“Kāpēc Latvijai nav lielo investoru? Noteikti ir jāvienkāršo nodokļu sistēma.” Dienas intervija ar ekonomikas ministri Ilzi Indriksoni 129
Par situāciju valsts tautsaimniecībā, par nodokļu politiku un Eiropas Savienības fondu apguves iespējām TV24 raidījumā “Dienas personība” Velta Puriņa sarunājās ar ekonomikas ministri Ilzi Indriksoni (NA).
Velta Puriņa: Lai par kādām tēmām mēs šajās dienās runātu, protams, viena no svarīgākajām tēmām ir Valsts prezidenta vēlēšanas. Kā Jūs, kā “Nacionālās apvienības” valdes locekle, domājiet par Egila Levita paziņojumu, ka viņš nekandidēs uz nākamo termiņu – par to Jums ir radušās emocijas vai pārdomas? Varbūt valde jau iepriekš to zināja un bija pārrunājusi ar Valsts prezidentu?
Ilze Indriksone: Mums bija domes sēde, pēc kuras arī nominējām Levita kungu kā savu kandidātu. Tad prezidents apliecināja, ka viņš ir gatavs kandidēt, ja viņam ir mūsu un “Jaunās Vienotības” balsis, kas ir viņa nosacījums. Bet, protams, mēs respektējam viņa rīcību, tādas tiesības viņam ir. Jebkurā gadījumā mēs novērtējam viņa gatavību kandidēt uz otru termiņu. Levita kungs kā prezidents gan starptautiski, gan nacionālā mērogā tieši grūtos apstākļos, krīzēs ir ļoti stabili pildījis savus pienākumus gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā. Mēs ļoti novērtējam arī viņa nacionālo pozīciju un viņa sniegto atbalstu, kas šajos apstākļos bija vajadzīgs.
No malas izskatās, ka tieši Valsts prezidenta vēlēšanas ir sadrebinājušas koalīcijas vienotību.
Mēs vēl aizvien esam pārliecināti un uzskatām, ka pareizais veids būtu vienoties par vienu kopīgu prezidenta amata kandidātu. Tas būtu vislabākais, jo sliktākais, kas var notikt – ja ar opozīcijas un tiešām prokremlisko spēku balsīm tiek ievēlēts prezidents faktiski apliecina jau pavisam citus uzstādījumus un citas vērtības. Tas noteikti radītu vēlmi šīs balsis atlīdzināt un rada risku stabilitātei.
Kā sapratu no iepriekš teiktā, tad Egila Levita kandidatūra var arī turpmāk tikt atbalstīta?
Šobrīd mēs noteikti atsakāmies no prognozēšanas, jo tā ir politiski ļoti sarežģīta situācija. Viss strauji mainās un noteikti tuvākajās dienās vēl mainīsies, bet līdz pat vēlēšanām mēs ceram, ka spēsim vienoties par vienu kandidātu. Ja būs nākamā vēlēšanu kārta, tad noteikti “Nacionālā apvienība” varētu apsvērt un izvirzīt savu kandidātu un tas varētu būt Egils Levits, ja viņš piekristu.
Ķeramies klāt jautājumiem par ekonomikas transformāciju, tās svarīgākajiem izaicinājumiem.
Šobrīd vislielāko uzmanību mēs pievēršam tieši pasākumiem, kas nodrošina produktivitāti un investīcijas. Tās ir divas būtiskās daļas, kas dod vislielāko izaugsmes potenciālu, ja mēs spēsim pagriezt visai tautsaimniecībai virzienu produktivitātes pieaugumā, kas nozīmētu arī konkurētspējas uzlabošanos. Vienkārši sakot, lai tā nauda, ko iegulda ekonomikā, tiek ieguldīta nozarēs un tehnoloģijās, varētu pat teikt – robotizācijas pasākumos. Mums ir ļoti maza daļa uzņēmumu, kas strādā ar tehnoloģijām, mazākiem cilvēkresursiem, bet ar lielāku produktivitāti. Produktivitāte faktiski nozīmē, ka uz katru darbinieku uzņēmums izmaksā lielākas darba algas un arī pašam uzņēmumam peļņa ir lielāka – tas nozīmē, ka viņš ar mazākiem resursiem spēj radīt lielāku vērtību. Tas ir virziens, kurā būtu jādodas. Šobrīd arī Eiropas fondu apguve ir ļoti būtiska, ņemot vērā procenta likmju kāpumu un piesardzību kredītu ņemšanā no uzņēmēju puses, tāpēc noteikti Eiropas fondu ieguldījumi ir viens no atslēgas instrumentiem.
Pēdējos gados daudz tiek runāts par to, ka investīciju ziņā mūsu kaimiņi piesaista lielāku investoru interesi. Vai tiešām mums pievērš mazāku uzmanību?
Par ārvalstu investoriem tie skaitļi nav tik kardināli atšķirīgi, bet mums ir ļoti būtiskas atšķirības, īpaši ar Igauniju, tajā, kur mēs investējam. Pēdējos gados igauņi daudz vairāk ir investējuši tieši tehnoloģijās un programmatūrās – tajās sadaļās, kas mums vēl ir stipri jāuzlabo. Mūsu analītikas dienests šobrīd ir izpētījis un sagatavojis materiālu, kā kura nozare investē. Šobrīd ir tā, ka pēc nodarbināto izglītības līmeņa, nozares, kurās ir lielāks procents strādājošo ar augstāko izglītību, tur arī tiek vairāk investēts tehnoloģijās. Tas norāda, ka šīs investīcijas ir ļoti saistītas ar cilvēkkapitālu, ar prasmēm zināšanām un iespējām ieraudzīt izaugsmi šajā sadaļā, nevis strādāt pa vecam.
Runājot par Eiropas Savienības fondiem un to sniegto atbalstu, tas būtu attiecināms tieši investīcijās vai arī citās pozīcijās?
Gan prasmēs, gan investīcijās. Mūsu redzeslokā ir gan apmācību programmas. Strādājam ļoti aktīvi, lai vērtētu visas programmas, lai mērķētu tieši tajos virzienos, kuros mums ir jāmaina gan prasmes, gan zināšanas. Un, protams, arī investīcijas – gan energoefektivitātei, gan produktivitātei, kas ir šīs tehnoloģijas un digitalizācija. Labā ziņa, ka līgumi par digitalizācijas programmu ir noslēgti ar Eiropas digitālajiem inovāciju centriem un apmācību programma arī ir jau ieskaņošanā. Ļoti ceram, ka drīzumā būs, bet administratīvie šķēršļi traucē un kavē šo programmu īstenošanu.
Ko Jūs domājat ar administratīvajiem šķēršļiem?
Ar to domāju faktisko rīcību. Šobrīd Centrālā finanšu un līgumu aģentūra strādā pa vecam, viņi vairāk ir kā uzraugi, kā policejiska prokuratūra, kas meklē kļūdas. Manuprāt, kļūdas ir jāmeklē, bet tas noteikti nav pašmērķis. Pašmērķis ir meklēt kļūdas, norādīt uz kļūdām, labot kļūdas un turpināt īstenot šos projektus pēc iespējas ātrāk un efektīvāk pieņemt lēmumus.
Vai pastāv kādi riski par mūsu nozaru spējām apgūt šos Eiropas Savienības piedāvājumus?
Riski vienmēr pastāv. Šobrīd digitalizācijas jomā mēs redzam risku, vai uzņēmēji apzinās reizē to iespēju un nenovēršamību, ka jāiet digitalizācijas virzienā. Mazo un vidējo uzņēmumu sadaļā mēs ļoti aktīvi mudinām Eiropas digitālos centrus un uzņēmēju organizācijas strādāt ar uzņēmumiem, stāstīt un rādīt labos piemērus, lai redz, ka ir tā vērts ieguldīt. Ieguldot pēc tam arī būs iespēja nopelnīt. Jābūt drosmīgākiem lēmumiem.
Skatītājs jautā, vai var būt tā, ka valstij ir jāmaksā sods par to, ka esi prasījis, bet nespēj apgūt prasīto no Eiropas Savienības fondiem?
Tā gluži nav, sods nav jāmaksā, bet vidusposmā tiek vērtēts progress, cik līdzekļi ir ieguldīti un cik mērķtiecīgi tas ir noticis. Ja plānotais apjoms nav apgūts vidusposmā, tad šie resursi tiek pārdalīti un mēs vienkārši zaudējam iespēju izmantot šos resursus.
Par nodokļu politiku valstī. Cik atceros no jūsu publiskajām runām par nodokļu politiku, Jūs vairāk paliekat pie tā, ka nekādas izmaiņas nav iespējamas?
Nē, tā gluži nav. Es teiktu, ka kardinālas un lielas pārmaiņas noteikti nav nepieciešamas. Faktiski ļoti būtiska daļa ir konkurētspēja darbaspēka nodokļu un citu izmaksu veidā, bet ļoti daudz jautājumu ir saistīti ar vienkāršošanu un procesu sakārtošanu. Mazie uzņēmēji ir noilgojušies pēc viņiem atbilstoša nodokļu nomaksas un aprēķināšanas veida, kas ir gan samaksājams, gan nodrošina sociālās garantijas un noteikti būtu viegli administrējams. Lai uzņēmēji mūsu valstī nomaksātu nodokļus, mēs tērējam trīsreiz vairāk darba stundu nekā Igaunijā. Mums noteikti ir jāvienkāršo nodokļu sistēma.
Tiekoties ar uzņēmēju organizācijām, bija tāds labs salīdzinājums – drīkst apstiprināt tādus nodokļus un tādu kārtību, ja katrs Saeimas deputāts var pats aprēķināt savu darba algu, nodokļus gan darbadevēja, gan darbaņēmēja pusē un pateikt kāds viņam ir neapliekamais minimums. Ja to var izdarīt katrs Saeimas deputāts ar kalkulatoru, tad tas būs vienkārši. Bet reālitātē tas nav nemaz tik vienkārši, tāpēc es domāju, ka ļoti svarīgi ir izvērtēt arī šo vienkāršību un ērtumu, lai mēs neapgrūtinātu uzņēmējus. Mazināt šķēršļus un ļaut uzņēmējiem strādāt. Tas ir vienas no priekšnoteikumiem, lai mēs paātrinātu ekonomikas izaugsmi.
Jūs jau sākumā pieminējāt, ka ekonomikas transformācijas viens no virzieniem ir pietiekami daudz speciālistu atbilstoši laikmeta prasībām un modernajām tehnoloģijām. Kas, Jūsuprāt, būtu jāmaina? Varbūt esat pamanījusi kādu problēmu sistēmā?
Šobrīd pārmaiņas ir ļoti straujas un tieši profesionālās izglītības daļā redzam visvairāk izaicinājumu. Mums šobrīd ir Nodarbinātības padome, kas tuvākajā laikā kļūs par Cilvēkkapitāla attīstības padomi, kur labklājības, izglītības ministri un arī es darbosimies. Šajā sadaļā ļoti svarīgi ir vairāk sadarboties ar darbadevējiem, ar uzņēmējiem, lai profesionālajā izglītībā mācītu jau tās prasmes un iemaņas, kas darba dzīvē ir nepieciešamas, lai nebūtu tāda situācija, ka absolvents, nonākot darbavietā, tiek apmācīts jau otrreiz. Un noteikti vairāk jāīsteno darba vidē balstītu apmācību. Vislabākais modelis – jaunietis vai pieaugušais strādā un mācās. To arī mums Vācijas kolēģi apliecināja, ka viņi ir gatavi turpināt sadarbību un mācīt mūs, ka to darīt vislabāk.
Šobrīd profesionālās izglītības iestādes tiek finansētas un mēs gribam, lai šajā ietvarā viss tiktu sakārtots un uzlabots. Izglītības ministrija apzinās šo pārmaiņu nepieciešamību. Mēs vēl ļoti gribam, lai pieaugušo izglītība un pārkvalifikācija arī mazāk balstās uz to, ko katrs vēlās, bet faktiski uz to, kas šobrīd ir vajadzīgs, kur pēc tam varēs dabūt darbu.
Pievēršamies ikdienišķākam jautājumam. Citēju: “Ekonomikas ministre saskata riskus iecerei svētdienās slēgt tirdzniecības centrus.” Kādi tur ir riski?
Manuprāt, ja tirdzniecības centri izvēlētos nestrādāt svētdienās, es būtu tikai priecīga. Bet tā vienkārši paziņojot, ka svētdienās tirdzniecības centri nedrīkst strādāt, tas noteikti ierobežotu brīvas uzņēmējdarbības iespējas, tas ir rūpīgi jāvērtē. Manuprāt, tas nedos gaidīto rezultātu. Vietējā ražotāja produktu noietu nepalielināsim ar to, ka aizslēgsim tirdzniecības centrus svētdienās. Mērķis, kuru gribam sasniegt, nav ar šo paņēmienu īstenojams, tāpēc esam piesardzīgi pret šo ideju.
Es domāju, ka cilvēkiem pašiem vairāk ir jāapzinās, ko viņi vēlas darīt svētdienās. Es domāju, ka cilvēki šobrīd pārvērtē savas vērtības. Tā ir katra cilvēka izvēle, kur viņš dodas brīvdienās. Es būtu piesardzīga, ka vietējo ražotāju novērtēšanu var gūt aizslēdzot kaut ko citu. Varbūt jāaicina tirdzniecības centrus uz labiem nosacījumiem atvēlēt telpas vietējiem ražotājiem.
Tuvākajā laikā valdība varētu lemt un spriest par arī par valsts kapitālsabiedrību kotēšanu biržā. Vai šajā jautājumā eksistē kādi riski?
Kopumā es domāju, ka kapitāltirgus attīstība ir noteikti būtiska daļa ekonomikas izaugsmei un tas būtu jādara. Bet nevajadzētu sākt uzreiz ar mūsu flagmaņiem, stratēģisko resursu turētājiem. Mēs arī valdības deklarācijā esam piekrituši vērtēt šo iespēju. Skatot šo ziņojumu valdībā, noteikti atbalstīsim iespēju, kā piesaistīt papildus kapitālu valsts kapitālsabiedrībām. Bet noteikti nevajadzētu sākt ar “Latvenergo” vai “Latvijas valsts mežiem”, jo tās mums ir stratēģiski svarīgas kapitālsabiedrības.
Mums ir daudz jautājumu no skatītājiem par aktualitātēm enerģētikā. Piemēram, kas notiek ar Skultes LNG termināļa ideju?
Nekad nav bijis lēmums, ka valsts šo termināli būvēs. Jebkuram investoram ir iespējas nākt un to attīstīt. Ir arī spēkā īpašais likums un nacionālo interešu statuss Skultes terminālim, tā kā investoriem, attīstītājiem, uzņēmējiem ir visas iespējas to turpināt darīt.
Un kas notiek ar “Gaso”? Vai tas jau ir pārdots igauņiem?
Es saprotu, ka “Latvijas gāze” ir pieņēmusi lēmumu pārdot. Mēs kā valsts vērtēsim, jo šī ir nacionālajai drošībai nozīmīga kapitālsabiedrība, līdz ar to pircējam būs jānāk un jāprasa atļauja iegūt līdzdalību piedalīties šajā uzņēmumā.
Vai valsts kopumā ir novērtējusi, cik efektīvs ir bijis valsts atbalsts energoresursu cenu krīzes apstākļos?
Domāju, ka pagājušajā apkures sezonā atbalsts bija ļoti būtisks, un mehānisms, kādu mēs piedāvājām, bija ļoti veiksmīgs, jo tas neprasīja papildus birokrātisko slogu. Man jāsaka paldies Valsts būvniecības kontroles birojam, kas apņēmās un veiksmīgi īstenoja visa atbalsta uzskaiti un izmaksu kontroli. Nākamajā apkures sezonā ir apņēmība šo mērķēto atbalstu mājsaimniecību līmenī īstenot, cik man ir informācija, tad Labklājības ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija turpina strādāt pie šī risinājuma.
Visu sarunu ar Ilzi Indriksoni skaties video!
