“Mums jāmēģina uztaustīt , kas nāks pēc šī laika.” Saruna ar diriģentu Sigvardu Kļavu 1
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par Latvijas Radio kora 80 gadu jubilejas kulmināciju vajadzēja kļūt “Jubilejas mesas” pirmatskaņojumam rīt, 3. decembrī, Rīgas Domā. Šobrīd neviens nevar pateikt, kad nozīmīgajai jubilejai īpaši radīto skaņdarbu dzirdēsim, bet šajā sarunā ar kora galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju SIGVARDU KĻAVU – par šā brīža situāciju un kora dzīves līnijas svarīgākajām zīmēm.
Latvijas Radio koris ir unikāla, godalgota profesionālu dziedātāju apvienība, kas saviem klausītājiem piedāvā nepieredzēti plašu repertuāru – no senās mūzikas līdz vissarežģītākajām mūsdienu komponistu partitūrām –, radošā laboratorija, kura regulāri mudina komponistus rakstīt mūziku, kas sniedzas pāri klasiskā vokāla robežām, vairākkārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas ieguvējs, Latvijas profesionālās kormūzikas zīmols pasaulē.
– Sigvard, sakiet, lūdzu, ko šobrīd dara Radio koris?
S. Kļava: – Tāpat kā visi radošie cilvēki, nodarbojas ar jaunu projektu un ieceru ģenerēšanu. Tas, ka kopumā radošajiem ir nenormāla situācija, ir skaidrs. Var jau gatavoties jaunām lietām, pilnveidot sevi, izmantot dažādas darbības imitācijas, bet lielos vilcienos šis brīdis ir ne ar ko nesalīdzināms. Protams, gatavojamies atsākt mēģinājumus savās telpās Spīķeros. Bet viss atkarīgs no testēšanas rezultātiem, jo, kā zināms, Radio koris ir viens no tiem, kas cieta no koronavīrusa infekcijas, un tāpēc atsākt pilnvērtīgus mēģinājumus nebūs tik vienkārši.
– Pēc Radio kora pirmā jubilejas koncerta 17. oktobrī Cēsīs saslima koristi un arī cilvēki publikā, inficēšanās skāra arī Operas korī. Tas diemžēl izskatās kā apstiprinājums epidemiologu viedoklim, ka kordziedāšanas process ir labvēlīgs infekcijas izplatībai. Ja tā, tad slikta zīme kora mākslas nākotnei, vismaz līdz laikam, kamēr nebūs vakcīnas.
– Varētu teikt – jā, bet ir arī citi viedokļi. Ārzemēs notikušu pētījumu atziņas neizceļ kordziedāšanu kā bīstamāku par citām skatuves mākslām. Bet viena lieta ir praktiska – šī šobrīd nepieciešamā distancēšanās, taču otra psiholoģiska – cilvēki sāk baidīties cits citam tuvoties.
– Nu jau pavisam nopietni uztraucas arī Dziesmu svētku tradīcijas kopiena, tās rīkotāji sāk runāt par dažādiem B, C un D scenārijiem nākamo Vispārējo dziesmu svētku sakarā 2023. gadā. Vai jūs kā vairākkārtējs Dziesmu svētku virsdiriģents pieļaujat iespēju, kaut tikai teorētisku, ka arī Mežaparka Lielajā estrādē dziedātāji tribīnēs varētu stāvēt divu metru atstatumā cits no cita un līdz ar to krietnai daļai koristu tribīnēs vienkārši nepietiktu vietas?
– Nē, un vēlreiz nē! Dziedāt jau var visvisādi, pa visu laukumu, sastājoties mežā un arī pļavās, bet kolektīvajai, ansambļa muzicēšanai ir savi noteikumi. Un, ja cilvēks dziedot nevar saprast, vai viņam jādzied kā ansamblī, kolektīvā vai solo, tajā brīdī izjūk viss algoritms, ko simt piecdesmit gadus kora dziedāšanā esam kopuši.
– Runājot par ilgstoši kopto tradīciju, Radio kora sakarā izceļ balsu tembru, izkārtojumu, virsskaņas, lietpratēji sakās saklausām kora dziedātājas Ievas Ezerietes brīnišķīgos augšējos toņus… Vai tā ir īpašā Latvijas Radio kora skaņa, kas to atšķir, koncertējot pasaules vadošajos mūzikas notikumos – Sidnejas festivālā, “BBC Proms” Lielbritānijā, Zalcburgas festivālā un “Klangspuren” festivālā Austrijā, Lucernas festivālā Šveicē, Francijas radio festivālā Monpeljē, ASV, Austrālijā, Kanādā, Japānā, Ķīnā…
– Skaniskā identitāte… Viegli pateikt, bet cik grūti panākt. Tā ir nemitīga ansam-bliskās dziedāšanas kultūras, nepārtrauktas muzikālās izglītošanās un gaumes kopšana. Arī mūsu radošā seja visu laiku mainās daudz un dažādās programmās, kur jāiekļaujas ar savu specifisku pienesumu. Tāpēc skanisko bildi, balsu, kolektīva atpazīstamību uztveru kā vienu no vissvarīgākajām lietām, lai visi kori pasaulē nesāktu dziedāt vienādi, jo pasaules spicākajos koros, tāpat kā orķestros, ir ļoti daudz viesdziedātāju. Tāpēc viena lieta, kas man jāaizstāv no galvenajām tendencēm, kuras tiek piedāvātas starptautiskajā apritē, ir saistīta ar nacionālu un skaniski atpazīstamu kolektīvu. Bet, paldies Dievam, mūsu kora evolūcijas ceļš ir izgājis tādu posmu, ka mums nevienam nekas vairs nav jāpierāda, drīzāk citi kolektīvi ārzemēs mēģina iepazīt un studēt tos principus un darbības virzienus, kā strādājam mēs. Tāpēc arī ar viesdiriģentu institūciju nodarbojamies ārkārtīgi uzmanīgi. Paši ar Kasparu Putniņu braucam pie citiem koriem kā viesdiriģenti un labi zinām gan labās, gan ne tik labās puses šādai lietai.
Un vēl man ir ļoti svarīgi, ka koris jebkurā brīdī var nodziedāt mūsu visdārgākās dziesmas no galvas un asarām acīs, ne tikai profesionāli skaisti un skaļi.
– Jūs Radio korī esat aizvadījis divdesmit astoņus gadus, gandrīz trešdaļu no kolektīva astoņdesmit gadu garā mūža. Kļūstot par kora māk-sliniecisko vadītāju, no līdz tam liela kora radījāt nepilnu trīsdesmit cilvēku vienību. No vienas puses, tas bija dramatisks pavērsiens, no otras – iespēja milzīgam radošam lidojumam. Bet vai šis būtiskais lēmums jums toreiz nāca ar pilnīgu iekšēju pārliecību?
– Šādās situācijās nekādas iekšējas absolūtas pārliecības nevar būt. Esi nostādīts fakta priekšā, un viss atkarīgs no tavas attapības un no tā, kādu ideju saredzi. Jauns posms toreiz nāca kā krīzes spiesta nepieciešamība, taču iznākums ir tāds, kāds nu ir. Bet tas nenozīmē, ka jānāk krīzei, lai kāds iekāptu jaunā attīstības pakāpē. Mūsu darbs ir piemērs tam, ka lēnā un ļoti mērķtiecīgā attīstībā var sa-sniegt ko vairāk, nekā strādājot pēc principa – visaugstāk, vistālāk un visskaļāk.
– Koris ir uzstājies ievērojamākajās koncertzālēs pasaulē, tostarp, Amsterdamas “Koncertgebau” un “Muziekgebouw” Nīderlandē, Elbas filharmonijā Vācijā, Elizejas lauku teātrī un Volta Disneja koncertzālē ASV…
– Karaliskajā Alberta zālē Londonā, kad korī klausās seši tūkstoši cilvēku un no pasaules sabraukuši kormūzikas korifeji, tā kopējā sajūta ir neikdienišķa. Bet tas nenozīmē, ka Sv. Jāņa baznīcā Vecrīgā, lauku kapelā vai kultūras namā man nav bijuši neaizmirstami koncerti un ārkārtīgi emocionāli pārdzīvojumi.
– Jau teicāt, ka koris ir arī ārkārtīgi mainīgs. Ja atceramies “Latvijas gredzena” ciklu, ar kori sadarbojušies gan aktieri, gan dejotāji, gan tautas mūzikas instrumentu spēlētāji un pat mācītāji…
– Paldies Dievam, radošam procesam nav nekādu “barošanas bloku”, nav grāmatu, ko pašķirstīt un pašpikot. Par to, ka ideju ir vairāk nekā resursu tās īstenot, esmu pateicīgs Visaugstākajam.
– Kā radās “Jubilejas mesa”?
– Tā komponēta un veidota pēc principa, kādu izmantoja 19. gadsimta nošu izdevniecība “Casa Ricordi”. Pēc Džuzepes Verdi ierosinājuma Tito Rikordi pasūtināja 19. gadsimta beigu vadošajiem komponistiem pa vienai rekviēma daļai par godu Džoa-kīno Rosīni nāves pirmajai gadadienai. Slavenākais komponists šajā sarakstā, protams, bija Dž. Verdi, kas rak-stīja pēdējo daļu “Libera me”, kura vēlāk pārauga ģeniālajā Rekviēmā. Otrreiz šādu principu 1998. gadā izmantojis leģendārais vācu diriģents Helmūts Rillings, rosinot 20. gadsimta beigu izcilus komponistus no visas pasaules komponēt “Pasiju 2000” Eiropas Mūzikas festivālam Štutgartē. Tā tapa “Deus Passus” (Volfgangs Rīms), Svētā Jāņa pasija (Sofija Gubaiduļina), “La Pasión según San Marcos” (Osvaldo Golihovs) un “Water Passion after Saint Matthew” (Taņs Duņs). Latvijas Radio korim bija iecere radīt ko pretēju, bet pēc līdzīga principa – “Jubilejas mesu”, kurā tiktu iekļauti latviešu komponistu jau radīti skaņdarbi vai pasūtināti jaundarbi, kas nu kļuvuši par šā lielformāta darba daļu. Skaņdarbs iecerēts korim, stīgu orķestrim un perkusijām, bet uz skatuves to inscenēs režisors Roberts Rubīns. Mesa noslēdzas ar Andreja Selicka radīto “Lūgšanu Latvijai”. Jau iepriekš bija sacerēti Pētera Vaska un Artura Maskata opusi, bet jaunas mesas daļas komponēja Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds un Juris Karlsons.
– Kurš radījis daļu, kas saucas “Gloria”? Laikam ļoti labi jāpazīst Latvijas komponistu plejāde, lai zinātu, ko kuram kurā gadījumā pasūtināt. Vai, pasūtot komponistam skaņdarbu, jūs savās ausīs jau dzirdat, kā tam vajadzētu skanēt?
– Zināms, ka katram komponistam ir savs radošais rokraksts, sava skaniskā pasaule, un, jā, es iztēlojos, kā katra autora skaņu raksts skanēs, tāpēc, veidojot programmu, lielo dramaturģisko uzbūvi un pasūtot skaņdarbu, rēķinos ar katra komponista izteiksmības valodu. Tās vairāk ir tādas jušanu lietas…
– Vai mēdzat komponistam lūgt ko pamainīt?
– Iestudējot skaņdarbu, kādreiz ir nācies. Protams, apzinos, ka iejaucos skaņraža radošā darba dziļākajos slāņos, bet to daru, tikai ļoti iedziļinoties un aiz radošas pārliecības, ka varbūt tā būs labāk attiecībā uz formas tīrību, tesitūru vai harmoniju.
– Laikam lieki jautāt, kad “Jubilejas mesu” dzirdēsim.
– Šobrīd tiešām neņemos spriest. Pasaule ir cita, un mums jāmēģina uztaustīt, kas nāks pēc šā laika. Var vispārīgi runāt, ka rītdiena nebūs tāda, kā iepriekš, bet, vērtējot stratēģiju nākotnei, lielākā atbildība ir noķert muzikālās auditorijas, mūsu klausītāju emocionālo jutoņu – pēc kā cilvēki ilgosies un kas viņiem tajā brīdī, kad no šā visa būsim tikuši laukā, būs visvajadzīgākais mūzikā? Vai cilvēki būs jau pieraduši mazāk iet laukā vai gluži otrādi – alkatīgi centīsies atgūt nokavēto? Tas piedāvājums, kas nāks pēc šā radošā aizcietējuma, kas jau tagad jaušams radošos kolektīvos, tā sakrātā jauda sprāgs ārā, un tad nu ir jautājums, cik šī lieta būs organizatoriski sakārtota, cik vajadzīga klausītājiem un pašiem mūziķiem. Tagad vienkārši jātur acis un ausis vaļā, jānoķer tās smalkās nianses, rītdienas sapratnes atslēga. Arī no mūsu klausītājiem dzirdami pretēji viedokļi. Vieni teic, ka nevar vairs izturēt tukšumu dzīvokļa četrās sienās, citi ir pretējās domās un teic, ka varot mierīgi iztikt bez dzīvās muzicēšanas un izbaudīt klusumu, vairāk aprunājoties pašiem ar sevi.
– Vai un kā gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas Radio kora vadībā esat mainījies pats un jūsu prioritātes un vērtības?
– Sākot savas diriģenta gaitas, mūziku un mākslu mīlēju vairāk nekā cilvēkus. Tagad ir otrādi.
Uzziņa
LATVIJAS RADIO KORIS: VĒSTURES PIETURZĪMES
• Latvijas Radio kori 1940. gadā dibināja leģendārais Latvijas diriģents Teodors Kalniņš, kurš to vadīja līdz aiziešanai mūžībā 1962. gadā.
No 1963. līdz 1986. gadam kora mākslinieciskais vadītājs bija Edgars Račevskis, kam sekoja Juris Kļaviņš (1987–1992).
• Kopš 1992. gada ar kori strādā divi diriģenti: mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Sigvards Kļava, kurš korī ienāca 1987. gadā, un diriģents Kaspars Putniņš.
