Mums par jums viss zināms. 70.- 80. gadu PSRS VDK metodes 11
1978. gada aprīlī vairākus jauniešus izsauca uz Latvijas PSR Valsts drošības komiteju (VDK). VDK 5. daļas darbinieki, tie paši, kas apkaroja “ideoloģiskās diversijas”, ar viņiem veica “profilaktiskas pārrunas”. Čekistiem bija nācis zināms, ka puiši izveidojuši domubiedru grupu “Tēvzemei un brīvībai” un savās sanāksmēs apspriež “pretpadomju darbības metodes”.
Staļina laikā, visticamāk, viņus ņemtu ciet un sūtītu uz Sibīrijas plašumiem. Taču nu laiki bija citi. Divdesmitā gadsimta 70. gados čekisti darbojās krietni izsmalcinātāk. Jaunos aktīvistus vispirms vajadzēja krietni pabaidīt – izskaidrot viņiem, ka “mums viss zināms”, liegties ir bezjēdzīgi un vispār – kādēļ bojāt savu nākotni? Ja tādā garā turpināsiet, tad… Čekistu terminoloģijā to sauca par “profilaksi”. Pēc pamatīgas tirpināšanas VDK darbinieki “Tēvzemei un brīvībai” puišiem izteica “brīdinājumu”, bet protokolā ierakstīja, ka šādas viņu aktivitātes “var novest pie nozieguma un saukšanas pie kriminālatbildības”.
Slepenais dekrēts
Vārds “brīdinājums” pēdiņās nav likts nejauši. Tas bija oficiāls termins, kuru ieviesa 1972. gada 25. decembrī ar PSRS Augstākās padomes (AP) Prezidija dekrētu “Par valsts drošības orgānu brīdinājumu kā profilaktiskas iedarbības līdzekli”. Šim dekrētam bija īpatnība – to nepublicēja ne tā laika, ne arī vēlāko gadu PSRS presē. Plašāka sabiedrība par dekrēta eksistenci uzzināja tikai pēc PSRS sabrukuma. Pat vairākums tā laika juristu, kas savas profesionālās darbības ietvaros regulāri sekoja līdzi spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un to izmaiņām, par dekrētu vai nu nezināja, vai arī bija tikai dzirdējuši “orgāniem” pietuvinātu cilvēku nostāstus. Kas tad šajā dokumentā bija tik slepens?
Dekrēts “Par valsts drošības orgānu brīdinājumu kā profilaktiskas iedarbības līdzekli” deva tiesības “valsts drošības orgāniem”, tas ir, VDK, izteikt oficiālu “brīdinājumu” cilvēkiem par “antisabiedriskām darbībām”, kuras “ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm”, bet nav saistītas ar kriminālatbildību. Gadījumā, ja pret cilvēku, kam izteikts šāds “brīdinājums”, vēlāk ierosināja krimināllietu, “brīdinājuma” protokolu pievienoja lietai un uzskatīja par vainu pastiprinošu apstākli.
Rodas jautājums – kas tās par “antisabiedriskām darbībām”, kuras bija “pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm”, taču neskaitījās krimināli sodāmas? Neviens likums Padomju Savienībā šādas darbības nedefinēja, taču to uzskaitījums parādījās 1973. gada 20. martā, kad PSRS VDK izdeva slepenu instrukciju par dekrētā minētā “brīdinājuma” izteikšanas kārtību. Saskaņā ar instrukciju “PSRS valsts drošību” apdraudēja septiņas dažādas “antisabiedriskas darbības” (skat. uzziņu). “Antisabiedrisko darbību” uzskaitījums bija tik plašs, ka, ņemot vērā PSRS realitātes un čekistu tendenci “valsts drošības interesēs” iekļaut bezmaz jebkuru jautājumu, arī “brīdinājumu” varēja faktiski izteikt gandrīz par jebko.
Tā kā iepriekšminētais PSRS AP dekrēts nebija publicēts, bet VDK instrukcija skaitījās slepena, izveidojās juridiski absurda situācija. PSRS pilsonim bija jāievēro dekrēts un instrukcija, par kuru eksistenci viņam nebija iespēju uzzināt. Paši “brīdinātie” par tā pastāvēšanu parasti uzzināja, jau nokļūstot VDK, kad viņiem kāds čekists izteica “brīdinājumu”. Turklāt pat tad, kad nabaga pilsonis beidzot uzzināja, ka radījis draudus “PSRS valsts drošības interesēm”, nekādi dokumenti, kas apliecinātu šā dekrēta eksistenci vai “brīdinājuma” izteikšanas faktu, viņam izsniegti netika.
Krievu sabiedriskais aktīvists Mihails Maļiņins apraksta šādu gadījumu: 1987. gada aprīlī VDK viņam izteikusi “brīdinājumu” par grāmatu “Mēs – PSRS politieslodzītie”. Maļiņins VDK “brīdinājumam” nepiekrita. Tā kā Gorbačovs un citi PSRS varenie tobrīd pilnām mutēm runāja par “pārbūvi”, “atklātību” un “sociālistiskās likumības atjaunošanu”, Maļiņins nolēma cīnīties par savām tiesībām un vērsās tiesā. Taču tiesa viņa iesniegumu atteicās pieņemt, motivējot, ka šāds dekrēts par “brīdinājuma” izteikšanu nav publicēts, tādēļ tiesai nav zināms, turklāt prasītājs nav iesniedzis nekādus dokumentus, kas apliecinātu brīdinājuma izteikšanu…
Aprakstītais gadījums acīmredzot sniedz arī atbildi, kādēļ PSRS AP Prezidija 1972. gada dekrētu par “brīdināšanu” nepublicēja. Ne viens vien pētnieks pievērsis uzmanību šai īpatnībai un pat atzinis, ka slepenības dēļ dekrēts vismaz daļēji zaudēja savu efektivitāti. Ja jau reiz bija iecere ar “brīdinājuma” palīdzību iebaidīt režīma pretiniekus, tad kāda jēga iebaidīšanai, ja par to neviens nezina? Taču no otras puses, pašā dekrētā bija skaidri un gaiši rakstīts, ka “brīdinājums” jāizsaka par darbībām, kas nav kriminālas, un tātad tika uzskatāmi apliecināts, ka PSRS varas iestādes izvirza pret saviem pilsoņiem likumos neierakstītas pretenzijas. Turklāt PSRS amatpersonas jebkurā brīdī varēja noliegt paša dekrēta eksistenci. Tieši tā arī notika. Rietumu presē laiku pa laikam parādījās ziņas, ka kādam cilvēkam čekā izteikts “brīdinājums”, taču dokumentu trūkuma dēļ pierādīt vai komentēt šo faktu neviens nevarēja.
Profilaktiski “brīdinātie”
Ja VDK izlēma kādu “brīdināt”, parasti šim cilvēkam vispirms nosūtīja pavēsti ar prasību noteiktā laikā ierasties komitejā. Ja persona ierasties negribēja, viņu varēja atvest piespiedu kārtā. VDK izsauktajam darīja zināmu, ka saņemtas ziņas par viņa “pretpadomju” izteikumiem, par stāstītām politiskām anekdotēm vai jebkurām citām “antisabiedriskām darbībām”. Dažkārt čekisti speciāli pieminēja, kurš ko teicis, lai paziņu starpā sētu aizdomas vienam par otru. Šīs sarunas mērķis bija izsauktajam cilvēkam uzskatāmi nodemonstrēt, ka par viņu “viss ir zināms”, un likt saprast, ka viņš jau krietnu laiku atrodas VDK redzeslokā. Personai prasīja arī uzrakstīt paskaidrojumu, kurā “vaļsirdīgi” aprakstīt savus nodarījumus. Šim paskaidrojumam bija dubults mērķis. Pirmkārt, ar tā palīdzību no cilvēka ieguva pašrocīgu apstiprinājumu VDK rīcībā esošajai operatīvajai informācijai, kam bez dokumentāla apstiprinājuma juridiski bija maza vērtība. Otrkārt, no mazpieredzējušiem tādā veidā varēja iegūt arī informāciju, kas VDK pirms tam nebija zināma. Tādēļ pieredzējušākie vai vienkārši ietiepīgākie rakstīt paskaidrojumus atteicās.
Pēc paskaidrojuma rakstīšanas (vai nerakstīšanas) izsaukto iepazīstināja ar “brīdinājuma” protokolu, kuru “brīdinātajam” vajadzēja parakstīt (bija cilvēki, kas to atteicās darīt). Parasti “brīdinājuma” protokolu parakstīja viens VDK darbinieks, kaut pašā “brīdināšanas” procedūrā mēdza piedalīties arī vairāki čekisti. Vienīgā taustāmā liecība par VDK apmeklējumu, ko “brīdinātais” varēja saņemt, bija izziņa, ka attiecīgajā datumā un laikā šis pilsonis ticis izsaukts uz “valsts drošības orgāniem”. Ne izsaukšanas iemesls, ne brīdināšanas fakts izziņā norādīts netika. Arī pašu izziņu pilsonis varēja saņemt tikai gadījumā, ja to pieprasīja viņa darba vai mācību vieta.
Lai arī minēto PSRS AP Prezidija dekrētu pieņēma 1972. gada beigās, bet PSRS VDK instrukcija izdota 1973. gada martā, informācija par “brīdinājumiem” Latvijas arhīvos atrodama tikai par laiku no 1974. līdz 1987. gadam. “Brīdināto” skaits Latvijas PSR gadā svārstījās 20 – 30 cilvēku robežās. Dažos gados, piemēram, 1977. gadā, LPSR VDK “brīdināja” tikai 13 cilvēkus, savukārt 1974. gadā “brīdināto” skaits sasniedza 41. Attiecīgi 1987. gadā VDK “brīdināto” daudzums samazinājās līdz sešiem.
Absolūto vairākumu “brīdinājumu” VDK izteica par dažādām politiski “nepareizām” darbībām vai izteikumiem. Piemēram, pretošanās kustības dalībnieku Gunāru Freimani 1976. gada oktobrī “brīdināja” par “nacionālistiska un politiski kaitīga satura” dzeju sacerēšanu un lasīšanu. Gunāru Astru 1979. gada decembrī “brīdināja” par tikšanos ar “kapitālistisko valstu pārstāvjiem”. Abi Gunāri pēc “brīdināšanas” tomēr nebija “izdarījuši attiecīgos secinājumus” (“secinājumu izdarīšana” arī bija iekļauta “brīdināšanas” procedūrā), un 1983. gadā viņus notiesāja par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”.
Vēl viena “brīdināto” kategorija bija cilvēki, kuru “grēks” bija pazīšanās ar politiski represētajiem. Piemēram, 1977. – 1978. gadā VDK vairākus cilvēkus “brīdināja” par palīdzības sniegšanu iepriekš notiesātajam Jurģim Skulmem vai arī par to, ka tie informējuši Rietumus par Skulmes lietas izmeklēšanu un iztiesāšanu. Tieši tāpat 1983. – 1985. gadā “brīdinājumus” saņēma vairāki G. Astras, G. Freimaņa un citu 1983. gada represiju kampaņā tiesāto cilvēku draugi un paziņas – gan par to, ka viņi lasījuši “pretpadomju” literatūru, gan par citām, no VDK viedokļa “apšaubāmām” darbībām. Acīmredzot VDK priekšniecība izlēma, ka šo cilvēku nodarījums ir pārāk maznozīmīgs, lai ierosinātu krimināllietu, taču reaģēt uz viņu “antisabiedriskajām darbībām” vajadzēja.
Starp plašākai sabiedrībai pazīstamiem cilvēkiem, kas saņēma VDK “brīdinājumu”, var minēt arī Eduardu Berklavu. Viņu 1974. gada decembrī “brīdināja” par tā sauktās 17 komunistu vēstules sagatavošanu un nosūtīšanu uz Rietumiem. Ir ziņas, ka VDK priekšniecība apsvērusi iespēju pret Berklavu ierosināt krimināllietu, taču, tā kā tieši pierādīt Berklavam vēstules sacerēšanu neizdevās, čekisti aprobežojās ar “brīdināšanu”. Tajā pašā 1974. gadā “brīdināja” literātu Jāni Mauliņu – viņš bija “piedalījies ideoloģiski kaitīgu sacerējumu izgatavošanā un izplatīšanā”. Dažkārt VDK cilvēkus “brīdināja” par gluži anekdotiskām lietām. Piemēram, 1981. gada jūlijā kādu pilsoni par to, ka viņš bija ieradies Jūrmalā ar tetovējumu, uz kura “attēlots viens no padomju valsts dibinātājiem un vadītājiem un fašistiskā svastika”. Tādējādi pilsonis bija “pazemojis padomju valsts vadoņa cieņu un autoritāti”.
Lai arī krietni retāk, var konstatēt gadījumus, kad VDK “brīdināja” par slepenu dokumentu nozaudēšanu vai sīkiem kontrabandas mēģinājumiem, taču salīdzinājumā ar politiski motivēto “brīdinājumu” skaitu tādu daudzums bija neliels. Maz ticams, ka paši čekisti visā nopietnībā gaidīja, ka kāds no “brīdinātajiem” pēc “profilaktiskajām pārrunām” un “brīdinājumiem” nopietni mainīs uzskatus. Mērķis bija diezgan primitīvs – ar samērā nelieliem līdzekļiem, neizmantojot represijas, piespiest cilvēkus “turēt muti” un neiesaistīties varai nevēlamās darbībās.
UZZIŅA
“Antisabiedriskas darbības”, kas saskaņā ar 1973. gada VDK instrukciju apdraudēja PSRS valsts drošību:
1) politiski kaitīgu materiālu izgatavošana un glabāšana;
2) politiski kaitīgu izdomājumu mutiska izplatīšana;
3) piedalīšanās grupveida darbībās, kas traucē sabiedrisko kārtību vai ir saistītas ar nepakļaušanos varas pārstāvju likumīgām prasībām vai arī traucē transporta kustību, sabiedrisko iestāžu vai uzņēmumu darbību;
4) padomju pilsoņu kontakti ar ārzemniekiem, ja to raksturs vai forma dod iemeslu uzskatīt, ka šos kontaktus var izmantot padomju valstij naidīgiem mērķiem;
5) mēģinājumi iekļūt kapitālistisko valstu diplomātiskajās pārstāvniecībās vai transporta līdzekļos, kas dodas uz ārzemēm;
6) izpaušanai neparedzētu ziņu izpaušana, kā arī slepenu dokumentu aprites noteikumu pārkāpšana, kas rada draudus valsts noslēpumu izpaušanai;
7) citas darbības, kas “var radīt kaitējumu valsts drošības interesēm”.
