpadomju sabiedrībai tieši deviņdesmitie gadi ir vispiemērotākais periods. Toreiz cilvēkiem bija plašākas nākotnes vīzijas, lielākas cerības nekā mūsdienās. Bija sapņi, un cilvēki nebaidījās sapņot, arī skaļi runāt par saviem sapņiem. Tagad palicis vai mūsu vienīgais sapnis – censties atgriezties pie tiem pagātnes notikumiem, kad vēl viss bija labi, šeit domāju par laikiem pirms pandēmijas un kara. Tagad daudziem liekas, ka toreiz mums klājās labi, un sabiedrībā vairs nav vīzijas. Līdzīgi arī mūsu izrādes varonis vēlētos atgriezties padomju laikā, kad viņam it kā bija darbs, dzīvoklis, bet tagad viņš nevienam nav vajadzīgs, viņa profesija vairs nav pieprasīta. Izrādē blakus darbojas vēl citi varoņi, kuri arī sapņo. Viens – par dzīvi Amerikā, cits vienkārši sapņo būt mīlēts un brīvībā. Dažreiz tie ir naivi, tomēr sapņi, bet, manuprāt, tagad, mūsdienās, esam pavisam aizmirsuši, ka sapņot drīkst! Turklāt ne tikai sapņot – mums trūkst arī vīzijas, kā vēlamies dzīvot turpmāk, bieži trūkst arī plāna un motivācijas. Šobrīd itin kā iestājusies stagnācija, jo neviens nezina un pat nevar paredzēt, kas notiks rīt, līdz ar to katrs domā tikai par to, kas notiek tagad un šeit, domājam par šodienu un neviens nedomājam par rītdienu.
– Deviņdesmitajos mēdzām arī teikt – kaut pastalās, bet brīvi…
– Toreiz biju padsmitgadnieks un, lai arī daudz atceros, tomēr vēl nedzīvoju pieaugušā dzīvi. Varbūt toreiz bijām pārāk vieglprātīgi un pārāk viegli padevāmies, iedomājoties, ka gan jau kāds cits mūsu vietā visu izdarīs. Varbūt tas saistīts ar pagātni, vēsturi – Latvija brīvībā dzīvojusi pārāk īsu laiku, vienmēr bijuši kādi citi, kuri lēmuši. Tagad gan esam sapratuši, ka viss ir pašu rokās, bet zināmā mērā jau ir par vēlu. Protams, darīt jau varētu, joprojām daudz atkarīgs no mums pašiem, bet, lai ko darītu, būtu jābūt vīzijai, tomēr, manuprāt, nekādas vīzijas jau nav. Piemēram, es īsti nesaprotu, uz kurieni virzāmies, uz kurieni ejam.
– Ko mēs varētu darīt, lai atgūtu spēju sapņot?
– Sākt sapņot. Ļoti konkrēti – ko un kā gribam un kāpēc. Nevēlos izmantot tādu drusku banālu jēdzienu kā vērtība, drīzāk mums jāsaprot – ko vēlamies atstāt saviem bērniem? Nerunāju par dzīvokli un pat ne par zemes gabalu, bet par to, kādā valstī un sabiedrībā mēs gribētu dzīvot. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem esam centušies kopēt citu valstu un sabiedrību centienus, bet pašlaik mūsu tik daudzkārt piesauktajā piemērā par Rietumeiropas vērtību pasauli arī iestājusies zināma krīze, ko tālāk?
Ja runājam par to, kas man Latvijā nepatīk, – tā ir izglītības sistēma, šeit tā ir ļoti vāja. Turklāt ne tikai augstākā izglītība, vāja ir arī pamatizglītība. Esmu ticies ar skolu pēdējo klašu jauniešiem, viņi neko nezina par pasaules vēstures norisēm. Valsts galvenajam jautājumam būtu jābūt, kā modernizēt izglītības sistēmu. Mēs redzam, kas notiek Krievijā – tik spēcīga valsts kontrole iespējama tāpēc, ka tai pakļauta izglītības sistēma. Jo cilvēki mazāk zina, jo vieglāk ir pakļaujami. Esam demokrātiska valsts, un varētu iedomāties, ka ir svarīgi, lai mūsu iedzīvotāji būtu izglītoti, lai viņiem būtu plaša domāšana, bet mūsu izglītība nedod tādu iespēju. Nav tādas sajūtas, ka valsts pārstāvji būtu ieinteresēti to mainīt.
– Jā, parādās citas problēmas, un izglītības nozare tiek atstāta novārtā…
– Atmosfēras, agresijas ziņā mūsu sabiedrībā pašlaik nenotiek nekas labs, un šo procesu nevarēsim mainīt gada vai divu laikā. Domāšanu var mainīt paaudzes laikā, un to var panākt, izglītojot iedzīvotājus. Ja valsts sāks par to domāt, labākajā gadījumā pirmie panākumi būs tikai pēc desmit, piecpadsmit gadiem. Nenotiks tā – pateiksim, ka jābūt lojāliem Latvijai un visi tādi būs. Tiesa, mums ir valsts propaganda, bet sabiedrība nevar eksistēt divās propagandās, tas nav iespējams. Šobrīd valda ļoti netālredzīga politika, visus spēkus un enerģiju vajadzētu pievērst izglītībai. Jāsāk būtu ar skolotājiem, esmu pārliecināts, ka mums ir daudzi forši un izglītoti cilvēki, tikai viņi neiet strādāt uz skolām, jo tur nevar saņemt normālu algu, tas nav prestiži.
– Viena no vērtībām, ar kurām lepojamies, ir Dziesmu svētki, bet pirms dažiem gadiem šo kustību saucāt gluži kā piederošu diktatūras režīmam. Pagājušajā vasarā radījāt filmu “Degsme”, kas stāstīja par svētkiem, vai tagad savas domas esat mainījis?
– Vēlos precizēt – toreiz teicu, ka Deju svētku vizualitāte mazliet izskatās kā totalitārisma režīma laikos, jo pūlis cenšas izpildīt vienu kustību, ko koriģē svētku virsvadītājs no tribīnes. Vēlāk izrādījās, ka man bijusi taisnība, jo Deju svētku lielformāta tradīciju tiešām esam saglabājuši no padomju laikiem, pirms tam latviešiem bijuši tikai Dziesmu svētki. Bet tās ir nacionālās lietas, un nevēlos iejaukties, tās domātas nacionālajai pašapziņai. Esmu labākās domās par to, ko spēj latviešu tauta, nebūtu jāapstājas pie Dziesmu svētkiem, ir vēl daudz spēcīgu lietu, uz kurām balstoties būvēt nacionālo pašapziņu. Jebkurai tautai jau ir savas tautiskās dejas un dziesmas, turklāt tā ir zināma gremdēšanās pagātnē. Man liekas, ka spēcīgāk būtu meklēt latviešu individuālos sasniegumus, nevis abstraktu masu mākslu pagātnē.
Nenoliedzu, šīs vasaras svētki bija ļoti iespaidīgs pasākums, mazliet tos paskatījos pa televizoru. Man kā cilvēkam, kurš nav latvietis, tas var pat likties skaisti un eksotiski, bet esmu pret to, ka no šīm vērtībām “taisa reliģiju”, sakot – tas ir labākais, skaistākais, kas vien mums ir. Tas viss ir ļoti skaisti, bet tā nav visa taisnība, mums vēl ir ļoti daudz citu vērtību.
– Esat Latvijas armēnis, un nevar nepieminēt nesenos notikumus Kalnu Karabahā…
– Notiekošais armēņiem ir liels pazemojums. Līdzīgi Krievijai, arī Azerbaidžāna savas ambīcijas mēģina risināt ar spēku, viņi uzbrukumam bija izvēlējušies precīzi pareizu laiku, un viņi to paveica. Azerbaidžānas prezidents tikās ar Putinu tieši dienu pirms Ukrainas kara sākuma, un viņi parakstīja līgumu par sadarbību. Pēc mūsu pieredzes, vienmēr jāizvēlas mazākais ļaunums, un šī nav pirmā reize, kad Krievija uzmet Armēniju. Jau pēc Pirmā pasaules kara Turcijai tika piešķirta liela Armēnijas teritorijas daļa. Šobrīd Krievija sadarbojas ar Azerbaidžānu, tāpat arī Turcija. Armēņiem pārmet, ka esam bijuši kopā ar Krieviju un tagadējais rezultāts bijis jau paredzams. Taisnība, bet tajā reģionā jau nav daudz izvēļu, ir tikai divas lielas impērijas, Turcija un Krievija. Šajās dienās pieredzu, cik daudzi vēl joprojām nezina par šo konfliktu, tikai lasa ziņu virsrakstus. Tad ir tie, kuri gan mēģina ko skaidrot, bet runā par juridiskām lietām, bet ārpus tām ir cilvēciskās lietas. Es uz šo visu skatos kā uz ļoti svarīgu vēsturisku notikumu, pēc kā būtu ļoti būtiski saprast, kā uz to reaģēt. Šobrīd esmu vīlies, jo vēl joprojām pēc šī lielā un publiskā armēņu pazemojuma turpinās klusums daudzu valstu politiskajos spēkos un sabiedrībā. Ceru gan, ka tas beigsies, jo mums gadiem pa televizoru stāsta par kaut kādām Rietumu vērtībām, demokrātiju, mūsu cilvēki nesavtīgi atbalsta Ukrainu, kura aizsargā savu demokrātiju, cīnās pret uzbrūkošo totalitāro kaimiņu, bet tajā pašā laikā klusējam par notiekošo Armēnijā.
