“Mums kā zinātnes universitātei ir jāatrod sava vērtību sistēma!” Saruna ar Andru Zvirbuli 6
22. maijā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Konvents vēlēšanās izraudzīsies nākamo universitātes rektoru. Uz amatu pretendē divas universitātes profesores, viena no tām – Andra Zvirbule. Sarunā ar A. Zvirbuli iepazīsimies ar rektora amata kandidātes redzējumu par dažādiem aktuāliem jautājumiem un prioritātēm.
Kāpēc izlēmāt piedalīties rektora amata konkursā?
Šis ir liels izaicinājums universitātes kolektīvam, jo ir šoreiz ir radikāli citāda pieeja rektora vēlēšanām. Iepriekš kandidātu izvirzīja no sava vidus un bija lielāka pārliecība, ka izvirza zināmāku cilvēku. Toties jaunā pieeja ir devusi iespēju pieteikties plašākam pretendentu lokam un, ja kolektīvs vēlas būtiskas pārmaiņas, tā ir iespēja tās sagaidīt. Kritēriji rektora amata pretendentam ir ļoti augsti un domāju, ka ārējam cilvēkam izaicinājumi būtu bijuši vēl lielāki, nekā pretendentiem, kas nākuši no universitātes.
Nenoliegšu, lēmums pieteikties rektora amata konkursā man kā no universitātes kolektīva vidus nākošam pretendentam ir bijis liels izaicinājums. Tās bija sarunas ar sevi un sevis pārliecināšana, spēka un iedvesmas meklējumi. Cilvēkam no iekšienes, zinot darba saturu un plašumu, problemātiku, pieteikties ir grūtāk. Jaunam cilvēkam sarunas ar sevi būtu vieglākas, jo viņš to uzņemtos, neapzinoties, kas sagaidāms. Es spēru šo soli, apzinoties visu un izprotot, ka rektora amats noteikti nav pasaulē vienkāršākais vadītāja amats. Universitātes vadība, vērtējot no menedžmenta skatpunkta, ir sarežģītākā vadības sistēma, jo ir daudz neatkarīgo mainīgo, ko nevari ietekmēt. Parasti uz rektora amatu tiek virzīts kāds no universitātes dekānu vidus, tā salikās apstākļi, ka tā esmu es.
Manuprāt, dekāns ir visdaudzpusīgākais vadītājs, jo viņš pārzina studiju, zinātnes, personāla un saimnieciskos procesus, ir tiešā saiknē ar studentiem. Personīgā līmenī mani pamudināja mana pieredze, jo 10 gadus esmu vadījusi vienu no lielākajām fakultātēm universitātē, un mana profesionālā joma ir menedžments, esmu profesore vadības zinātnēs. Visas kompetences saliekot kopā un atbilstot konkursa kritērijiem, tas nebūtu bijis godīgi nepieteikties šim amatam. Turklāt esmu absolūts mūsu universitātes patriots. Man ir atbildība ne tikai pret sevi un universitātes kolektīvu, bet arī pret manu ģimeni. Mana mamma ir absolvējusi šo universitāti, es esmu absolvējusi šo universitāti un arī mana meita nesen absolvēja šo universitāti. Es ceru, ka arī mani mazbērni absolvēs mūsu universitāti. Turklāt milzīgs paldies fakultātes kolēģiem, kuri mani mudināja, iedrošināja un pauda pārliecību, ka man ir jāpiesakās!
Kuras no savām personības iezīmēm un profesionālajām kompetencēm uzskatāt par noderīgām, lai pildītu rektora amata pienākumus?
Rektora amatā esošam cilvēkam papildus visām organizatoriskajām kompetencēm svarīga ir degsme. Ja tās nav, šo darbu uzņemties nav iespējams. Manā gadījumā tāda ir, un man to palīdz uzturēt ģimenē un darba kolektīvā veidotā attieksme pret darbu, kā arī patriotisms un atbildības sajūta pret universitāti.
Man gribas teikt Guntara Rača vārdiem: “Es neesmu krasts. Es esmu upe”. Man patīk domāt par izaicinājumiem, virzību, organizatoriskiem jautājumiem. Mans ierocis ir komunikācijas spējas un pārliecināšana par to, ko mēs universitātē darām, arī tāds objektīvs skatījums uz procesiem, jaunā uztveršana, spēja motivēt sevi un citus. Mēs katrs esam sava tipa vadītāji. Es neesmu skrupuloza, institucionāla vadītāja, bet vairāk virzošā vadītāja, kas spēj saskatīt iespējas doties uz priekšu.
Uzskatu, ka šobrīd šāds vadītājs universitātei ir vajadzīgs. Manuprāt, augstākā izglītība visu laiku ir karstais temats un mēs esam nemitīgos reformu procesos arī universitātē. Nesen dažādās pārmaiņas ir notikušas de jure, esam konsolidējuši fakultātes, bet organizācijas kultūra nav vēl iedzīvināta, līdz ar to pirmais izaicinājums ir visiem kopīgi saprast, kādi ir mūsu mērķi un kas ir būtiskākie resursi katrā fakultātē. Tas ir normāli, ka šobrīd vēl atrodamies izvērtēšanas procesā un sapratnē par to, kā īstenot izvirzītos mērķus, jo parasti vispirms visi lēmumi tiek pieņemti de jure un tikai pēc tam tiek veidota organizācijas kultūra. Mums tā ir jāiedzīvina, lai mēs visi saprastu, uz kurieni ejam.
Kāda bija LBTU, kad jūs tajā ienācāt? Kādā statusā? Kas tobrīd jums bija svarīgi? Kas motivēja attīstīt profesionālo karjeru augstskolā, nevis citur?
Es ienācu šeit kā studente. Varu atzīties, ka man toreiz nebija tāds sapnis. Gribēju studēt ārpus Latvijas un pilnīgi citu jomu, bet vecāki un radi uzstāja, ka vispirms jāpabeidz šī universitāte, kas ir mūsu ģimenes tradīcija un pēc tam varu studēt arī citur. Tā es iestājos Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, bet ne mirkli šo nenožēloju, kļuvu par pārtikas tehnoloģijas inženieri un aizgāju strādāt savā specialitātē. Deviņdesmitajos gados ražojošajiem uzņēmumiem bija nepieciešamība pārorientēties uz tirgus ekonomikas principiem un aktīvi veidot mārketinga un realizācijas departamentus, kas tobrīd bija pilnīgs jaunums.
Mani izsauca uzņēmuma vadība un teica, ka jāveido mārketinga un realizācijas daļa un jāmācās par to. Es jau biju iestājusies pārtikas tehnoloģijas maģistros, bet tad nācās pāriet uz Ekonomikas fakultāti un sāku mācīties šeit. Liktenis nospēlēja savu lomu. Toreiz bija nepieciešams atrast kādu mācībspēku, kurš sniegs rekomendāciju, lai varētu iestāties maģistrantūrā. Es saņēmu drosmi un nācu vasarā uz fakultāti. Vienīgais, ko pazinu, bija profesors Strautnieks, kurš bija mans pasniedzējs. Izstaigāju visus kabinetus, tie, protams, vasarā bija tukši, bet vaļā bija viens kabinets – profesora K. Špoģa kabinets. Jautāju viņam pēc prof. Strautnieka, bet viņš atbildēja, ka profesora nav un ko es gribot. Teicu, ka vēlos studēt, ka strādāju uzņēmumā un man nepieciešamas ekonomikas zināšanas.
Viņš izprasīja detalizēti, kas es tāda esmu, ko es daru un par kādām tēmām gribu rakstīt un noslēgumā paziņoja: “Tu esi darba vadītāju atradusi un uzrakstīšu tev rekomendāciju.” Liktenīgā satikšanās ar prof. Špoģi bija sākums. Pēc tam maģistra studiju laikā profesors manī saskatīja potenciālu, ko es pati varbūt vēl sevī toreiz nesaskatīju, un aicināja pie sevis strādāt kā asistentei. Tā es sāku savu izaugsmi – asistents, lektors, docents, programmas direktors, institūta vadītājs. Esmu izgājusi cauri visus posmus līdz pat fakultātes dekānam.
Kāpēc neaizgāju atpakaļ uz uzņēmumu? Špoģa faktors ir 80%, bet 20% bija ģimenes apstākļi, jo biju tikko kļuvusi par māmiņu. Esmu arī pati gribējusi un dibinājusi savu uzņēmumu, bet sapratu, ka manī nav uzņēmēja gēns. Manī ir vadītāja gēns. Tas ir jāsaprot, ka uzņēmējs un vadītājs ir divas dažādas lietas. Vadītājam ir jāspēj katru dienu atkārtot vienu un to pašu, priecāties, ka cilvēki saprot un ka procesi lēnām virzās uz priekšu. Uzņēmējs ir dinamiskāks un vairāk spējīgāks riskēt, ne tik daudz pārdomāt lietas. Bet es esmu vairāk procesu cilvēks, kas ir tipisks vadītājs.
Kuras, Jūsuprāt, ir universitātes spēcīgākās puses, sasniegumi, ar ko lepoties?
Mūsu viena no galvenajām vērtībām, ar ko varam lepoties, ir starpdisciplinaritāte. Mums ir iezīmētas konkrēti trīs specializācijas jomas, bet tās pārklājas. Svarīgi, ka biozinātnes esam uzlikuši kā savu karogu un tas nosaka, to, ka esam atšķirīgāki no citiem un dod brīvību un plašumu. Otra mūsu stiprā puse ir studentu sastāvs un tradīcijas, pasākumi, kas ar viņiem un ap viņiem ir radīti. Daudzi no studentiem atzīst, ka viņi šeit jūtas labi un tas ir ļoti svarīgi. Viņi ir iesaistīti daudzos pasākumos, viņi jūt studiju garšu un piesaisti universitātei. Mūsu studentu pilsēta ir visa Jelgava, nevis kāds kvartāls lielpilsētā. Trešā mūsu stiprā puse ir docētāju sastāvs un koleģiālās attiecības. Mums ir izcili docētāji ar vārdu.
Viņi ir ļoti radoši. Es daudzus apbrīnoju, kā viņi pasniedz savus studiju kursus, it īpaši Covid-19 laikā. Ko tik īsā laikā viņi nav izdomājuši? Turklāt palīdz tas, ka mums nav pārspīlēti milzīgas grupas un distance starp docētāju un studentu nav tik liela. Mums ir ļoti personiska un individuāla attieksme pret katru studentu. Tā ir absolūti stiprā puse. Mēs ejam pa koridoru un varam katru savu studentu uzrunāt vārdā. Cik ilgi mēs spēsim turēt šo īpašo vidi, atvērtību, interesi par procesiem, aizrautību un koleģiālās attiecības, tik ilgi arī mēs būsim stipri. Tā ir nelielas universitātes priekšrocība. Esam spēcīgs nišas spēlētājs, kurš ir elastīgs un līdz ar to var arī ātrāk īstenot kādas jaunas idejas gan studijās, gan zinātnē.
Savā rektora amata kandidāta stratēģiskajā redzējumā esat minējusi dažādas prioritātes, tomēr kas ir jūsu top 5 prioritātes?
Tās nav sarindojamas secīgi pēc nozīmības, tām visām ir vienāda nozīme un nebūs iespējams iet soli pa solītim vispirms pie vienas prioritātes, pēc tam pie otras, trešās un pārējām. Tas notiks vienlaicīgi. Pats svarīgākais, kas ir jāsaprot, ka reformu process turpinās un būs izaicinājumi ar institucionālo akreditāciju, visaptverošu kvalitātes sistēmas ieviešanu, doktorantūras skolas ieviešanu. Tās visas ir pārmaiņas, kas mums nāk gan no ārpuses, gan arī kā nepieciešamība sakārtot iekšējos procesus. Turklāt tās nāk laikā, kad ir iekšēji jānostiprina iekšējā kultūra. Šī situācija varētu būt vērtīgs vadības zinātņu pētījuma objekts. Labā ziņa ir tāda, ka arī citas universitātes ir tādu pašu izaicinājumu priekšā.
Mums galvenais ir nenovirzīties no mērķiem. Mēs neko nevarēsim sasniegt, ne varēsim ieviest reformas, ne veikt ikdienas darbus, ja nebūs spēcīga komunikācija dažādos līmeņos – dekānu starpā, dekāniem ar rektoru, prorektoru. Manā Top 5 ir komunikācijas sistēmas maiņa. Procesi un situācija ir arvien dinamiskāki. Jo dinamiskāka ir iekšējā un ārējā vide, jo pilnībā ir jāpārstrādā komunikācijas sistēma, lai mēs visi saprastu vienādi lietas, kas mums ir ļoti svarīgas. Jāsaka – laba korporatīvā pārvaldība! Ir jāsaprot, kas ir mūsu svarīgākā vērtība, mums jārada pārliecība, ka mēs to paši gribam, nevis kāds cits un tikai tad mēs darām. Mums kā zinātnes universitātei ir jāatrod sava vērtību sistēma. Taču man kā sociālo zinātņu pārstāvei jāsaka, ka vērtību ieviešana organizācijā veidojas caur vērtību izpratnes veidošanu.
Savā stratēģijā īpaši akcentēju sociālo dimensiju. Mums kā universitātei ir jāvirza uzņēmēju doma. Ne vienmēr uzņēmējdarbības aktivitāte atbilst universitātes jomām un principiem. Svarīga ir uzņēmēju izglītošana un izpratne par studijām un zinātni. Zinātniskie pētījumi nerodas pirmdien no rīta plkst. 9.00 un to rezultāti jau pusdienlaikā nebūs gatavi. Mums ir bijušas pozitīvas un ne tik pozitīvas sadarbības, tāpēc skaidrošana par universitātes specifiku ir ļoti būtiska. Var gadīties, ka kolēģi skaidro tendences, kas uzņēmējiem būs aktuālas tikai pēc 3 vai 5 gadiem. Nereti uzņēmēji sūdzas, ka mums esot tik daudz studentu, bet neesot, kas nāk pie viņiem praksē. Ir jāsaprot arī tas, ka studenti kļūst prasīgāki, viņi rūpīgi izvēlas prakses vietu un izvērtē uzņēmumus. Nav vairs tā, ka students aiziet tur, kur viņu ņem pretī. Mums ir jāveido visas sabiedrības izpratne par to, kas notiek universitātē. Mums ir izcili kolēģi, kas var izskaidrot procesus un veidot sabiedrisko domu. Mums ir nepieciešama proaktīva dalīšanās ar viedokļiem, to daudzveidība, lai izglītotu ne vien savus studentus, bet arī visu sabiedrību un uzņēmējus.
Tuvojas zinātnes akreditācija, kur vēl daudz risinājumu jautājumu. Būtu svarīgi nodefinēt zinātnes izcilības pīlārus. Daļēji tie jau ir stratēģijā, bet mums būtu jāsaprot, kuri virzieni mums būs šajā izcilības dimensijā. Mans mērķis ir arī izcelt fundamentālās zinātnes. Mums ir ļoti daudz izcilības piemēru pielietojamās zinātnēs un tās viennozīmīgi ir visvieglāk nokomunicēt nozarei un uzņēmumiem. Tās ātri tiek ieviestas un ziņa par tām ātri beidzas. Fundamentālie pētījumi ir ilgstošāki un tos var komunicēt 3, 4 un 5 gadus uz priekšu. Protams, saprotot to, ka fundamentālās zinātnes ir mazāk īstermiņā interesantas nozarei un uzņēmumiem. Mēs visu laiku minam praktiskus un ātri pielietojamus piemērus, bet to dzīves cikls ir ļoti īss. Līdz ar to mums ir jāinvestē nākamajos pētījumos. Fundamentālās zinātnes ir ar lielāku atdevi. Tas būs izaicinājums piecgades termiņam. Cerību dod tenūras profesūra, kas varētu stiprināt un mērķtiecīgi strādāt uz fundamentālajām zinātnēm, ko zinātnieks, kurš ir arī iesaistīts studiju procesā, nevar veikt.
Vēl manās prioritātēs ir studentu izpratne par studijām. Mums ir jāapzinās, ka universitātē ienāk cita paaudze – ar atšķirīgu domāšanu un uztveri. Te iezīmējas digitalizācijas aspekts, mācību metožu maiņa, kas varētu mainīt aprēķina metodiku par slodzēm. Droši vien docētāji jautās, vai viņiem ir jākļūst ļoti atraktīviem vai visam ir jāpāriet uz digitāliem risinājumiem. Es teiktu, ka nē. Te ir jābūt līdzsvaram. Šobrīd darbs ārpus lekciju auditorijas būtiski pieaug un ir vairāk prasošs. Studentiem ir ļoti svarīga labjūtība, vairāk nekā iepriekšējām paaudzēm. Kādreiz studentiem izpratne par studiju procesiem un interese bija lielāka, viņi vairāk bija iesaistīti studiju programmu realizācijā. Manuprāt, ir pazudis akcents uz to, ka students ir studiju procesa aktīvs dalībnieks, līdzvērtīgs kolēģis. Viņš daudz ko var ietekmēt.
Zinām, ka Studējošo pašpārvaldei ir liels svars, tā ir organizatoriska pārvaldības sistēma, kuru studējošie var izmantot sava viedokļa paušanai un procesu maiņai. Taču arī individuāli bez katra studenta līdzdalības studiju procesā nekas nenotiek. Viņš nav klients, viņš ir procesa dalībnieks. Šāda pieeja ir Ziemeļvalstu universitātēs un universitātēs, kas mums ir stratēģiski līdzīgas. Mūsu atbildība ir to akcentēt un veidot izpratni, ka bez studējošo aktīvas līdzdalības rezultātu nevarēs sasniegt. Šobrīd studentiem ir daudz iespēju stipendijās, mobilitātēs, kredītpunktu pielīdzināšanā un citās aktivitātēs, bet to izmantošana ir viņu atbildība. Studiju process balstās uz trim balstiem: docētājs, students un programmas vadība. Neviens no šiem posmiem nedrīkst izkrist. Var būt ļoti labas programmas un studiju kursi, ko mēs piedāvājam, var būt izcili docētāji, taču ja studentu grupas to nepieņem, nesaprot, ka no viņa nepieciešama aktīva līdzdalība, nebūs rezultāta. Mums ir jāveido vide, kas domāta studentiem un kur viņiem ir atbildība. Te redzu vietu arī studējošo biznesa inkubatoram, kurā studējošie var pielietot zināšanas un prasmes un radoši izpausties. Svarīga ir domāšanas un rīcības veidošana – šeit un tagad.
Kādus digitālo tehnoloģiju radītos ieguvumus jūs saskatāt universitātes studentiem, zinātniekiem, darbiniekiem un mūsu sadarbības partneriem un kas būtu vēl jāstiprina?
Nesen atgriezos no starptautiskas konferences par izglītības digitalizāciju un tā man šobrīd ir ļoti tuva tēma. No vienas puses digitalizācija palīdz risināt izaicinājumus metodikai, pasniegšanas veidiem un dod daudz jaunus instrumentus docētājam. Bez tiem mēs nekur netiksim. Bet no otras puses redzu, ka ar laiku izkristalizēsies studiju virzieni un kursi, kuros studenti nāks, lai izrautos no digitālās vides, jo kļūs arvien mazāk iespēju trenēt tās prasmes un kompetences, kurās nepieciešama cilvēku tieša saskarsme. Tāpat arī studējošie šajos virzienos varēs sevi izaicināt, nevis vienkārši atbildēt, lietojot ChatGPT, bet trenēt kognitīvās spējas, stresa vadību. Piemēram, sociālās prasmes, kas ir top prasījumi no darba devējiem: komandas veidošana, sadarbība, vērtību izpratne. Projektu vadītājiem ir programmas, ar kurām viņi veiksmīgi strādā, visu plāno, bet ja viņam iedod uzdevumu veidot komandu, viņš to nemāk izdarīt, jo viņam trūkst šīs sociālās prasmes.
Mana absolūta pārliecība, ka digitalizācija universitātei pieprasīs atbalsta personāla ieviešanu. Studiju procesa norisi nevarēs nodrošināt viens pats docētājs bez tehniskas palīdzības. Docētājs var būt izcils savā profesionālajā jomā, bet viņš sāks lūzt, ja viņam pieprasīs pārzināt visas digitālās sistēmas, programmas un risinājumus. Daudz var iemācīties pats, taču ar to nepietiks, jo tādu slodzi nebūs iespējams izturēt, tāpēc būs vajadzīgi digitālie palīgi. Vēl digitalizācija prasīs jauna normatīvā ietvara izstrādi, kas saistīts ar mākslīgo intelektu, ētiku un citiem jautājumiem. Inteliģento palīgrīku izmantošana kļūs aizvien aktuālāka.
Milzīgs izaicinājums ir lasītprasmes un teksta izpratnes strauja samazināšanās skolēniem un studentiem. Ja tu māki lasīt, tas nenozīmē, ka tu izproti tekstu. Ja students nespēj saprast uzdevumu, nav iespējams runāt par rezultāta ieguvi, jo viņš nesaprot, kas tiek jautāts. Digitalizācijas procesu attīstības dēļ veidojas tehnokrātiska pieeja dzīves izpratnei. Tas nozīmē, ka cilvēki arvien vairāk sāk domāt, ka tehnoloģijas var atrisināt visas viņu problēmas. Tas diemžēl nav iespējams, jo manis minēto teksta izpratni tehnoloģija nevarēs aizvietot.
Kādas sadarbības jūs kā rektore gribētu īpaši stiprināt un kādus ieguvumus tas nestu gan universitātei, gan sabiedrībai?
Mums ir daudz esošu sadarbību un tās ir jāturpina. Te nav runa tikai par uzņēmējiem, bet arī nozaru asociācijām, kas ieinteresētas studiju programmu realizācijā. Piemēram, projektu vadītāju vai karjeras konsultantu asociācijas, kur mums ir konkrētas studiju programmas, kas ar šīm asociācijām sadarbojas. Protams, nemaz nerunājot par lielajām asociācijām – Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Zemnieku Saeimu un daudzām citām.
Skatoties no universitātes perspektīvas, mums trūkst Alumni jeb absolventu klubs. Esam kaut ko darījuši fragmentāri fakultāšu līmenī, bet universitātes līmenī nav tāda. Spēcīgas Alumni sistēmas ieviešana, darbs ar absolventiem un kluba dibināšana varētu būt arī mans piecgades mērķis. Turklāt caur to iedzīvināt mērķtiecīgāku mecenātismu, finanšu plūsmas kontroli un stipendiju programmu veidošanu. Jebkuras izcilas zinātnes universitātes gods ir Alumni sistēmas ieviešana. Turklāt te būtu ieguvumi ne tikai pašiem absolventiem, bet arī universitātei, jo absolventi būtu tiešie komunikatori ar nozari, sabiedriskās domas ietekmētāji un sadarbības veicinātāji. Viens rektors vai dekāni to nevar visu izdarīt. Absolventu kluba pārstāvji būs tie cilvēki, kuri zinās universitātes sistēmu un varēs palīdzēt veidot sadarbības ar nozarēm.
Arvien aktuālāka kļūst izglītošanās mūža garumā, jo zināšanas mainās, precizējas, pamatnostādnes mainās. Ja tu iegūsti diplomu 2024. gadā, tad 2034. gadā iegūtās zināšanas un prasmes būs jāatjauno. Vairākkārtēja ienākšana atpakaļ universitātē kļūs par normu. Nevis garā cikla izglītība, bet īsā cikla izglītība būs nepieciešama tiem, kuri atgriežas. Šīs aktivitātes redzu kā īstenojamas caur absolventu klubu.
Kā jūs vērtējat universitātes lomu zaļā kursa jeb zaļās vienošanās procesos? Kas universitātei būtu jādara vairāk vai savādāk, lai salāgotu gan ekonomiskās, gan sociālās un vides vajadzības?
Pilnīgi skaidrs, ka biozinātnes būs mūsu vadošais pīlārs, jo tas mūs atšķir no citām universitātēm. Šis virziens būs jāstiprina, jo tā aktualitāte nezudīs, kamēr vien cilvēce dzīvos. Visās mūsu zinātņu jomās Eiropas zaļais kurss un ilgtspējas aspekti ir ļoti daudz pētīti. Daudzas stratēģijas, kas tiek izstrādātas un ir pakārtotas globālajiem uzstādījumiem, ir mūsu pētījumu objekts. Taču izaicinājums šajā aspektā veidojas saistībā ar nozarēm un uzņēmējiem. Mums ir akadēmiskā brīvība, zinātnieks visas šīs idejas zina un īsteno pētījumus, ietverot jaunākās un modernākās tendences. Uzņēmēju apvienībām ir jāsaprot, ka zinātnieks neiejauksies uzņēmējdarbībā un nenorādīs, kas ir labi vai kas ir slikti. Zinātnieks var pateikt, kādas ir jaunākās tendences, kā tas varētu izskatīties un kādi būs nozaru izaicinājumi. Turklāt ir uzņēmēji, kuri ir inovatori un viņi strādās pēc jaunajām sistēmām, bet būs uzņēmēji, kuri strādās pēc noteiktas, konservatīvas sistēmas. Šeit es saredzu biozinātnēm vairāk tādu fundamentālo pētījumu dimensiju, kas būtu jāattīsta saistībā ar vides un dzīvo organismu aspektu.
Sociālajām zinātnēm vairāk būs jārisina jautājumi par produktu pārdošanu, mārketingu, korporatīvo pārvaldību, sabiedrības izglītošanu. Mūsu universitāte iesaistījusies vairākos projektos, kas nav saistīti ar produktu izmainīšanu, bet gan vērsti uz domāšanas veida maiņu, pat nemainot pašu produktu. Tā kā pati esmu uzņēmējdarbības kursa docētāja un man ir darba pieredze uzņēmumos, zinu, ka universitāte nekad nevarēs iedot vienotu recepti visiem uzņēmumiem. Tehnoloģijas varam izstrādāt un kopīgi ar uzņēmēju radīt, bet recepti uzņēmējdarbībai ar konkrētiem soļiem zinātnieks neizstrādās. Mēs nevaram ielauzties uzņēmēja darba sfērā. Toties daudz ko mēs varam. Zinātnieks ir akadēmiski brīvs un var izvēlēties savu pētījumu tēmu. Piemēram, urbāno lauksaimniecību kā zinātnisko pētījumu virzienu mēs fakultātē ieskicējām jau pirms daudziem gadiem. Sākotnēji mēs ļoti daudz kritikas par to saņēmām, jo uzņēmējiem tas nederot. Tikai pēc dažiem gadiem Latvijā sākās gan urbānie dārziņi, gan kopienu un izglītības dārzi, gan mikrozaļumu audzēšana un tad visiem tas bija pieņemams, bet mēs kā zinātnieki šo tēmu uzsākām jau vismaz pirms septiņiem gadiem. Tā ir zinātnieka darba sāls. Zinātnieka liktenis ir degt par savu ideju, izturēt sabiedrības spiedienu, ka tas nekam neder, un pēc tam lēni pilināt un pārliecināt. Kad tā ideja sāk strādāt un iedzīvojas uzņēmējdarbības vidē, zinātniekam tā kļūst neinteresanta. Viņš jau sāk domāt, kas strādās nākamajos 5-7 gados. Uzņēmējs vairāk domā par uzņēmuma iekšējo vidi, kā viņam šobrīd izdzīvot, jo visas jaunās pārmaiņas prasa investīcijas. Lēmumi tiek pakārtoti šī brīža pieejamajiem resursiem. Turpretim zinātnieks šajā kontekstā ir resursu brīvs. Viņam ir jāattīsta ideja, par šīs idejas resursietilpību jādomā uzņēmējam.
Kāda ir jūsu vīzija par universitāti pēc 5 gadiem jūsu vadībā? Kāda tā būs?
Šis sasaucas ar organizācijas kultūras maiņu un korporatīvo atbildību, par kuru runāju iepriekš. Mūsu universitāte pēc pieciem gadiem būs vislabākā vieta, kur studēt, kur veidot zinātni un kur strādāt kā darbiniekam. Ja kāds teiks, ka viņš strādā universitātē, tad visi sapratīs, ka tā ir prestiža un sabiedrībai nozīmīga vieta. Turklāt mūsu sadarbības partneri leposies ar mums un stāstīs citiem, ka viņi sadarbojas ar mums.
Kas jums ļauj atgūt spēkus jauniem darbiem un gūt enerģiju ārpus darba vides?
Ne docētājam, ne dekānam, ne rektoram darbs nesākas plkst. 8.00 un nebeidzas plkst. 17.00. Pat atpūšoties es šad un tad iedomājos par darbu. Nevar novilkt robežšķirtni. Drīzāk es varētu runāt par lietām, kas man ārpus darba patīk un kam es gribu veltīt laiku. Esmu aizrautīga kalnu slēpotāja, patīk motorizētas aktivitātes un braukšana ar dažādiem motorizētajiem līdzekļiem. Izbaudu ātrumu, adrenalīnu, ko tas sniedz, un gaisīgumu, bet kontrolētos un drošos trases apstākļos. Ārpus tā, kas nepieciešams darbā, daudz lasu grāmatas par slaveniem cilvēkiem, māksliniekiem. Darbojos arī dārzā, kas man ir pie mājas. Tas man ir kā stresa novadīšanas dārziņš. Varu izbaudīt pavisam lēnas un garīgas lietas, meditāciju lasījumus, jo man ir svarīgi piedzīvot kontrastus. Tas ir atkarīgs no tā, kāds ir bijis darba periods pirms tam. Tā kā pati esmu spēlējusi teātrī, ļoti patīk teātra izrādes un kultūras izpausmes, īpaši pašdarbības kolektīvu darbība. Nevaru izdzīvot bez kultūras. Dziesmu un deju svētku laiks mani paceļ vairākus metrus virs zemes, cik tas ir skaisti un patriotiski, turklāt redzu šos svētkus arī caur sava bērna skatījumu un zinu, cik tas ir smags darbs.
