Agris Liepiņš: Mums, latviešiem, ierēdņu vesels bars 28
Pēc tam kad izgāzās konkurss uz Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amatu, dažādas raudzes ierēdņi plašsaziņas līdzekļos sacēla brēku, ka valsts pārvaldē strādājošiem par maz maksājot un par tādu nieka naudiņu labu darbinieku nevarot noalgot.
Var piekrist, ka par labi padarītu darbu pienākas laba alga. Līdztekus gribētu piebilst, ka par slikti paveiktu darbu alga būtu jāsamazina. Vai kāds ir dzirdējis ministriju ierēdņus sakām – mūsu glupības un neizdarības dēļ jau vairākas reizes ir izgāzies vilcienu iepirkuma konkurss, tāpēc, lūdzu, samaziniet mums algas vairākkārt. Nē! Vai ir dzirdēts, ka ierēdņi teic – savstarpēji kašķējoties, esam nogulējuši visus termiņus, kuros varēja pieteikties uz Eiropas naudu kādam projektam, un tagad, visticamāk, nozare paliks ar garu degunu? Tāpēc samaziniet mums algu uz pusi! Nē! Dažbrīd rodas sajūta, ka, maksājot algu adekvāti padarītajam, ierēdņi pat minimālo algu nenopelnītu.
Ierēdniecība visos laikos ir atražojusi pati sevi. Cik ilgi vien pastāv valsts, vai tā senā Ēģipte, vai moderna mūsdienu Grieķija, ierēdņi vienmēr teiks, ka padarāmais nav paveicams ar tik maz cilvēkiem un tāpēc absolūti nepieciešams ierēdņu skaitu palielināt, veidojot aizvien jaunas nodaļas un departamentus. Tikpat sena kā valsts ir arī cīņa starp ierēdniecības vēlmi uzblīst un prasību pēc maza, bet efektīva valsts pārvaldes aparāta. Latvija nav nekāds izņēmums, arī mūsu valstī vērojama ministriju apaugšana ar nodaļām un apakšnodaļām. Redzama tendence valsts aparātā veidot no zila gaisa pagrābtas darba vietas, jo darba taču pulka vairāk, dokumentu gūzma lielāka, Eiropas direktīvas biezākos sējumos. Tur vajag tulku, konsultantu, riska izvērtētāju, padomnieku un palīgu armiju. Taisnība vien ir, bet no otras puses – vai varam nosaukt daudz piemēru, kad iesniegtais dokuments tiktu izskatīts kaut dienu agrāk, nekā to paredz likumā noteiktais beigu termiņš? To pieļaut nedrīkst! Ja ierēdnis atbildi sniegs pusstundas laikā, tad ko viņš darīs atlikušās trīspadsmit ar pusi dienas un kā iestāstīs, ka darba pāri galvai un tamdēļ nepieciešams pieņemt darbā vēl divus ierēdņus? Citādi laikā nepaspēt.
Reiz novēroju amizantu ainu. Ne visai lielā privātā uzņēmumā darbā gribēja pieteikties jauns cilvēks. Darba intervijas laikā jaunuli īpaši interesēja, kādas pie pamatalgas ir piemaksas un prēmijas, cik liela ir veselības apdrošināšanas polise, kādi bonusi vēl pienākas. Varbūt trenažieru zāles abonements valsts svētkos, varbūt SPA procedūras kā neliela dāvaniņa Vecgada vakarā. Darba devējs sākumā nesaprata, ar ko viņam darīšana, līdz beidzot apjēdza, ka jaunskungs iepriekš strādājis valsts pārvaldē, cilpojis pa ministrijas gaiteņiem.
Var jau salīdzināt citu valstu augstāko ierēdņu algas ar mūsu valsts sarūpēto atalgojumu. Prātīgāk tomēr būtu salīdzināt katrā valstī paveikto. Kaut vai Igaunijā kursējošos modernos vilcienus un Magoņa kungu, kas kursēja ar čemodāniņu padusē. Citstarp, viņam nebija tā mazākā alga. Tāpat par skādi nenāktu vakaros palasīt tautas pasakas. Karalis apsolīja pusi karaļvalsts tam, kurš izglābs princesi. Pieteicās daudzi, bet ne jau visiem tika atdota puse no karaļvalsts. Lielais atalgojums tika vien bruņiniekam, kurš princesi patiešām izglāba. Algu karalis izmaksāja pēc padarītā darba, ne iepriekš. Pārējie palika bešā, jo tukšu bija solījuši.
