Uldis Šmits: “Mums to vajag”. Bet mums? Eiropa pievēršas aizsardzības lietai 0
Pēdējo nedēļu laikā Eiropas vadošie politiķi ar jaunu sparu pievērsušies aizsardzības lietai. Gan Eiropas Komisijas prezidents Žana Klods Junkers savā runā par stāvokli Eiropas Savienībā, gan Francijas prezidents Emanuels Makrons, izklāstot Sorbonnā Eiropas nākotnes vīzijas, gan Vācijas kanclere Angela Merkele, kura pēc Bundestāga vēlēšanām minētās vīzijas visumā piesardzīgi apsveica. Junkera vārdiem, “līdz 2025. gadam mums ir nepieciešama pilnībā funkcionējoša Eiropas Aizsardzības savienība. Mums to vajag, un NATO to atbalsta”. Un Eiropas Tautas partijas politiskās grupas Eiroparlamentā vadītājs Manfrēds Vēbers atkārtoja – “mums to vajag tagad”.
Neviens īpaši neapstrīd. Tomēr sākumam būtu labi, ja Brisele (ne NATO Brisele, bet eirokrātiskā) savestu kārtībā savas pārsvarā uz papīra pastāvošās militārās struktūras, atrastu lietojumu izveidotajām kaujas grupām un radītu šā vārda cienīgus un apstākļiem atbilstošus robežapsardzības spēkus. Esošie līgumi jau paredz iespēju dalībvalstīm, kuras to vēlas, veidot ciešāku sadarbību dažādās jomās, tai skaitā aizsardzības jomā. Turklāt eiropiešiem ir pietiekami līdzekļu un zināšanu, lai pienācīgi atbildētu uz hibrīdo apdraudējumu, piemēram, informācijas laukā un kibertelpā. Citēsim vēlreiz Žanu Klodu Junkeru: “Kiberuzbrukumi reizēm ir bīstamāki demokrātiju un ekonomiku stabilitātei nekā šaujamieroči un tanki”, jo “kiberuzbrukumi nepazīst robežas un nesaudzē nevienu”. Tikai pagājušajā gadā vien Eiropā reģistrēti tūkstošiem kiberuzbrukumu un 80 procenti uzņēmumu pieredzēja ar kiberdrošību saistītus incidentus. Jāparedz, ka Eiropas kiberdrošības aģentūrai noteikti būs daudz darba.
Aizsardzība bija pirmā tēma, ko Emanuels Makrons izvērsa savā programmatiskajā runā no Sorbonnas universitātes lielā amfiteātra tribīnes. Netrūka vecu neīstenotu ideju – Eiropas civilās aizsardzības spēki, Eiropas aizsardzības fonds… Dažas bija itin ambiciozas, kā kopīgs aizsardzības budžets vai kopīgas militāras doktrīnas izstrāde. Viņaprāt, “tas, kā šodien visvairāk pietrūkst Eiropai, Eiropas aizsardzībai, ir kopīga stratēģijas kultūra”. (Pastarpināts sveiciens Eiropas Savienības augstajai pārstāvei ārpolitikas un drošības politikas jomā Mogerīni kundzei.) Īstenībā nav jau arī vienotas stratēģijas. No sacītā izrietēja, ka Aizsardzības savienība būs “papildinājums NATO” un tāpat padarīs Eiropu integrētāku, efektīvāku un ietekmīgāku.
Lielo politisko uzstāšanos priekšrocība ir tāda, ka oratoriem nav pārāk jānopūlas ar iedziļināšanos detaļās. Savukārt klausītāji un eksperti var nodoties apcerēm, kas no teiktā vispār ir realizējams praksē un patiešām vajadzīgs. To der apsvērt arī Latvijas atbildīgajām amatpersonām un varbūt sadūšoties kaut ko ierosināt, katrā ziņā gaidāmajās diskusijās nestāvēt klusu malā. Galu galā visaptverošais “mums” attiecas arī uz mums konkrēti. Vai pat – jo īpaši.
