Liktenis 0
Nevar vainot cilvēkus par to, ka viņi nesaprot vai viņiem nav pieņemams tas, ko saprotam mēs.
Viņu dzīve ir atpūta starp pārbaudījumiem un norisinās pēc izvēles brīvības principa, bet, tai beidzoties, rodas nākamā izvēle, kas izriet gan no šīs aizvadītās dzīves, gan no iepriekšējo dzīvju kvalitātes. Tās būtība ietverta jēdzienā liktenis jeb karma.
To, kas mums pienākas, mēs sastrādājam iepriekšējās dzīvēs. Šajā dzīvē mēs veidojam savas nākamās dzīves. Ja to apzinātos ikviens cilvēks, uz pasaules vairs nebūtu ne karu, ne slepkavību. Mēs visi varētu pacelties vienu līmeni augstāk. Varbūt pat sākt iet pamatskolā, jo tagad planētas iedzīvotāji ir bērnudārza līmenī.
Ja mēs apzinātos sevi kā mūžīgi pārdzimstošas dvēseles, sagrūtu ikviena sistēma, kas baro dažus izredzētos. Pašpasludinātā izredzētība slēpjas faktā, ka viņi pirmie tikuši pie neaizsargātas siles.
Salīdzinājumam – tā nafta, kas Zemē, pieder mums visiem. Tā elektrība, kas upē, pieder mums visiem. Maizes cepējs cep maizi un atdod to pārējiem, jo izejvielas saņēmis no ciema. Malku cepējam piegādā malkas cirtēji par velti, jo viņi no ciema saņem maizi un citu pārtiku, ko sarūpē pārtikas ražotāji. Katram tiek tik, cik nepieciešams, un nevienam prātā nenāk būt pārākam par citiem mantas dēļ.
Nauda vai jebkāda cita norēķinu sistēma jāatceļ, jo tas ir ļaunuma pamats. Nauda rada iespēju vērtēt un sadalīt cilvēkus šķirās, bremzējot virzību uz priekšu. Tieši tāpēc arī resursu ieguvei vajadzētu būt brīvai, jo tie nepieciešami cilvēces kopīgajai attīstībai. Mums priekšā vēl miljoniem gadu darba!
Taču izredzētajiem pārējo attīstība un labklājība nerūp. Tā vietā viņi mūs piespiež kulties uz vietas, veltot savas dzīves enerģiju lietām, par kurām citi saņem neadekvātas balvas.
Izaugsme
Nevar dalīt cilvēkus sētniekos un ofisniekos. Vai gan ofisnieks būs labs, dzīvojot nekoptā vidē? Tātad abas šķiras ir vienlīdzīgas. Bet, ja tās ir vienlīdzīgas, kāpēc gan vajadzīga alga, kas rada iedomātu atšķirību? Abiem veselai dienai iedot vienu maizes klaipu, sviestu, dārzeņus, augļus, lai sadala vienādi. Lūk, tad paši sāks domāt, kam mēs esam paredzēti šajā dzīvē. Ja naudas pelnīšana atkrīt un būtisks kļūst pats darbs, loģiski būtu secināt – tas jāpaveic pēc labākās sirdsapziņas, jo cita varianta nav. Ja cilvēces zinātnisko sasniegumu laurus dotu baudīt visiem, svarīga kļūtu nevis viena cilvēka individuālā izaugsme, bet saimes, novada un pat tautas izaugsme. Un cilvēces tālākvirzība beidzot kļūtu primāra.
Maskas
Kamēr mēs baidāmies lietas nosaukt īstajos vārdos,
mūsu masku otrajā pusē viņi vērpj intrigas,
apēd resursus un izrīkojas ar mūsu dzīvēm, kā vien tīk.
Ne viņiem jānomet maskas, bet mums.
Viņiem masku nav. Viņi ir kaili, neaizsargāti.
Viņus sargā mūsu bailes.
Sargā no patiesības.
Bet tikmēr viņi uzbrūk. Ar meliem.
Tā, lai pretinieks nespēj par sevi nostāties.
Un to viņi dara ar veselu tautu.
Ar tavu tautu. Ar mūsējo.
Gadu desmitu un simtu laikā
viņi pieaudzējuši maskas mūsu senčiem un mums.
Mēs visi tagad esam vienādi –
bailīgi, stīvi, pazemīgi, līku muguru kungu priekšā.
Viņi – tie, kas zina patiesību,manipulē ar tautām, nācijām, kontinentiem.
Mums tikai jānomet maskas.
Jābūt atklātiem, godīgiem pašiem pret sevi.
Tagad, ja mēs baidāmies,mēs neesam godīgi pret sevi.
Mūsos dzīvo senči –
tie, kuri sensenos laikos nākuši šurp, lai tikai te būtu mēs.
Šo piederību zemei mums cenšas atņemt gadsimtiem,
bet neizdodas.
Tas nav iespējams.
Nevis mums pieder šī zeme, – mēs piederam tai.
Un tas nav maināms.
(No krājuma Divi. Pusnakts sarunas, 2015)
