Esība 0
Mūsos dzīvo senči. Gan burtiski, gan abstrakti. Mēs paši esam senči. Savi senči. Tie, kas reiz šeit nākuši un cīnījušies ar cirvjiem, šķēpiem un vairogiem rokās. Cīnījušies un gājuši bojā par šo zemi, savu tautu, cilti, saimi, dzimtu un ģimeni. Un tā ikviens no mums – vienu, otru, trešo reizi, vairākas reizes, desmitiem reižu pārdzimis un nonācis līdz šodienai.
Vai tu kaut ko jūti? Tevī kaut kas mostas? Tas ir tas, kas tu esi bijis. Šī zeme tevi aijā jau kopš bērnu dienām. Siltā elpa, ko zeme izdveš, nes tev ziņu, un tu to jūti pat ar matu galiem. Tā ir.
Daba mostas, un mēs vairs nevaram izlikties, ka guļam. Mūsos mostas tautas senais gars – gadu desmitiem un simtiem noliegtais, aizliegtais, noklusētais. Lietas šķiet skaidrākas, nez no kurienes apziņā uzrodas tādas gudrības, par kurām pirms 30 gadiem liktu ja ne cietumā, tad baltā palātā ar nomierinošiem medikamentiem. No kurienes šīs gudrības, šīs zintis? Lasot viedo vārdus gudrās grāmatās, vairākkārt esmu juties tā, it kā zinātu. It kā pie manis būtu atnācis viss, ko esam domājuši un piepildījuši savās iepriekšējās dzīvēs. Tas nav zudis, tas ir ierakstījies tepat. Mūsos. Zemē.
Mēs paliksim katrā bruģakmenī, kam esam uzminuši, katrā zāles stiebrā, ko saliekuši un kas novītis un satrūdējis pārvēršas zemē. Mēs esam šajā zemē uz mūžiem. Un no visa mēs atkal un atkal piedzimstam no jauna. Kādā kvalitātē? Tas atkarīgs no katras sekundes šeit.Tā ir gara pieredze, un tieši tā mūsu ienaidniekiem bija jāiznīcina, jo traucēja apgūt resursus. Arī laiks ir resurss. Laiks nostiprina sentautas pozīcijas un svarīgumu, kas reiz tika atņemts.
Dvēsele
Lai pārnestu datus no viena datora uz otru, vajag ierīci, piemēram zibatmiņu jeb flash karti. Tas ir vienkāršākais materiālais veids. Ar cilvēkiem tā nevar. Ko darīja mūsu senči? Ar savām domām un darbiem ierakstīja informāciju vidē – zemē, kokos, akmeņos, upēs, krastos. Un tagad tā nolasāma. Kā? Ar iztaisnotām antenām. Būt godīgam, iejūtīgam, ar vēlmi saklausīt seno viedumu.Visa daba runā, un ne viens vien zinātnieks teicis – Latvijas daba ir īpaša. Jā gan. Neviens jau neteiks tieši – šī ir burvju, raganu, garu, feju, burvestību zeme. Tas ir jāsajūt. Ar tām pašām antenām.Ikvienam no mums ir dvēsele – katrs mēs esam dvēsele. Un mums ir gars – tas, kas mudina uz izaugsmi, smeļot gudrību no viena kopējā, gadu tūkstošiem pildītā mūsu tautas, seno cilšu kausa.
Punkts laikā
Vikingi, priesteri, zemnieki un dzimtcilvēki, zintnieki un brīvļaudis – pieturpunkti, kas noveduši mūsu tautu līdz šodienai, kad esam latvieši un mums ir pašiem sava zeme Latvija. Pat ja mūs tagad sauc par jaukteņiem (latviešos patiešām grūti atrast tīru latvieti), mēs esam savu senču pēcnācēji – visa materiālā un garīgā mantinieki.
Padomju laiks, kapitālisma laiks… Vieni nosoda pirmo, citi – otro. Bet reti kāds aizdomājas, ka šī spēle, šis teātris nenotika tāpat vien. Mums vajadzēja tikt prom no okupācijas, ievirzoties kapitālismā, lai pa ceļam kaut vai nedaudz atklātu sevī to, kas esam.
Kapitālisms sagrūs, komunisms un sociālisms arī, tāpēc jo svarīgāk, lai tagad, ignorējot visas neērtības, mēs paliktu tie, kas esam – kas bijām pirms daudziem tūkstošiem gadu. Vai tas ir grūti?
Ja reiz esam šeit dzimuši, tam ir ļoti liela nozīme. Ja reiz neskaitāmas dzīves esam gājuši savu vienīgo ceļu ar tikai mums piederošu gudrību un viedumu, tad, protams, tie, kuriem tas viss ir svešs un nepieejams, vēlēsies mūs iznīdēt, samaitājot mūsos tikumu – tautas gara ilgmūžības atslēgu.
