Šī nav valsts jostas savilkšanas krīze. Saruna ar premjeru Krišjāni Kariņu 6
Arī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš lielākoties tāpat kā daudzi strādā attālināti, bet šad tad, kad nepieciešams, kāpj uz sava velosipēda, lai dotos uz valdības māju. Saruna ar “Latvijas Avīzi” gan notiek virtuāli.
Runājot par valdības pamatojumiem, lemjot par ierobežojumiem un to mīkstināšanu, premjers saka: “Ne politiķiem, ne epidemiologiem nav zelta ābeces, kur varētu izlasīt, kā vispareizāk būtu jārīkojas.”
Par valdības pašreizējo finanšu politiku K. Kariņš piebilst: “Valdība jau no paša sākuma ir teikusi, ka šī nav valsts jostas savilkšanas krīze. Gluži pretēji – nauda ir jāizdod, nevis jātaupa. Mēs nesamazināsim šī gada valsts budžeta izdevumus.”
Valdības sēde, kur līdz vēlam vakaram pagājšnedēļ tika lemts par ierobežojumu mīkstināšanu, apliecināja, ka ministriem bijis ļoti grūti pieņemt lēmumu, tikai balstoties uz epidemiologu padomiem. Par to liecina arī satiksmes ministra Tāļa Linkaita paziņojums vēl pirms pieminētās valdības sēdes, ka jau no 13. maija varēšot atsākt starptautiskos pasažieru jūras un gaisa pārvadājumus. Tas notika tieši tajā laikā, kad jūs tikāties ar abu kaimiņvalstu premjerministriem, lai vēl tikai lemtu par vienotu, saskaņotu politiku šajā jautājumā. Vai ekonomiskās un politiskās intereses ir ņēmušas virsroku pār epidemioloģiskajām?
Krišjānis Kariņš: Lai pakāpeniski atgrieztos pie normālākas ikdienas, esam vadījušies pēc epidemiologu ieteikumiem. Pirms manas tikšanās ar Baltijas valstu premjerministriem epidemiologi bija norādījuši to, ka Baltijas valstīs koronavīrusa infekcijas izplatība notiek samērā līdzīgi. Tāpēc mūsu valsts iedzīvotājiem nerodas lielāks risks saslimt, ja ļaujam iedzīvotājiem brīvi pārvietoties starp Latviju, Igauniju un Lietuvu.
Valdības mērķis ir panākt minimālus ierobežojumus, kas neļautu slimībai izplatīties. To šobrīd meklē visas pasaules valstis.
Arī šajā posmā, tāpat kā koronavīrusa izplatības sākumā, politiķu vidū pastāv viedokļu dažādība. Ne politiķiem, ne epidemiologiem nav zelta ābeces, kur varētu izlasīt, kā vispareizāk būtu jārīkojas. Ierobežojumus esam palaiduši mazliet vaļīgāk un tagad skatāmies, kā uzvedas vīruss un sabiedrība. Ja cilvēki turpinās atbildīgi ievērot noteikumus, tad mēs ar koronavīrusu sadzīvosim. Tas ir pats grūtākais, kas mums jāiemācās. Neviena ekonomika un sabiedrība nevar mūžīgi dzīvot sastingumā.
Vērojams, ka cilvēki jau ir manāmi atslābuši, vairāk apmeklē kafejnīcas, ar ģimenēm staigā pa lielveikaliem, atgriežas savā ikdienā, un piesardzība ir daudz mazāka nekā sākumā.
Šķiet, ka visi to redz, ka cilvēku kustība kļūst arvien intensīvāka. Bet jautājums jau nav par intensīvu kustību, bet gan par fizisko tuvināšanos. Ja daudzi cilvēki arvien biežāk izvēlēsies tikties ar citiem cilvēkiem ārpus sava ģimenes loka, tad pastāv risks, ka koronavīruss pārmetīsies no vienas cilvēku grupas uz otru.
Savukārt, ja cilvēki iet ārā un ievēro epidemiologu noteikto divu metru distanci, lieto sejas un mutes aizsegus sabiedriskajā transportā, kā arī mazgā rokas, tad ir iespējams nodrošināt to, ka Covid-19 slimība neizplatās.
Pēc aptuveni divām nedēļām mēs redzēsim, vai slimības izplatība ir mainījusies.
Sabiedrība ir sašutusi par situāciju – amatpersonas aicināja palikt mājās 4. maijā un Lieldienās, un Mātes dienā pat pie vecākiem”aizliegts doties”, un tauta to lielākoties ievēroja, taču tūkstošiem 9. maija svinētāju netraucēti varēja doties pie pieminekļa Pārdaugavā. Vai tas nerāda, ka mēs dzīvojam divkopienu sabiedrībā?
Ārkārtējās situācijas laikā pieņemtie noteikumi vienādi attiecas uz pilnīgi visiem valsts iedzīvotājiem. 9. maijā pulcēšanās nebija atļauta. Tāpēc esmu uzdevis iekšlietu ministram Ģirģena kungam paskaidrot, kāpēc tika pieļauta tik plaša cilvēku drūzmēšanās, radot infekcijas izplatīšanās risku.
Ministrs mutiski tika uzklausīts koalīcijas sadarbības sanāksmē šonedēļ, bet es vēlos saņemt arī rakstisku skaidrojumu, kur pa punktiem būtu redzams, kas īsti darīts, lai šo pulcēšanos novērstu. Tikai tad varēšu šo situāciju līdz galam izvērtēt.
Cilvēki, kas pulcējās 9. maijā, ignorē Latvijas vēsturi, jo mūsu valstij tas ir 50 gadu okupācijas sākums. Baltijas valstīs tie nav svētki, tā ir traģiska diena.
Bet varbūt tie, kas pulcējās, dzīvo Krievijas informatīvajā telpā un vispār nezina, ko Latvijā nozīmē ārkārtējā situācija?
Valdība ir darījusi visu, lai informācija būtu arī pieejama krievu valodā tiem cilvēkiem, kas nezina latviešu valodu. Sekojot līdzi socioloģiskajām aptaujām, var pārliecināties, ka statistiski ir pazudušas atšķirības attieksmē pret valdības ieviestajiem ierobežojumiem latviski un krieviski runājošo vidē. Pirmajās koronavīrusa izplatības nedēļās tās vēl pastāvēja, bet pēc tam vairs ne.
Tas liek domāt, ka tomēr informācija par valdības pieņemtajiem ierobežojumiem koronavīrusa dēļ ir nonākusi arī līdz krievvalodīgajiem.
Nesen Nacionālā apvienība un Jaunā konservatīvā partija parakstīja kopīgu memorandu, ar kuru faktiski izveidoja bloku koalīcijas iekšienē. Šo partiju līderi ir paziņojuši, ka abas partijas esot vienojušās par kopīgu politisko pozīciju izejai no krīzes un kritizējuši jūsu partijas biedra vadītās Finanšu ministrijas stratēģiju. Vai tas neliecina, ka valdībā tiek veidota opozīcija, kas vājina jūsu kā premjera pozīcijas?
Politiķiem ir tieksme un nepieciešamība atgādināt par sevi, uzsverot savu viedokli. Memorands ir viens no veidiem. Es neuzskatu, ka tas ir izveidots, lai vājinātu premjera pozīcijas. Koalīcijas sadarbības sanāksmē šāda iespēja tika noliegta.
JKP pēdējā laikā ļoti asi uzbrūk Valsts drošības dienestam (VDD). Vai Ministru prezidentam nebūtu kaut kā jāiejaucas vai vismaz jākomentē tas, ņemot vērā, ka tajā iesaistīta koalīcijas partija un jautājums skar valsts drošību. Kā jūs vērtējat VDD darbu?
JKP organizācijā jūtama cīņas pieeja dažādiem jautājumiem, tostarp cīņa pret VDD kā tādu. Kāpēc? Tas laikam jāprasa viņiem pašiem. Jāteic, ka man ir laba sadarbība ar visām drošības iestādēm, kopumā pozitīvi vērtēju to darbu un redzu, ka šīs iestādes arī labi sadarbojas viena ar otru. Tiesa, jebkurā dienestā ir nepieciešami uzlabojumi. Taču, kamēr būšu premjerministrs, neatbalstīšu to, ka tiek likvidēts kāds no drošības dienestiem. Šāda decentralizācija pat ir laba demokrātijas stiprināšanai.
Koronavīrusa radīto sociālekonomisko seku novēršanai Eiropas Komisija pieļauj līdz šim neiedomājamu elastību naudas tēriņos. Kura ir tā robeža, līdz kurai Latvija drīkst iet savos budžeta izdevumos?
Valdība jau no paša sākuma ir teikusi, ka šī nav valsts jostas savilkšanas krīze. Gluži pretēji – nauda ir jāizdod, nevis jātaupa. Mēs nesamazināsim šī gada valsts budžeta izdevumus.
Aizņemoties naudu, mēs to ieguldīsim ar mērķi stimulēt ekonomiku.
Kaut gan situācija ir ļoti mainīga, ir aprēķināts, ka līdz gada beigām būs nepieciešams līdz vienam miljardam eiro, lai segtu valdības visas uzņemtās saistības, nesavelkot jostu.
Lai papildus stimulētu ekonomiku, šī nauda tiks ieguldīta trijās programmās: dīkstāves pabalstos, infrastruktūras attīstībā un modernizācijas fondā, kas ir paredzēts eksportspējīgiem uzņēmumiem, lai tie kļūtu konkurētspējīgi pasaulē, modernizējot kādu ražošanas procesu vai uzņēmumu kopumā.
Valdība ir pieņēmusi lēmumu par 952 miljoniem eiro, kas jau ir ieguldīti. Apmēram 50 tūkstoši iedzīvotāju ir saņēmuši dīkstāves pabalstu un līdz ar to nav palielinājuši bezdarbnieku skaitu, kas patlaban ir vairāk nekā 16 000 cilvēku jeb ir par diviem procentiem lielāks nekā pirms Covid-19 radītās krīzes un sasniedzis 8,2 procentus.
Patlaban tiek strādāts pie daļējas algu izmaksu kompensācijas mehānisma eksportējošiem uzņēmumiem ar augsti kvalificētu darbaspēku.
Valsts ceļu infrastruktūrā tiek ieguldīti 75 miljoni eiro papildu naudas, un pašvaldībām ir programma, ka tās varēs palielināt savus kopējos aizņēmumus līdz 150 miljoniem eiro. Pieci miljoni eiro ieguldīti zinātnē, lai atbalstītu zinātniekus Covid-19 pētniecībā, bet “Air Baltic” pamatkapitālā plānots ieguldīt līdz 250 miljoniem eiro.
Ieguldījumu slieksnis veido 50–52% lielu parādu attiecībā pret iekšzemes kopproduktu.
Labi, tagad valdība dod naudu, bet pēc laika parāds taču būs jāatdod, nauda jānopelna.
Šobrīd valdība strādā un rūpīgi izvērtē ikvienu risinājumu ekonomikas un tautsaimniecības stimulēšanai. Turpinot strādāt ar atbildīgu pieeju, mēs redzam, ka ir iespējams iziet no šīs krīzes spēcīgākiem un konkurētspējīgākiem.
Tas, ka Eiropas Komisija ir atcēlusi ierobežojumus dalībvalstu budžeta deficītam un parādiem, varbūt beidzot valdībai un Saeimai ļaus norēķināties ar mediķiem, atdodot viņiem 60 miljonu eiro lielo parādu, kas tika solīts, bet netika samaksāts, kā arī turpinās palielināt algas pienācīgā 20% apmērā?
Mans mērķis ir panākt veselības aprūpei lielāku finansējumu ilgtermiņā. Bet tas iet rokrokā ar nodokļu izmaiņām – lielāka sociālā budžeta pārdale veselības aprūpei kopā ar minimālu, bet obligātu sociālo iemaksu. Ja koalīcijas partneri piekritīs šādam piedāvājumam, tad mums būs papildu nauda veselības aprūpei.
Koalīcijā patlaban šis jautājums risinās ļoti smagi, jo pirms Covid-19 pandēmijas valdība kādu pusgadu strādāja ar šo jautājumu, bet, kad sākās koronavīrusa izplatība, to nolika malā. Tagad atkal pie tā esam atgriezušies. Koalīcijā iepriekš ir tapis tāds kā kompromisa variants, kurā bija iekļauti elementi no katras partijas piedāvājuma, bet tikai tie elementi, kuriem visi ir piekrituši. Taču no partiju programmām daudz kas ir palicis ārpusē, tāpēc pagaidām nav panākta vienošanās.
Turpināšu pastāvēt par uzlabojumiem nodokļu sistēmā, lai tā kļūtu taisnīgāka.
Mēs tagad redzam, ka cilvēki ir izmantojuši likumā atļautos nodokļu režīmus, bet tie viņus nepasargā. Dīkstāves pabalstiem izkrīt cauri tie cilvēki, par kuriem nav maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Lai viņus kaut daļēji nodrošinātu krīzes laikā, tika izveidots minimālais dīkstāves palīdzības pabalsts – 180 eiro – un piemaksa par apgādībā esošiem bērniem (50 eiro mēnesī par bērnu).
Tagad ir īstā reize, lai ieraudzītu nodokļu sistēmas trūkumus. Tie ir kā tāds bēgums, kad ūdens aizplūst un ir redzams, ka krastā nav tīras smilts, bet tur ir samestas vecas riepas. Tagad var savākt tās riepas un iztīrīt pludmali jeb veidot vienkāršāku un taisnīgāku nodokļu sistēmu.
Vai tā netīrība pēc bēguma ir manāma arī valsts pārvaldē? Pārskatot šā gada budžeta plānotos izdevumus pasākumiem, kas Covid-19 dēļ šogad nenotiks, ministrijas ir ietaupījušas 3 miljonus eiro. Vai par koronavīrusa pozitīvo momentu varētu uzskatīt to, ka tas ir pateicis valdībai priekšā, kur nauda tiek tērēta neefektīvi, kurās iestādēs ir lieki ierēdņi utt.? Vai šai konstatācijai sekos arī rīcība?
Tie ir plānotie komandējumi, atcelti pasākumi un cita veida ietaupījumi, kuri radušies neesošas aktivitātes dēļ.
Vienlaikus Finanšu ministrija sadarbībā ar nozaru ministrijām pārskata budžeta izdevumus un strādā pie administratīva sloga samazināšanas. Aizvadītajā gadā šādā veidā tika rasti vairāk nekā 100 miljoni eiro, mans uzstādījums ir, ka tas jāturpina arī šogad.
Diemžēl ceļā stāv katra atsevišķā ministrija, kas nav ieinteresēta atzīt nepilnības. Atzīstot nepilnības vienā programmā, tā cenšas pārlikt naudu uz citu programmu, lai to nezaudētu. Arī Valsts kontrole ir norādījusi, ka šai naudai ir jāieplūst kopējā budžetā, lai to novirzītu tur, kur tā patiešām ir nepieciešama. Tā ir mūžīgā cīņa gan šai valdībai, gan arī iepriekšējām valdībām un būs arī nākotnes valdībām.
Vai valsts pārvalde arī nākotnē varētu strādāt attālināti?
Ja varētu attālināti apstrādāt visu, ko vien ir iespējams, valsts pārvaldē būtu vajadzīgs mazāk cilvēku. Bet šis atkal ir jautājums, uz ko katra ministrija raugās ļoti piesardzīgi. Ministrijas nevēlas runāt par cilvēkresursu samazināšanu, jo tad samazinās finansējums. Ministrijas vēlas piesaistīt finansējumu, nevis to atdot. Mēs strādāsim soli pa solim, lai atrisinātu arī šo jautājumu.
Esmu pārliecināts, ka, strādājot attālināti, mēs esam aizlēkuši 5–10 gadus uz priekšu. Iepriekš man teica, ka vajadzēšot gadu vai divus, lai visus dokumentus varētu parakstīt attālināti. Kāds tur gads vai divi – lai to spētu, vajadzēja tikai divas nedēļas!
Dīkstāves pabalstu piešķiršanas kārtība tika mainīta daudzas reizes. Taču joprojām nav pārliecības, ka tā šī programma reāli palīdzēs grūtībās nonākušajiem cilvēkiem.
Ir jāsaprot, ka bija jārada no nulles pilnīgi jauna pieeja, kāda valsts pārvaldē nekad nav bijusi, – maksāt cilvēkiem par to, ka viņi neiet darbā un lai viņus neatbrīvo no darba. Parastā situācijā šādai programmai būtu jāiziet cauri vairākām darba grupām, to apspriestu vismaz divus trīs mēnešus, labotu ne reizi vien un tikai tad palaistu. Mums tā bija jāuzsāk divu trīs dienu laikā.
Sākumā neviens nezināja, cik liels efekts būs no dīkstāves pabalstiem, un neviens marta vidū nezināja arī to, cik ilgi šī programma pastāvēs. Bija doma, ka dīkstāve ir tikai pagaidu nosacījums, lai uzņēmumi neatlaiž cilvēkus un lai viņi turpina strādāt. Mēs turpināsim pārveidot un pilnveidot dīkstāves pabalstu sistēmu.
Vai tiek virzīts lēmums par PVN likmes samazināšanu drukātajiem medijiem, kā tas bija pirms 2008. gada krīzes, proti, 5% līmenī, un kā tas ir lielākajā daļā Eiropas valstu?
Starp ļoti daudziem jautājumiem, kas skar izmaiņas nodokļos, ir arī šis priekšlikums. Taču pagaidām koalīcijas partneri – piecas partijas – ir ļoti tālu no jebkāda kopīga risinājuma par nodokļu sistēmas izmaiņām.
Kāds ir plānotais “Latvijas Pasta” atbalsta mehānisms, lai nepieļautu gandrīz četrkārtīgu preses piegādes tarifu palielinājumu?
“Latvijas Pastam” piegādēm šogad papildus ir piešķirti vairāk nekā 200 tūkstoši eiro.
Bet ar īslaicīgu risinājumu vien nepietiek. Ir nepieciešams ilgtermiņa risinājums.
Satiksmes ministram Linkaita kungam un kultūras ministram Puntuļa kungam ir jādod valdībai priekšlikums, kā nodrošināt tādus pasta piegādes tarifus, lai varētu pastāvēt mūsu demokrātiskā drukātā prese. Ar laiku, iespējams, mēs nonāksim pilnībā līdz elektroniskajiem medijiem, bet uzskatu, ka mēs nedrīkstam ar vieglu roku ļaut pazust drukātajiem medijiem – mums ir jāpalīdz tiem pastāvēt.
