Komponists un dzejnieks Arturs Nīmanis par šo dzīvi, iepriekšējo dzīvju pieredzi un senčiem mūsos 0
Mēnesis, kad esmu dzimis
Decembris – mēnesis, kad esmu dzimis. Decembrī man sākas katrs šīs dzīves gads. Ikviena cilvēka Jaunais gads ir tajā datumā, kad viņš piedzimis, jo no tā brīža sākas viņa bioritmi – emocionālie, fiziskie, intelektuālie. Šie trīs ir svarīgākie, taču ir vēl citi. Vizuāli, ja saliek kopā pēc datumiem, no bioritmu līknēm sanāk tāda kā pīnīte, un, kad divām vai vairāk līknēm sakrīt virsotnes, cilvēks to jūt spēcīgāk nekā citkārt. Vienam tas izpaužas mākslā, citam – fiziskā darbā, vēl kādam – dzīves apcerēšanā, izliekot domas uz papīra. Šīs kopsakarības var neievērot, bet, ja pievērš uzmanību savai saiknei ar dabu, sāk notikt brīnumu lietas.
Dzimšana
Cilvēka dzimšana ir liels notikums. Pēc zvaigžņu stāvokļa debesīs cilvēka piedzimšanas brīdī astrologi aprēķina viņa rakstura iezīmes, talantus un dzīves turpmākās iespējamības. Neesmu interesējies par savām zvaigznēm, bet noteikti tas ir bijis sprādziens netālā galaktikā.
Kāds vēlas paspīdēt ar algoritmiem, kas it kā nosaka, no kuras planētas mēs katrs esam atnācis. Nē, paldies. Man ir sava versija par mūsu tautas izcelsmi, tās ļoti seno vēsturi, un, ja kāds grib pierādījumus, jāsaka tā: “Tie, kas spēj izlasīt vairāk, nekā uzrakstīts, un tie, kas spēj saklausīt vairāk, nekā pateikts, neprasīs pierādījumus un avotus. Savukārt tie, kuriem šīs spējas liegtas, ar dažādiem provokatīviem jautājumiem veiks diversijas diskusijās.”
Dzīve kā viena diena
Mūsu dzīve ir viena diena. Diennakts. Ikvienai dienai seko vakars, kad noriet saule. Tad iestājas nakts – atnāk Nāve un aiznes sev līdzi to, kuram pienācis laiks. Naktij seko diena ar rītausmu, kad mēs piedzimstam, ar rītu, kad pieaugam, ar dienas vidu, kad esam pilnbriedā un spējam radīt – dot rītu kādam no savējiem, kurš jau pāris tūkstošu reižu šādi ceļojis no vienas dienas nākamajā. Tad atkal nāk pievakare, kad atsēžamies pārdomāt, kas šodien izdarīts, un noguruši laižamies baudīt vakara mieru, līdz laika pavēlniece Nāve mūs paņem aiz rokas un aizved naktī.
Atmiņa
Vai kāds var pateikt, kāpēc mēs neatceramies iepriekšējo dzīvju pieredzi? Bet vai tiešām neatceramies? Nekur nav teikts, ka mums jāatceras dzīve kā dokuments, kas vakar sastādīts, ierakstīts pārnēsājamā datoratmiņā un šodien atvērts, izdrukāts un izlasīts. Iepriekšējo dzīvi var atcerēties jeb nolasīt caur it kā likteņa piesviestām situācijām, kas sākumā šķiet nejaušas, tomēr likumsakarīgas. Svarīgi nav atcerēties, kurā kara laukā esi kritis pirms 100–200 gadiem. Būtiski ir tas, kāda pieredze gūta un kas darīts savas mūžsenās sabiedrības – tautas, cilts, dzimtas – labā.
