Anda Līce: Mums katram nākas izšķirties 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Un mēs pēkšņi ieraugām – 1949. gadā publicētais angļu rakstnieka Džordža Orvela darbs “1984”, lai cik tas liktos neticami, norisinās īstenībā. Vēstures griežos viss notiek tik strauji, ka tas satricina pasauli. Vēsturē ir atrodamas daudzas to līdzības.
Amerikāņu žurnālists Džons Rīds bija 1917. gada oktobra notikumu Krievijā aculiecinieks un piedzīvoto aprakstīja darbā “Desmit dienas, kas satricināja pasauli”.
Tagad Ukrainā to ir paveikušas desmit dienas, un pasaule vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija pirms tam. Lieli notikumi veido un izgaismo personības. Cilvēki, kas pirms tam ar īpašu drosmi nav izcēlušies, dienās, kad daudzi ir zaudējuši dūšu, uzņemas vadību un iedvesmo neskaitāmus citus.
Tas apvieno tautu un dod neticamu spēku cīņai par savu brīvību, bet tie, kas ir pacēluši cīņas karogu, kļūst par nacionālajiem varoņiem, par kādu, piemēram, Otrajā pasaules karā kļuva Vinstons Čērčils.
Es šaubos, vai kāds šajās dienās spēj palikt vienaldzīgs, jo mums katram nākas izšķirties, kur mēs vēlamies būt – tumsas vai gaismas pusē.
Tas nozīmē pārvarēt savu inertumu kaut vai tik daudz, ka piedalāmies ziedojumu vākšanā, iededzam sveci, aizlūdzot par Ukrainu, un palīdzam cits citam notiekošo izprast. Un vēl – aizliedzam mosties sevī aklam naidam, ko karš neizbēgami iekustina cilvēkā arī tad, ja viņš karā tieši nepiedalās.
Par to sabiedrības daļu, kas joprojām sēro par padomju impērijas sabrukumu, var tikai skumt. Bet ir ne mazums arī tādu, kas sirgst ar politisko daltonismu, vēstures nezināšanu un sašaurinātu skatījumu gan uz sevi, gan pasauli. Daudzi saka: “Mēs tik un tā neko nevaram mainīt.”
Ikviens var mainīt savu pasauli, un tas ir galvenais un arī pats grūtākais. Kas liecina par izmaiņām uz gaismas pusi? Tas, ka tev ir lepnums par saviem līdzpilsoņiem un pleca sajūta, ko piedzīvojām akcijā “Ukrainas brīvībai”.
Gaismas pusē tu esi arī tad, kad jūti kaunu gan par tiem, kam pat šobrīd viss ir vienalga, gan par tiem, kas meklē attaisnojumu Putina ārprātam. Un arī par tiem, kas gaida, lai kādi citi padara to melno ierakumu darbu.
Priekškars ir atvēries, bet mēs vēl visu neredzam. Būs gan ar ko lepoties, gan par ko kaunēties. Jau tagad ir sākusies lielā pārģērbšanās un rēķinu kārtošana. Galvenais jautājums tomēr joprojām ir par mūsu attiecībām ar tā saucamo labklājību. Tātad, kungi un dāmas, kas ir dārgāks, nafta vai asinis?
