– Kādu Jūs redzat “Vienotības” nākotni? 24
– “Vienotībai” netrūkst kompetentu un sabiedrībā atpazīstamu cilvēku. Partijai netrūkst arī ideju. Diemžēl “Vienotība” sāk pārtapt par organizāciju, kas primāri domā, kā pārdalīt valsts budžeta līdzekļus. Es kā centriski labējās partijas biedrs esmu pārliecināts, ka partijas galvenais uzdevums likumdošanā ir gādāt par likumiem un par labvēlīgu augsni, kur attīstīties privātās iniciatīvas uzņēmējdarbībai, kā arī rūpēties par aizsardzības, izglītības un veselības aprūpes vajadzību apmierināšanu. Daļa partijas biedru, un viņu īpatsvars arvien pieaug, virzās projām no šīs domas. Nodokļi nav, lai kalpotu valsts budžetam, nodokļu sistēmai ir jāveicina tās darbības, kas valstij liekas svarīgas, un personīgi man šķiet, ka pati svarīgākā ir uzņēmējdarbība. Diemžēl šis nav partijas vairākuma viedoklis.
Galvenā problēma, kas partijai ir bijusi ilgstoši, ir tā, ka partijas vadītājs no biedru vidus netiek uzskatīts arī par premjera kandidātu. Kad balso par partijas vadītāju, tad šo personu nesaista ar valdības vadītāju. Āboltiņas kundze vada “Vienotību” kopš partijas dibināšanas. Jau divas reizes viņai bija iespēja kļūt par premjeri – pirmā reize bija tad, kad krita Ivara Godmaņa valdība, bet otrā, kad atkāpās Valdis Dombrovskis. Diemžēl partijas priekšsēdētāja abas reizes atteicās. Ja partijas vadītājs būtu arī Ministru prezidenta amata kandidāts, tad vēlētājiem būtu daudz lielāka skaidrība, par ko viņi balso.
Pēdējā gada laikā sabiedrības atbalsts “Vienotībai” ir krities un arī atbalsts Āboltiņai. Rodas jautājums – ko vajadzētu darīt, lai kritienu apturētu?
– Tas ir diezgan traki, ka varas partijas ilggadīgajai vadītājai viens no šķēršļiem, lai beidzot tiktu nominēta premjera amatam, ir viņas sabojātā reputācija. Vai jūs joprojām uzskatāt, ka Āboltiņai ir jāvada valdība?
– Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās es arī piedalījos sarunā, lai pārliecinātu Āboltiņas kundzi, ka viņai jākļūst par valdības vadītāju. Ja tas būtu noticis, tagad būtu cita situācija. Partijas vadītājam ir jābūt premjera amata kandidātam. Raugoties uz visu notikušo man šķiet skaidrs, ka “Vienotībai” ir vajadzīgs jauns partijas vadītājs, ar jaunu iedvesmu un svaigām idejām.
Partijai rūk sabiedrības atbalsts arī tādēļ, ka cilvēki ir noraizējušies, kas notiks ar bēgļiem un nācijas identitāti. Kopš neatkarības atgūšanas mēs kā sabiedrība un tai skaitā katra valdība pēc kārtas neesam piedāvājuši nevienu reālu risinājumu tiem imigrantiem, kas Latvijā ieradās PSRS laikā. Daudzi no viņiem joprojām nav integrējušies Latvijas sabiedrībā. Par to liecina balsojums referendumā par krievu valodu kā otru valsts valodu – par to nobalsoja vairāk nekā 273 tūkstoši iedzīvotāju. Daudzi ir atteikušies pieņemt mūsu valsts pavalstniecību, līdz ar to atteikušies pieņemt Latviju kā suverēnu valsti. Kļūda ir tā, ka mēs šo divkopienu valsts faktu paildzinām caur divām skolas sistēmām.
Esmu uzaudzis ārzemēs un labi saprotu, kas ir integrācija un asimilācija. Integrācija nozīmē, ka cilvēks ar jebkādu ģimenes vēsturi, reliģisko vai citu pārliecību ir spiests, gribot negribot, sadzīvot ar citiem. Dzīvojot Amerikā, man latviešu valoda bija dzimtā valoda. Piecu gadu vecumā mani sūtīja uz bērnudārzu, lai es apgūtu angļu valodu. Turpmākos divpadsmit gadus es pavadīju skolā starp amerikāņiem, biju vienīgais latvietis klasē un pēc sestās klases pat vienīgais latvietis skolā. Tas neietekmēja manu latvisko identitāti, jo latviešu kopienai bija sava skola sestdienās, tautiskās dejas, koris, makšķerēšana, balles…
Latvijā bērns var uzaugt ne tikai mājās, runādams krievu valodā, bet arī skolā, būdams tikai starp līdzīgajiem krievvalodīgajiem un kopā ar krievvalodīgajām televīzijas pārraidēm, dzīvojot Latvijā, bet faktiski it kā svešā valstī. Tā ir liela problēma, ka visi mūsu bērni Latvijā netiek audzināti publiskajā telpā valsts valodā, kultūrā un skolā.
Kad mans tēvs ieradās ASV, viņam bija pāri 30 gadiem. Ne viņš jebkad spēja domāt kā amerikānis, ne arī runāt gluži kā amerikānis, un tas nav pārsteigums, jo pieaudzis cilvēks, kas nav uzaudzis amerikāniskajā kultūrā un skolā, nevar uztvert visas nianses. Tas iespējams, sākot no bērnudārza vecuma.
Ja Latvijā sabiedrības integrācija būtu sekmīgi īstenota, tad mums nebūtu jābaidās no bēgļiem, jo mēs būtu droši, ka viņi kļūs līdzīgi mūsu bērniem, tikai ar citiem vaibstiem. Viņi runātu latviski un nebūtu problēmu saprasties.
Jāatzīst, ka sekmīgu integrāciju neesam spējuši panākt vairāk nekā divdesmit gadu laikā, un arī patlaban nav nekādu impulsu, ka mēs grasāmies ko mainīt. Mums joprojām ir bailes no Kremļa dusmām. Bet to var mainīt bez radikālām reformām – nav jāizģērbjas kailsalā, lai parādītu, cik liels patriots esi, bet vajadzētu sākt pakāpeniski pāriet uz izglītību valsts valodā sākot no bērnudārza. Par savu naudu, lūdzu, dari, ko gribi, bet par nodokļu maksātāju naudu jābūt izglītībai valsts valodā. Diemžēl Latvija to vēl nav sapratusi un turpina par nodokļu maksātāju naudu izglītot bērnus krievu valodā.
Pozitīva ievirze ir ārpus lielajām pilsētām, jo tur vairs tikpat kā nepastāv divu plūsmu un dalītās skolas. Tās ir tikai Rīgā, Daugavpilī, Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā un vēl dažās pilsētās. Mēs neļaujam šo skolu skolēniem kļūt par latviešiem.
Ja mēs gribam dot skaidrojumu un mierinājumu, kāda Latvija būs nākotnē, tad jābeidz sabiedrības šķirošana latviešos un krievos un jāļauj visiem bērniem Latvijā uzaugt par latviešiem. Lai katrs patur savu etnisko identitāti, savu dzimto valodu, kas ir svēta lieta, bet lai visiem ir pieejama latviskā kultūra, jo Latvija ir dibināta kā nacionāla valsts.
Aizvadītā gada valsts svētkos 18. novembrī viesojos Londonā, Latvijas vēstniecībā, kur bija ieradušies ap 300 latviešu, kas strādā Lielbritānijā un no kuriem ap 90% darbā uz Lielbritāniju bija atbraukuši nesen. Arī viņos sāk nākt tā apziņa, ka Lielbritānijā bez maksas tu kļūsi par britu, bet latvietības saglabāšana tur ir maksas pasākums un no vecākiem prasa milzu pūles.
