Vai laukos vajag nabagus? Par kļūdu vērtēšanu, sadarbību un zināšanu spēku 0
Intervēja Uldis Graudiņš
Ja nevērtēsim pagātnē izdarītās kļūdas, visticamāk, arī nākotnē nebūsim no tām pasargāti. Vai lauksaimniecībā un lauku politikā ievērojam šo seno patiesību? Ar šādu uzstādījumu aicinājām uz interviju pētnieci, Agroresursu un ekonomikas institūta Lauku attīstības novērtēšanas daļas vadītāju Elitu Bengu. Viņa piedalās ES lauku politikas novērtēšanas vadlīniju gatavošanā un Latvijā vada pētnieku grupu Lauku attīstības programmu (LAP) novērtēšanai, tostarp arī ES 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Zinātniece patlaban seko līdzi LAP 2014.–2020. gada izpildes gaitai.
– Ko laukiem aizvadītajā plānošanas periodā ir devusi LAP?
-Naudas ieguldījumi bija diezgan lieli, tomēr gaidīto darba ražīgumu neesam sasnieguši. Protams, bija krīze, tas pasliktināja rādītājus. Izaugsme kapitālismā notiek ar kāpumiem un kritumiem. Jautājums – cik liels ir kāpums un cik liels kritums. Jāsaprot arī, ka visi atrodamies vienotā tirgū. Latvija nenoteiks pasaulē cenas ne pienam, ne graudiem. Ne visi būs uzņēmēji, ne katrs vēlas savu biznesu. Lauksaimniecībai cilvēkus nevajag, darba ražīgumu ļoti vienkārši var celt ar tiem cilvēkiem, kas šajā nozarē jau darbojas, kā arī ar robotiem un procesu automatizēšanu. Šeit izvirzās jautājums par lauku attīstību un apdzīvotību. Viss ir ļoti saistīts – jautājums ir par to, vai skatāmies šauri vienā līmenī vai nedaudz plašāk. Visi esam ļoti cieši saistīti. Ja nav darba, cilvēks ir gatavs iet gaterī vai citviet darboties, vai aizbraukt. Ja būs darbs, viņš kaut ko darīs, maksās nodokļus, pašvaldībai arī ir izdevīgi nodokļus saņemt. Būs bērni, tie ies uz skolu, veikaliņu vajadzēs. Tas ir tā sauktais multiplikatora efekts – ja ir algoti darbinieki, viņiem vajag veikalu, izklaidi, citus pakalpojumus. Ja ir viens bagāts zemnieks, viņš var aizbraukt uz Rīgu pēc precēm un pakalpojumiem. Viņam nevajag vietējo ciema veikalu. Pieci vietējie iedzīvotāji nevar nodrošināt veikala izdzīvošanu, jo nav apgrozījuma.
Aizvadītajā periodā slikti bija tas, ka biogāzes projektiem tika atvēlēti ievērojami līdzekļi, kas bija paredzēti arī nodarbinātības veicināšanai, biogāzes stacijas gandrīz neko nedod nodarbinātībai.
LAP ir daudz devusi. Ja tās nebūtu, daudziem cilvēkiem situācija būtu krietni sliktāka nekā patlaban. Būtu vēl mazāk saimniecību. Dati rāda, ka tā ir daudz devusi lauku ekonomiskajai izaugsmei. Arī pārstrādē un mežsaimniecībā bez tās rādītāji būtu sliktāki nekā šobrīd. Bez LAP pavisam bēdīgi būtu lauksaimniecībai. Mežsaimniecībā un pārstrādē ietekme būtu mazāka, šajās nozarēs līdzekļus atvēlēja mazāk. Arī LEADER programma daudz dod laukiem. Tai ir īpaša nozīme cilvēku aktivizēšanā. Protams, tur arī ir daudz problēmu, cilvēciskajam faktoram ir liela loma. Jautājums ir par objektīvo un subjektīvo skatījumu uz lietām, par draugu būšanu.
Vēl – ir teiciens par bērna izliešanu kopā ar ūdeni. Mēs neieviešam daudz laba tikai tāpēc, ka uzreiz izdomājam, kā negodīgi cilvēki to izmantos. Jā, ir negodīgi cilvēki, viņi vienmēr ir bijuši un būs. Jautājums ir par to, cik viņu ir. Vai tad tāpēc, ja ir 10 godīgi uzņēmēji un viens negodīgs uzņēmējs, apturam labu ideju un neieviešam kādu atbalstu? Būtu jāveic lieli pētījumi par lauksaimniecības nozares izaugsmes perspektīvām. Padziļināti nozares attīstības pētījumi būtu jāpasūta valstij, tomēr tai finansējums ir nepietiekams, atkarīgs no visu nodokļu maksātāju, tostarp zemnieku naudas.
– ES naudu zinātnei un sadarbībai starp zinātnieku un lauksaimnieku varēja novirzīt iepriekšējos plānošanas periodos.
– Ja par LAP, tad vien 2014.–2020. gada periodā ir ieviesti konkrēti uz inovāciju un sadarbību vērsti pasākumi. Biedrības var arī darboties inovāciju atbalstīšanā. Atbalsta intensitāte ir lielāka, ja saimnieki darbojas kopā ar pētniecības institūtiem. Jautājums ir par Latvijas valsts politiku. Patlaban jau gandrīz visa nauda inovācijai ir no ES fondiem. Latvijas valsts līdzfinansējums ir niecīgs. Kad ES fondu naudas nav, tad nav arī finansējuma.
– Pēc inovācijas rādītājiem, ES atrodamies pēdējā vietā. Mūsu politiķi līdz šim nav vēlējušies atbalstīt inovāciju.
– Tā ir liela izšķiršanās. Kurš vēlē, kurš maksā. Zinātnieks nebūs tas, kurš varēs līdzfinansēt politiskās organizācijas. Bet tas ir koks ar diviem galiem. Jāsaprot – ja ieguldīsim naudu vien lielražošanā un kāds dzīvos ļoti labi, pārējiem no tā nekas nemainīsies. Mēs esam izvēlējušies sadarbības un inovācijas pasākumus. Tas jau ir pozitīvi. Vienīgā atšķirība – to ieviešana ir sākta vien patlaban. Investīcijās materiālajos aktīvos pasākums M4 ir atvērts jau kopš plānošanas perioda sākuma. Patlaban dīgst pirmie asni inovācijai un sadarbībai. Ir jāsaprot atšķirība starp ieguldījumu jaunā pamatlīdzeklī un inovācijā. Nopērc, piemēram, jaunu kombainu un dodies uz lauku kult. Zinātnē, īpaši sēklkopībā, jauna produkta izveide ir ilgs darbs. Mums ir viena, nevis trīs ražas gadā. Pārtikas pārstrādē ir atšķirīgi, var izveidot eksperimentālo līniju vai cehu, nav atkarības no dabas apstākļiem. Piemēram, pienāk termiņš, ir jānodod atskaite, tomēr darbu tik ātri pabeigt nevar. Mēs nekad nezinām, ko atradīsim. Tas nav, kā uzart lauku. Daudziem nepatīk teiciens, ka zinātnē negatīvs rezultāts arī ir rezultāts. Nav garantijas, ka viss vienmēr izdosies. Tā ir un vienmēr būs. Zinātnē mēs eksperimentējam. Rezultāts nebūs rītdien uz pusdienas laiku. Vēl ir jārēķinās, ka statistikas datus var saņemt ar lielu laika nobīdi. Piemēram, patlaban ir pieejami Eurostat dati par 2013. gadu. Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes informāciju par 2016. gadu saņēmām 2017. gada rudenī. Datus zemnieki LAD vai CSP nodod pavasarī, kamēr tos apstrādā, klāt ir gada beigas.
Mēs mainīsimies, cilvēki mainās, viņu domāšana arī. Ir jāveic prognozes, ko cilvēki pirks nākotnē. Tās neviens nepasūta. Valsts tādus pētījumus neveic. Būtu ļoti svarīgi saprast, kādus produktus pirks pēc pieciem, desmit gadiem. Tad uzņēmējs varētu plānot savu darbību mērķtiecīgāk.
>Lauksaimniecība var arī iesaistīties medicīnas izejvielu ražošanā. Kosmētikā jau izmanto ļoti daudz produktu. Iespējams, kartupeli pēc desmit gadiem izmantos ne tikai cietē, čipšos, būs zāles, eliksīrs sejai vai kas cits, kas patlaban šķiet neiedomājami. Lai varētu kartupelim vai bietei pievienot vērtību par 400%, ir jāsaprot, ka pētniekam ir jābūt pietiekami jaunam un ieinteresētam sava darba rezultātā. Lielākā daļa pētnieku, vismaz mūsu institūtā, ir entuziasti, nevis lielas naudas saņēmēji. Viņiem ir jāņem blakusdarbi, un tad pamatdarbā kvalitāte zūd. Tas viss ir ļoti saistīts. Ja valsts patlaban ieguldītu zinātnē tikpat, cik aizsardzības nozarē, mēs varētu ļoti strauji attīstīties.
Vispirms gan ir jāsaprot, kuras nozares mēs attīstīsim. Mums ir spēcīga meža nozare, kur iegūst un apstrādā skujas, koksni, ogas, mizas. Varētu pētījumiem piesaistīt ne tikai Silavu, arī RTU. Kokam kā būvmateriālam ir milzīgas perspektīvas. Līdzīgi ir ar kaņepēm. Mums ir visādas iestrādes, tomēr aizvien kaut kā pietrūkst. Linkopībā mums ir vadošā pētniece Veronika Stramkale, ir potenciāls, ja kādam būtu lielāka interese. Lini, kaņepes un būvniecības nozare varētu izveidot kopēju projektu ar mērķi iegūt ļoti augstas kvalitātes lētu un labu produktu ziemeļu reģioniem. Par to jādiskutē – jāizvēlas prioritārie virzieni. Tāpat ir ar Dārzkopības institūtu Dobelē. Svarīgi, lai visi domātu par ražošanas izmaksu mazināšanu un attīstību.
– Patlaban inovācijas projektiem ir atvērta programma Sadarbība, kur saimniecības līmeņa inovācijai ir iesniegti 34 projekti.
– Līdz šim sadarbība neveidojās pietiekami aktīva. Sadarbības rosināšanai būtu jānāk kopā pētniecības institūtiem. Mūsu institūts varētu nākt ar jaunu šķirņu piedāvājumu, LLU pārtikas tehnologi, piemēram, izveidotu vispiemērotāko pārstrādi. Visiem būtu jādarbojas vienotā sazobē. Sākot ar noteiktu šķirņu un to īpašību veidošanu, ražas apstrādi un visjaunāko tehnoloģiju izmantošanu. Mums nevajadzētu no Latvijas citās valstīs pārdot izejvielas – apaļkokus, graudus, pienu. Ja vēlamies Latvijā cilvēkiem labklājīgu dzīvi, ir jāskatās, kā pievienot produktam vērtību. Ir starpība, ka zemnieku saimniecībā slauc pienu no dažām govīm un meklē, kur to pārdot. Ja esi mazs zemnieks, piena krīzē maksās viszemāko cenu. Ja zemnieks būs iesaistījies kooperatīvā, kas tirgū piedāvā lielāku piena daudzumu, tad viņš būs kaut kāds noteicējs. Ja savā saimniecībā kaut ko pārstrādāsi, vispirms ir jāsaprot, ko pārstrādāt. Ja vēlies gatavot Krievijas sieru, ko Latvijā ražo jau piecas rūpnīcas, konkurēt nevarēs. Ir jāizdomā kaut kas īpašs, inovatīvs. Iespējams, jautājums nav produkta pārstrādē, bet gan izslaukuma celšanā, ģenētiskā materiāla uzlabošanā, izmaksu samazināšanā. Arī tur var palīdzēt pētniecības institūti.
Sadarbības programmā būtu jābūt tā, ka zemnieks atnāk pie pētnieka vai uz LLKC ar konkrētu problēmu. LLKC varētu apkopot šīs problēmas un meklēt, kas varētu tās risināt. Šāda veida sadarbība celtu zinātnieku kapacitāti. Ir interese, ir iespēja, mēģinām jūsu saimniecībā tandēmā risināt samezglojumus! Vissvarīgākais ir sadarbība un interese no abām pusēm. Arī zinātniekiem ir interesanti, jo ne jau visu mēs zinām. Ir jānāk visiem kopā un jāvienojas, kādos virzienos darboties. No mūsu puses, ekonomisti var rēķināt ekonomisko izdevīgumu. Es vienmēr esmu bijusi par pārtikušiem cilvēkiem. Nevajag mums nabagus! Nabadzība zināmā mērā ir tāpēc, ka nepietiek zināšanu. Mēs visi vaidam. Ja kāds savā mājā vaidēs pie plīts, ka nav naudas vai nepērk, piemēram, bietes, valsts nenosaka cenas, nekas jau nenotiks! Ja iet un runā, stāsta – man ir šāda problēma, iespējams, to var atrisināt uzreiz un nav vajadzīga pētnieku iesaiste. Tomēr, iespējams, problēmas risināšanā vajag pētniekus iesaistīt.
Gan konvencionālajiem, gan bioloģiskajiem saimniekiem vienmēr ir un būs svarīgas zināšanas. Zinātne visu laiku attīstās, daba mainās. Tāda vasara un rudens kā aizvadītajā gadā agrāk nav bijis. Klimats mainās, mēs nevaram vairs darboties kā agrāk, ir jādomā, kā darīt citādi. Ir jāiet laikam līdzi, un zinātnieku skatījums ir ļoti svarīgs. Tā ir simbioze, zinātniekiem ir jādod tas, kas vajadzīgs uzņēmējiem, lauksaimniekiem un otrādi. Nedrīkst vienu otram pretstatīt. Tāpat kā lielos zemniekus un mazos zemniekus. Katram ir sava vieta. Lielās saimniecības faktiski neko nedod videi. Tai dod mazās saimniecības. Videi ir ļoti liela ietekme uz klimatiskajiem apstākļiem. Te ir jautājums, par ko ir gatava maksāt sabiedrība. Piemēram, NATURA 2000 teritorijas. Ja vēlamies tās saglabāt ar esošajiem nosacījumiem, mums zemniekam ir jāmaksā. Zeme ir ražošanas līdzeklis. Ja kāds saka – tu nevari savā zemē apart vai nozāģēt kaut ko, tad ir jāsaprot – ja tu aizliedz, tad ir jāmaksā par neiegūto peļņu. Tas ir zemnieka izdzīvošanas jautājums. Ja mēs kā sabiedrība esam gatavi par to maksāt, tad ir jāmaksā. Nevar pateikt – mazie zemnieki ir atkarīgi no maksājumiem. Ir jāsaprot arī, par kādiem maksājumiem runājam. Aptaujas secina – lauki, ideāla vieta dzīvei, uzlabojušies vides, dabas apstākļi, skaista vieta, kur atpūsties un dzīvot. Bet kādam par to vienmēr būs jāmaksā. Jautājums – cik esam gatavi maksāt. Protams, var piederēt 30 ha un var nodarboties ar nelauksaimniecisko darbību. Var pelnīt naudu ar tūrismu, ar glabātavu biznesu vai ar ko citu, tomēr zeme ir jākopj un jādomā, kā no tās gūt peļņu. Ja saki, ka šis bizness neinteresē, tad pārdod zemi. Mēs pārāk daudz čīkstam, ka mums ir slikti, ka nekā nav, naudas nav, bet čīkstētājam ir 20 ha zemes un māja.
– Kas būtu veicams veiksmīgai LAP izpildei šajā plānošanas periodā?
Ja kaut ko nolemjam, tad stingri uz to ejam un nemētājamies. Mēs LAP iepriekšējā plānošanas periodā mainījām 11 reizes. Finansējumu vienam pasākumam vienubrīd noņēmām, pēc laika atkal to likām atpakaļ. Mēs ieteicām ieguldīt naudu zināšanās. Neatbalstīja, novirzīja to materiālajām vērtībām. Mēs domājam īstermiņā, nesaprotam, ka zināšanas gan zemniekam, gan zinātniekam ir pamatu pamats. Visu laiku notiek attīstība. Nenoliedzu – zemi ar un govij piens tek no tesmeņa, nekas nav mainījies šajā ziņā. Jautājums ir par to, kā mēs govi slaucam, kā to barojam un kā zemi aram, ko liekam zemē. Mums arī šajā plānošanas periodā zināšanām atvēlētais finansējums nav liels. To nenovērtē, un diemžēl arī zemnieki (to parāda aptauja).
Šajā plānošanas periodā stratēģiski uzsvars ir uz mazo un vidējo saimniecību izaugsmi. Šo uzstādījumu patlaban īstenojam vāji. Mums vēl aizvien lielās saimniecības finansē vairāk. Loģiski, to projekti ir finanšu ietilpīgāki nekā mazajām un vidējām saimniecībām. Otra problēma – mazajām un vidējām saimniecībām ir grūti atrast līdzfinansējumu ES projektiem. Izaugsmes nebūs, ja bankas par aizdevumiem prasīs augstu likmi.
Kad pērkam tehniku, nauda Latvijā nepaliek. Ir jāizdomā kāda inovācija, lai vismaz daļa naudas paliktu šeit. Kamēr sabiedrība nesapratīs sadarbības un kooperācijas ļoti lielās iespējas, tās svarīgumu, tik ilgi Latvijā izaugsme būs lēna.
Pamatu pamats ir zinātniekiem iesniegtie pareizie dati. Sāksim ar mazumiņu! Neviens datu vācējs nav tiesīgs izpaust informāciju par ziņu iesniedzēju. Mums vajag patieso bildi nozarē saprast. Zinātniekus interesē tendences, vēlamies palīdzēt. Būsim patiesi un atklāti cits pret citu!
2007.–2013. gada Lauku attīstības programmas ietekme uz stratēģiskajiem mērķiem
– Valsts līmenī programmas atdeve ir atbilstoša sagaidāmajam: IKP pieaugums par 4,2% jeb par 0,6% gadā.
– Lauksaimniecība: produktivitātes kāpums par aptuveni 2000 eiro/GDV.
– Ražošanas apjomi: nozīmīgs kāpums vien laukaugu sektorā; kopējā 50% izaugsme nav sasniegta. Straujš palielinājums lielajās saimniecībās, tomēr kritums mazajās saimniecībās.
– Nodarbinātība: kopējai nodarbinātībai laukos samazinoties par 15% (2008.–2014. g.), kopējā LAP neto ietekme aprēķināta + 2600 cilvēki. LAP ietekme uz nodarbinātību lauksaimniecībā ir negatīva, tomēr citās nozarēs (meži, pārtikas produktu ražošana, nelauksaimnieciskā uzņēmējdarbība) pozitīva, bet būtiski mazāka, nekā plānots.
Ienākumi: lauku iedzīvotāju vidējie ienākumi ir palielinājušies par 35%, 2014. gadā sasniedzot 85% no vidējā valsts līmeņa (2007. g. 77%). Darba algas lauksaimniecībā kāpa par 35%.
– Apdzīvotība: mērķis nav sasniegts. Lauku iedzīvotāju skaits 2007.–2014. gadā samazinājās par 9%. Programmas iespējamā ietekme uz apdzīvotību bija ierobežota, un tās pasākumi nebija pietiekami orientēti, lai saglabātu apdzīvotus laukus.
– Vide: programma bija nozīmīga esošā vides stāvokļa saglabāšanā, bet maznozīmīga vides stāvokļa uzlabošanā.
Avots: AREI
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
