“Mums Latvija ir jāaizstāv.” Saruna ar Oto Brantevicu – galvenās lomas atveidotāju “Dvēseļu putenī” 2
OTO BRANTEVICS pirms trim gadiem, kad viņu starp 1300 jauniešiem izraudzīja galvenā varoņa Artūra Vanaga lomai filmā “Dvēseļu putenis”, kas tapusi pēc Aleksandra Grīna vēsturiskā romāna motīviem un kuras pirmizrāde ir šodien, mācījies Turlavas pamatskolas 9. klasē, kurā bija vien pieci skolēni. “Smieklīgi atcerēties, kāds es biju filmēšanas sākumā. Bet tagad, pēc diviem filmēšanas gadiem, esmu kļuvis daudz atvērtāks, fiziski norūdīts un ļoti patriotiski noskaņots – esmu latvietis un nāku no mazas, bet diženas tautas,” saka filmā strēlnieku gaitas pārdzīvojušais Kuldīgas Centra vidusskolas 12. klases skolnieks.
Lielu daļu filmas esi redzējis, ierakstot audio Artūra tekstu. Režisors Dzintars Dreibergs stāstīja, ka teksta ierakstīšana pēc tam, kad bija pabeigta filmēšana, tev neesot bijis viegls process. Pastāsti, lūdzu, kā tas notika?
O. Brantevics: Skaņu studijā man bija gandrīz nekustīgi jāstāv un jārunā kādas četras stundas. Pēc stundu ilga pusdienlaika turpināju trīs stundas iejusties Artūra lomā. Un tā, cik atceros, kādas četras dienas pēc kārtas. Bija arī daži izņēmumi, kad teksts bija jāierunā, rāpojot kā kaujas laukā. Ir taču atšķirība, kā cilvēks elpo stāvot un guļot, fizisku aktivitāšu laikā.
Kad pieteicies konkursā uz galvenā varoņa lomu, tev taču bija kāda vīzija, kā filmēšana notiks, kas varētu būt jādara? Vai no sākotnējām domām, kad devies uz konkursu, un tagad, kad filma uzņemta, ir kaut kas piepildījies?
Godīgi sakot, nedomāju, ka uzvarēšu, tāpēc par to, kā būtu, ja būtu, vispār nedomāju. Biju pat simtprocentīgi pārliecināts, ka netikšu pie galvenā varoņa lomas, jo sev neticēju. Visu laiku bija liels uztraukums, nejutu, ka manī mīt kaut kas no aktiera.
Tikai tad, kad uzzināju par uzvaru, sāku domāt, kā tas varētu būt, ja kļūšu par Artūra Vanaga prototipu.
Biju skatījies, kā top filmas Holivudas stilā, redzējis, ka režisors bieži bļauj uz aktieriem un radošā komanda neizskatās īpaši vienota. Bet manā gadījumā izrādījās pilnīgi pretēji – režisors Dzintars Dreibergs bija ļoti saprotošs, par ko man bija ļoti liels prieks, jo ar viņu bija viegli strādāt. Komanda bija ļoti vienota – ar jebkuru cilvēku filmēšanas starplaikos varēja runāt kā ar draugu.
Ko tev lika darīt tā sauktajā aktieru kastingā, pirms izvēlējās Artūra lomai?
Ļoti slikti to atceros, jo man bija liels uztraukums – šķiet, lielākais manā mūžā. Apmēram atceros pirmo improvizācijas scenāriju – man bija jānotēlo bērna auklis, kurš esot dzēris, sitis bērnus un viņu atlaiduši.
Otrajā kastingā jau bija palikuši tie trīs spējīgākie. Toreiz atkal biju uztraucies ne pa jokam, jo man teica, ka tagad satikšu režisoru.
Par viņu neko nezināju, bet man visu laiku atmiņā stāvēja tie agresīvie Holivudas režisori.
Man bija bail. Bet pēc pirmās tikšanās ar režisoru nomierinājos, jo viņš nemaz nebija tāds, kādu savā galvā biju iedomājies. Ļoti patīkami bija strādāt arī ar Artūra tēva lomas atveidotāju Mārtiņu Vilsonu, kaut gan iepriekš biju domājis, ka viņš ir tāds diezgan šerps.
Kurā brīdī izlasīji biezo Grīna vēsturisko romānu?
Pēc pirmā filmēšanas perioda, kas notika pavasarī. Jutu, ka tas ir mans pienākums, nevis tādēļ, ka esmu galvenais varonis, bet man tas patiešām sāka interesēt. Romānu lasīt bija diezgan viegli līdz Ziemassvētku kaujām, jo visu, ko lasīju, saistīju ar sevi. Neraugoties uz to, ka tā bija diezgan dīvaina un pat neērta sajūta.
Vai tev radās interese piedalīties šajā vērienīgajā projektā tāpēc, ka tavs vecvecvecvectēvs bija strēlnieks?
Mana mamma mudināja mani piedalīties ne tāpēc, ka man tajā laikā sāka interesēt vēsture, bet vairāk tādēļ, ka nedaudz nodarbojos ar kino Turlavas pamatskolā – filmēju īsfilmas. Taču tajā pašā laikā man arvien vairāk sāka interesēt latviešu strēlnieku vēsture – arī tāpēc, ka vecvecvecvectēvs Jans Leskavnieks gāja cīnīties.
Bet pa vidu galvā jaucās domas, ka es taču nezinu, kā tas kastings notiks, tāpēc vakarā izlēmu nepiedalīties. Nākamajā dienā, kad ierados skolā, mani divi klasesbiedri paziņoja, ka viņi gan iešot. Un tā es kompānijas pēc arī nolēmu doties viņiem līdzi.
Kas tev filmēšanas procesā bija pats grūtākais?
Psiholoģiski iejusties tēlā, piemēram, notēlot skumjas, kad Mirdza pamet Artūru. Visas nāves, kas pēc tam sekoja, bija vēl grūtākas. Šīs ainas tika filmētas vismaz pusi dienas, un tas nozīmēja, ka emocijām bija jāsaglabājas visu šo laiku. Sekoja dažādi ieteikumi no režisora, piemēram, lai es nerunājot ne ar vienu, domāju pats pie sevis.
Manas emocijas mēģināja uzkurināt aktieri un arī režisors, un tas mani dienas beigās ietekmēja.
Nespēju viesnīcā normāli pagulēt.
Tu pa īstam izjuti, kā tas ir – nogalināt?
Tas pirmais šāviens ir instinktīvs. Līdzko to izdari, saproti, ko esi izdarījis, un domā: jāiet tālāk! Kaujas laikā ne tikai cīnies par savu ģimeni un tautu, bet arī pats par sevi, lai paliktu dzīvs. Tur vairs nav vietas emocijām.
Vislielākais fiziskais rūdījums bija nepieciešams Ziemassvētku kaujās. It īpaši, kad šīs kaujas tuvojās noslēgumam, Artūram ir milzīgs nogurums. Dienām un naktīm nav gulēts un nav ēsts, strēlnieki cīnījušies aukstumā, un beigās viņus pavada nenormāls nogurums. Knapi elpu var ievilkt, bet tev jāiet uz priekšu un jācīnās.
Ja godīgi, Cēsu un Slokas kaujas nebija nemaz tik grūtas.
Cēsu kaujās emocionāli grūti bija pārdzīvojams tas, ka tur karoja vēl jaunāki pusaudži par mani.
Tas bija drausmīgi. Viņi pirms tam nenojauta, cik karš var būt briesmīgs.
Tev, piecpadsmitgadīgam jauneklim, bija jātēlo īsta, patiesa, skaista pirmā mīlestība. Kā tev sekmējās ar attiecību ainām? Režisors stāstīja, ka pirmais skūpsts izdevies uzreiz, bez pārfilmēšanas…
Emocijas dzima, pateicoties Ievai Florencei, kura ir profesionāla aktrise. Ieva mācēja spēlēties ar manu sirdi. Vienu brīdi sāc ticēt, ka laikam esi viņā iemīlējies, bet nākamajā – nē, laikam vēl ne. Ar sešpadsmitgadīgo Grētu Trušiņu, kura Martas lomai tika izraudzīta līdzīgi kā es Artūra lomai, bija nedaudz grūtāk.
Kā tev šķiet, vai ekstremālās situācijās būtu daudz jauniešu, kuri dotos aizstāvēt Latviju? Vai mani, ka daudzi tavi vienaudži ir tik patriotiski noskaņoti, ka varētu atdot dzīvību par savu zemi?
Man šķiet, ka nebūtu daudz to, kas ietu karot par Latviju. Lielai daļai jauniešu ir divi viedokļi. Viens ir tāds, ka negribu palikt Latvijā, jo šeit nav ko darīt, braukšu vienalga kur – uz Ameriku, Angliju, Vāciju…
Otrai daļai ir pilnīgi vienalga, lai cik tas neticami izklausās. To var manīt vēstures un politikas stundās, ka viņiem tiešām ir vienalga par to, kas bija un kas notiek. Bet, par laimi, ne visiem. Noteikti būs jaunieši, kas ekstremālās situācijās dosies aizstāvēt savu ģimeni, pagastu, novadu.
Man ir prieks, ka netrūkst patriotisku jauniešu, kuri saprot, ka latviešu tauta ir tik maza, ka tā jāaizstāv, un citas izvēles nav.
Mēs esam parādā mūsu senčiem par to, ko viņi mums ir devuši. Protams, ļoti grūti spriest, vai viņi vēlējās tādu Latviju, kāda tā ir patlaban, bet tas, ka viņi gribēja, lai mums ir valsts, tas ir fakts.
Kā tu domā, vai būtu nepieciešams obligātais militārais dienests?
Noteikti vajadzētu, un domāju, ka man piekristu ļoti daudz jauniešu. Tas dotu lielisku dzīves pieredzi, labāku fizisko sagatavotību, parastā tautas valodā runājot, jaunieši kļūtu gudrāki. Tas noteikti iedzītu disciplīnu, kuras patlaban ļoti trūkst.
Kādi ir tavi nākotnes plāni? Varbūt tevi ir savaldzinājis aktiera darbs?
Esmu nolēmis iestāties Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.
To gan zinu, ka nevēlos kļūt par profesionālu aktieri.
Ja nebūtu vēsturiskā stāsta par latviešu strēlniekiem, bet tiktu izsludināts kastings kādai citai filmai, kas nav saistīta ar vēsturi, nedomāju, ka man pietiktu entuziasma, lai tur piedalītos.
Kā tev šķiet, cik plašas ir tavu vienaudžu zināšanas Latvijas vēsturē?
Minimālas. Galvenais taču ir nevis tas, cik plaši vēsturi māca skolā, bet gan, cik daudz par to runā ģimenē. Ja vecāki saviem bērniem nestāsta, piemēram, kaut vai par krustnešu iebrukumu Baltijā vai arī par Kurzemes hercogisti tādā līmenī, lai mēs saprastu, ka mums ir ar ko lepoties, tad nevar gaidīt, ka jaunajā cilvēkā dzims patriotisms. Tiesa, ne jau visiem jauniešiem vecāki stāsta par šādām tēmām, daļa par tām interesējas arī paši.
Kā bija tavā ģimenē?
Mans tēvs ļoti labi zina vēsturi. Atceros, ka viņš mani, pavisam mazu puisēnu, 16. martā aizveda uz leģionāru atceres pasākumu Lestenē. Biju gan pārāk mazs, lai kaut ko saprastu. Mana ģimene vienmēr svinēja Lācplēša dienu un Latvijas valsts dibināšanas svētkus. Arī vecmāmiņa ir diezgan daudz stāstījusi par dažādiem vēsturiskiem notikumiem.
Jāatzīst, kad mācījos 6. klasē, vēsture man bija parasts mācību priekšmets, kā matemātika, fizika, bioloģija… Bet tad 8. klasē mums parādīja īsu animācijas filmu “Latvietis”. Mani ieinteresēja tas, ka latvietis tur bija kā tāds vienkāršs puisītis blondiem matiem, tautastērpā, viņam bija māja un pie viņa visi nāca – gan Ivans Bargais, gan krustneši, Ļeņins, Hitlers un citi.
Mani sāka interesēt, nu ko viņi visu laiku tam latvietim bāžas virsū, kaut ko grib un dara pāri.
Tā palēnām sāku pats interesēties par vēsturiskiem notikumiem un personībām.
Vai var teikt, ka tavs attēlotais varonis ir pilnīgs prototips Grīna romāna Artūram?
Filmas galvenajam varonim ir ļoti liela līdzība ar Grīna romāna varoni. Tas gan ir arī ļoti atkarīgs no manām spējām šo līdzību radīt, tāpēc es negribu vērtēt plašāk. Man nereti vaicā, cik daudz no Grīna romāna palicis filmā. Nevaru precīzi pateikt, cik procentu saglabāti, bet Grīns tur ir. Daļa ir noņemta, daļa pielikta klāt. Romāns ir ļoti garš, un nav iespējams izveidot filmu, par pamatu ņemot visu romānu. Ja tiktu uzņemts seriāls, tad gan.
