“Mums nebija izteiktu zvaigžņu, kā citiem, bet mums bija komanda, ko nevarēja apstādināt.” Dienas saruna ar Kasparu Ciprusu 10
Latvijas vīriešu basketbola izlase ir svinīgi un sirsnīgi sagaidīta mājās no pasaules kausa. Basketbola elite ir pamanījusi mūsu pārsteidzoši lielisko komandu. Par sasniegto, emocijām un turpmāko ceļu saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Latvijas basketbola savienības ģenerālsekretāru Kasparu Ciprusu.
Velta Puriņa: Basketbola izlase ir sagaidīta mājās, emocijas neaprakstāmas. Šajā sportiski skaistajā gammā, kādas ir Jūsu emocijas?
Kaspars Cipruss: Emociju vilnis sāka kāpt jau jūnijā, kad sākās sagatavošanās process. Kulmināciju mēs sasniedzām, kad notika mājas-draudzības spēles un tad komanda devās tālāk uz Āziju, kur piedalījās pasaules kausā.
Protams, tās visas emocijas, kad mūsu komanda spēlē, un paralēli ir jādara lietas, lai viss notiktu tā, lai viņiem viss nepieciešamais, lai labi spēlētu, tās mijās ar spriedzi trīs nedēļu garumā. Un tagad pamosties no rīta, viņi ir sagaidīti, ir fantastisks rezultāts. Kaut arī savienībā darbu ir ļoti daudz, ir tāda sajūta, ka spēku vairs nav, bet ir jādara tālāk. Tā kā pēc ballītes nākamais rīts.
Skatoties sagaidīšanas video mūsu basketbolistu sejas, tās, protams, rotā smaids, bet redzams arī nogurums, apmulsums un saviļņojuma asaras. Sagaidīšana bija lieliska, bet sagatavošanās periodā bija kāds brīdis pirms došanās, kad vajadzēja vēl paspēt kaut ko mainīt?
Sagatavošanās procedūru mēs sākām 3-4 dienas iepriekš. It kā ir daudz laika, bet tajā pašā laikā ļoti maz laika, un korekcijas visu laiku tika ieviestas pat pēdējā brīdī. Tas ir normāli šādu pasākumu īstenošanā. Manuprāt, viss bija ļoti sirsnīgi, viss bija ļoti mīļi. Mani pašu ļoti aizkustināja vairāki citāti, ko mūsu treneri un spēlētāji teica. Man ļoti patika, ko pateica Dairis Bertāns, ka mēs šeit neesam atbraukuši, lai svinētu, bet mēs atbraukuši, lai pateiktu visiem paldies. Visiem, kas juta līdzi šeit. Tas uzreiz bija tā… Jā, tas ir mūsu kapteinis un to bija fantastiski dzirdēt.
Vakar basketbolistus pie Brīvības pieminekļa sagaidīja arī mūsu Valsts prezidents. Vai viņš aicināja jūs visus arī uz pili?
Pirms došanās uz Āziju mēs ciemojāmies pie prezidenta kunga. Un viņš teica – lai kāds būtu rezultāts, es jūs vēlreiz aicināšu uz pili. Un bija tā, ka viņš tiešām aicināja, bet sezona basketbolā jau sākas, pirmie spēlētāji jau ir aizbraukuši, piemēram, Klāvs Čavars, viņš pat nevarēja atbraukt uz sagaidīšanu, viņš “pa taisno” aizlidoja uz savu klubu Japānā. Daudzi spēlētāji šodien, rīt, parīt dodas prom uz saviem klubiem. Tā kā ierobežotā laika dēļ mēs pie prezidenta nevarējām doties. Mēs ļoti ceram, ka prezidents mūs uzaicinās pirms olimpiskās kvalifikācijas, jo redzam, ka viņa rokasspiediens ir bijis veiksmīgs, “trīnīši” labi krita. Pateicāmies prezidentam uz vietas pie Brīvības pieminekļa.
Salīdzinot spēlētāju sastāvu ar citiem gadiem, vai var teikt, ka attieksmes ziņā ir kaut kas būtiski mainījies? Šobrīd komanda spēlēja kā viens. Kur viņiem radās tāda drosme un enerģija riskēt un pārsteigt – ne tikai pasauli, bet arī mūs pašus?
Es nemācēšu precīzi atbildēt uz šo jautājumu, jo domāju, ka pareizās atbildes nav. Manuprāt, treneru korpuss lika noticēt un beigās paši spēlētāji noticēja savām spējām. Es dzirdēju arī no mūsu ārzemju kolēģiem, ka īpaši mazās valstis saprot, ka pie pareizās pieejas vari sasniegt ļoti labus rezultātus. Mums nebija izteiktu zvaigžņu, kā tas bija citās komandās, bet mums tiešām bija komanda, ko lielākoties nevarēja apstādināt.
Sportistiem sagatavošanās un treniņu procesā šī motivācija ir iekodēta – lai vai kas notiktu, ir jāiet līdz galam un nedrīkst nolaist rokas.
Es skatos uz to ceļu, kā mēs gājām uz pasaules kausu. Tad mums ielozēja vienu “nāves grupu”, tad otru “nāves grupu”, bet mēs visu laiku kaut kā tiekam pāri un pāri. Man bija bažas, bija skaidrs, ka vienā brīdī mēs paklupsim. Cerams, ka nenokritīsim, bet paklupsim. Un tā arī notika. Man ļoti patika, ka mēs spējām saņemties tajā pašā spēlē pret Itāliju, kad mēs mazliet paklupām pret Vāciju, bet spējām piecelties, un pret Lietuvu pēc tam pat uzlidot gaisā.
Par Lietuvu visi bija diezgan pārsteigti. Kas ar viņiem notika?
Kā jau es minēju, mūsu komanda noticēja sev. Mums tiešām ir lieliski spēlētāji un tas arī pierādījās.
Vai visā tajā lieliskumā, tajā sajūsmas vētrā tomēr nav kāda zināma pēcgarša pēc tā izšķirošā metiena? Varējām būt trešie, bet esam piektie.
Ziniet, vienmēr ir tā, ka tu kaut kādu zināmu ceļu ej, un tam ir minimālais un maksimālais, bet tu saproti, ka līdz tam maksimālajam ļoti daudz ir jāsakrīt zvaigznēm, lai to īstenotu. Protams, ka gribējām un, protams, mēs bijām ļoti tuvu. Bet tas bija tikai tajā brīdī, mēs gribējām un bijām ļoti tuvu.
Ja paskatāmies mēnesi iepriekš, zinot problēmas, ar ko komanda saskārās gan sastāva ziņā, gan redzot ielozētos pretiniekus, ļoti maz kurš cerēja, ka mums tik veiksmīgi un tik fantastiski sanāks. Tagad ar svaigu galvu saprotam, ka mums tik ļoti veiksme stāvēja blakus – brīvais francūzietis neiemeta trīspunktu metienu, brīnumainā kārtā Brazīlija vinnēja Kanādu – un tad mums visu laiku pavīdēja iespējas. Bet nekas, mums atkal būs jauna iespēja un centīsimies tikt uz olimpiskajām spēlēm.
Kā Jums šķiet, vai izlases panākumiem būs ietekme uz iedzīvotāju un bērnu sportošanas paradumiem?
Mēs jau visu laiku skatāmies un pētam, kas notiek, kad tiek sasniegti lieli un nozīmīgi sasniegumi. Man ir prieks, ja pavērojam basketbolu, pēdējos desmit gadus, neraugoties uz demogrāfisko situāciju Latvijā, kad cilvēkus skaits samazinās, mums tas sporta programmās palielinās. Es domāju, ka tas ir viens no galvejaniem rādītājiem, ka mēs ejam pareizā virzienā. Es domāju, ka pēc šāda sasnieguma sporta skolās pieaugums būs vēl lielāks.
Vai ir zināms, cik šobrīd bērnu Latvijā nodarbojas ar basketbolu?
Šobrīd sporta skolu programmās ir virs astoņiem tūkostošiem bērnu. Tas ir diezgan liels skaitlis, ja mēs parēķinām, ka valstī ir zem 40 tūkstošiem sportojošu bērnu sporta skolās.
Mūsu galvenais mērķis ir tāds, ka ne jau visi būs profesionāli sportisti, sākumā mēs dodam cerību un ejam uz vērtībām. Es domāju, ka tas ir tas, kāpēc mūsu izlasei sanāca tik fantastiski rezultāti. Izlasei ir vērtības. Mūsu basketbolā vērtības ir bērni, ģimene, izglītība un uz to mēs arī ejam. Un tāpēc arī mūsu jaunatnes sistēmās ir tā, ka, piemēram, nevar spēlēt ar atzīmēm zem četri. Tad bērni cenšas, dažreiz raud, ka netiek uz fināliem – jā, bet tādi ir mūsu nosacījumi. Mums vērtībām ir ļoti liela nozīme ceļā, uz kuru mēs gribam iet.
Saņemts arī skatītāja jautājums. Kur Jūs dabūjāt tik izcilu treneri? Tāds ir jautājums.
Itālijā. Es domāju, ka es biju viens no pirmajiem latviešiem, kuru viņš iepazina tālajā 2000. gadā, jo es pie viņa spēlēju. Pirms diviem, divarpus gadiem mums bija ļoti neveiksmīgs starts un mēs netikām uz Eiropas čempionātu. Bija jātaisa kardināls restarts. Mēs sapratām, ka mums ir jāmeklē speciālists ārpus Latvijas. Pašķirstot atmiņu kladi, izvērtējot reālo situāciju, mēs nonācām pie risinājuma, ka mums vajadzētu ārzemju speciālistu.
Kāpēc tieši itālis? Daudzi no mūsu jaunatnes sistēmas brauc gan uz Itāliju, gan uz Spāniju, līdz ar to gribējām speciālistu no tā reģiona, lai būtu jau kaut kādas zināmas iemaņas.
Ko Jūs varat pateikt par sesto spēlētāju? Medijos redzējām brīnišķīgus stāstus.
Es domāju, ka mūsu sestais spēlētājs ir īpašs. Ja līdz šim mēs zinājām, ka mūsu sestais spēlētājs ir īpašs Latvijā un varbūt Eiropā, bet tagad, runājot ar cilvēkiem, kuri bija Manilā, viņi saka – tas nav normāli, ej Latvijas kreklā un tev nāk filipīnieši un saka: “Latvija, jūs esat fantastiski!”. Tas nozīmē, ka mūsu mazā valsts ar mūsu spēlētājiem, ar mūsu faniem, ja mēs sadodamies rokās, mēs varam pārsteigt pasauli, mēs varam pozitīvā ziņā iekarot pasauli, atrast jaunus draugus. Tas ir tas, ar ko sports ir fantastisks. Mēs tik ļoti popularizējām savu valsti.
Par jauniem panākumiem, par ceļu uz olimpiskajām spēlēm Parīzē – ko par to Jūs varat pateikt?
Ziniet, par nākotnes panākumiem runāt ir ļoti grūti. Man patīk mūsu veids, kā mēs ejam – sava veida pazemība, tā lēnām, soli pa solim, lieki “nezīmējoties”.
Atšķirībā no kultūras, sportā mēs nezinām, ar ko katra spēle beigsies. Piemēram, ar Lietuvu iepriekšējā spēlē mums bija – 40, tagad bija +40 – it kā tie paši “aktieri”, bet rezultāti ir pavisam citi. Teātrī tu jau zini, kā būs. Ar to sports ir brīnišķīgs, ka ar vieniem un tiem pašiem “aktieriem”, tu nezini, kādas būs otrā cēliena beigas.
2025. gadā Eiropas čempionāts basketbolā notiks Latvijā. Tam arī jāgatavojas. Jādomā gan par olimpiādi, gan par čempionātu.
Tas būs vislielākais sporta notikums, kāds Latvijā līdz šim ir bijis, jo tāda mēroga turnīru, es nebaidīšos pateikt skaļi, Latvija vēl nav piedzīvojusi. Tam jau mēs ļoti cītīgi gatavojamies un vēl mums ir divi gadi, ko sagatavoties. Tur būs jābūt gatavai gan izlasei, gan arī nodrošinājumam visām pārējām komandām, tūristiem, lai viņiem patiktu Latvijā.
Visu sarunu ar Kasparu Ciprusu skaties video!
