Lopi pieder saimniekam, dati – valstij? Par gatavību jaunajai Dzīvnieku audzēšanas regulai 0
Šāgada 1. novembrī visā Eiropas Savienībā spēkā stājusies Dzīvnieku audzēšanas regula, kas attiecas uz dzīvnieku audzētāju organizācijām un saimniecībām, kurās grib izkopt šķirnes dzīvnieku ganāmpulku un veikt ciltsdarbu. Bet 7. novembrī Latvijā spēkā stājas arī Dzīvnieku audzēšanas un ciltsdarba likums. Biedrība Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija (LHA) ir viena no organizācijām, kas piedalās ciltsdarba programmas īstenošanā. No citām organizācijām tā atšķiras ar to, ka LHA darbojas paši piena govju ganāmpulku īpašnieki un apsaimniekotāji. Kāds šo faktu vērtē kā pozitīvu, bet kāds gluži otrādi – uzskata to par traucējošu faktoru. Kādās domās par šo jautājumu ir LHA vadītāja Ieva Rutkovska un cik gatava minētās regulas īstenošanai ir Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija – lasiet intervijā.
– Vai 1. novembris LHA darbībā ieviesis kādas būtiskas izmaiņas?
– Domāju, būtisku izmaiņu mūsu biedrības darbā pēc regulas spēkā stāšanās nebūs. Kopumā šo regulu vērtēju pozitīvi – tā ir loģiska, saprotama, izpildāma un Latvijas lopkopjiem tā dod plašākas iespējas. Cits jautājums – vai esam gatavi šīs iespējas izmantot, vai zinām un mākam tās paņemt? Ja nezinām un nemākam, tad notiks kā allaž – mūsu vietā izlems citi. Un to noteiks mūsu vietējā likumdošana. Te atkal jautājums – cik lielā mērā regulējošai šai likumdošanai būtu jābūt?
– Faktiski Latvijā spēkā stājies arī Dzīvnieku audzēšanas un ciltsdarba likums. Tātad – viss jau saregulēts?
– Principā – jā. Šis likums sevī iekļauj, ja nemaldos, kādus 16 Ministru Kabineta noteikumus, kuros smalki norādīts, kā mums turpmāk būs dzīvot un strādāt.
Lielajā bildē jau nekas būtiski nemainīsies. Bet mazajā bildē, protams, ir vairākas lietas, kas nebūtu jāregulē ar likumdošanu – ar tām paši lopkopji varētu tikt galā un uzņemties par tām atbildību. Ne velti arī citur Eiropā tās organizācijas, kas nodarbojas ar ciltsdarbu, vada tādi paši zemnieki kā es, un, ja tās ir atzītas šo ciltsdarbu veikt, tad tās arī uzņemas atbildību un pašas seko līdzi šajā jomā notiekošajiem procesiem. Te nav īpaši nepieciešama iejaukšanās no augšas.
Zemniekiem ir jānāk kopā, jāpieņem viņus interesējošie lēmumi un tad jāveido dialogs ar valsti. Un valstij ir jāpalīdz īstenot zemnieku plāni, nevis jānorāda, kas viņiem jādara.
– Kādas ir priekšrocības ciltsdarba organizācijai, kuru vada un kurā darbojas paši lopkopji?
– Es, piemēram, faktiski visu dienu pavadu kūtī. Pati slaucu govis, pati pieņemu tām dzemdības utt. Tādējādi ar savu aci skaidri redzu vīziju attiecībā uz to, kas man vajadzīgs ikdienas darbu uzlabošanai un kādā attīstības virzienā gribu iet. Tikko smagās dzemdībās pieņēmu teliņu, kas bija pārāk vārgs, lai patstāvīgi spētu uzņemt pirmpienu. Uzreiz pirmā doma – ko vajadzētu pamainīt dzīvnieku ģenētikā, lai dzemdības ritētu vieglāk un piedzimušajiem teļiem nebūtu šādu problēmu.
– Vai regula šajā ziņā ir palīgs?
– Zināmā mērā – jā. Regula iezīmē lielo rāmi, kas, veicot ciltsdarbu, obligāti jāievēro. Manā skatījumā – tas neuzliek nekādu īpašu papildu slogu. Mazos rāmīšus iezīmē organizācijas, kas atbild par ciltsdarba programmas īstenošanu. Un, manuprāt, šiem mazajiem rāmīšiem vajadzētu būt elastīgākiem.
Patiesībā vajadzība turēt govis pārraudzībā mums ir palikusi vēl no iepriekšējā valstiskā režīma. Pārraudzība ir saistīta ar valsts atbalstu, un daļā ganāmpulku pārraudzību veic tikai tādēļ, lai saņemtu maksājumus. Eiropā ne visi veic pārraudzību, bet arī piena ražošanas saimniecībās notiek piena uzskaite un kontrole, tikai netiek audzēti vaislas dzīvnieki pārdošanai. Regula jau neliks neko mainīt – tas, kurš gribēs būt tikai produkcijas ražotājs, tāds arī varēs palikt. Regula neko neuzspiež. Saimniekam ir izvēles iespēja – veikt vai neveikt ciltsdarbu. Tikai tad, ja viņš izvēlēsies to darīt, uz viņu attieksies regula.
– Bet, ja lopkopis tomēr izvēlas par labu ciltsdarbam, vai viņam viss ganāmpulks jāiesaista ciltsdarba programmā?
– Nepavisam. Izkopt tīršķirni viņš var kaut ar pāris govīm, bet pārējais ganāmpulks var būt tikai ražojošais. Manā skatījumā – nevis mēs, lopkopji, tagad darīsim kaut ko, ko paredz regula, bet gan regula atspoguļo to, ko mēs darām. Nesen biju pie kolēģiem Īrijā, tur redzēju, ka viņi visus šos jaunos regulējumus uztver absolūti mierīgi, jo uzskata, ka tie viņu ikdienas darbā nekādas īpašas izmaiņas neievieš.
Līdz šim dzīvnieku audzētāju organizācijas nebija uzņēmušās dažas iniciatīvas, kas tagad būs jāuzņemas. Un es atkal raugos uz to nevis kā uz pienākumu, bet iespēju – jaunas iniciatīvas mums dod iespēju pievērsties kādām līdz šim neapgūtām lietām, kas, manuprāt, vērtējams tikai pozitīvi. Piemēram, līdz šim Latvijā nebija īpaši aktuāla dzīvnieku DNS analīžu ņemšana, bet tagad sākam to darīt. Tāpat ir daudzas citas lietas, kas pasaulē tiek darītas, bet mēs līdz šim tām nebijām pievērsušies. Tagad mums būs visas iespējas tās darīt un apgūt. Uzskatu to par soli uz priekšu.
Visām valstīm ir savs dzīvnieku selekcijas indekss, tāds ir arī mums, bet – kur tas atspoguļojas? Ko par to zinām? Ja pārsvarā pērkam bulli ārzemēs, tam ir Amerikas, Vācijas vai citas valsts selekcijas indekss. Latvijā dzīvnieks var dabūt vietējo selekcijas indeksu tikai pēc pieciem gadiem, kad minētā buļļa meitas ir atnesušās, tiek slauktas un parāda reālo rezultātu.
– Bet apgūt visas šīs lietas, lietot tās ikdienā var taču arī bez regulas?
– Protams. Un agrāk vai vēlāk mēs pie visa iepriekš minētā tāpat nonāktu. Regula patiesībā ieviesta tādēļ, lai sakārtotu starptautiskā tirgus sistēmu. Ja mēs pārdodam savus vaislas dzīvniekus uz citām valstīm, tad mums jāiekļaujas kopējā sistēmā, kurai jābūt vienotai, saprotamai un uzticamai. Regula gādā par to, lai visās valstīs būtu vienādas prasības šķirnes dzīvnieku audzēšanai. Tātad, ja dzīvnieks nāks no saimniecības, kas iesaistījusies ciltsdarba programmā, nevienam nebūs šaubu par tā audzēšanas pareizību, jo ciltsdarba pasākumi visur tiek veikti, ja ne gluži vienādi, tad stipri līdzīgi. Katrā ziņā prasības, kas izvirzītas dzīvniekam, lai to ierakstītu ciltsgrāmatā, ir visiem vienādas. Arī zootehniskais sertifikāts, kas būs svarīgs, dzīvnieku pērkot un pārdodot, visām ES dalībvalstīm būs vienāds. Respektīvi – lai vienotā tirgū visiem tā dalībniekiem ir vienādas prasības, vienots standarts.
– Lielais rāmis?
– Tieši tā. Protams, katra valsts un katra dzīvnieku audzētāju organizācija savā iekšējā rāmī var darboties elastīgi, taču noteiktais standarts ir jāievēro. Respektīvi, varam izvirzīt savā darbā stingrākas prasības vai ieviest kādu jaunumu, piemēram, izkopt kādu tieši mūsu organizācijas biedriem svarīgu parametru saviem šķirnes dzīvniekiem, bet atkāpties no standarta gan nedrīkstam.
– Kādi varētu būt lielākie klupšanas akmeņi šīs regulas īstenošanā?
– Manuprāt, pirms šīs regulas pasludināšanas bija sacelta nevajadzīga ažiotāža. Mūs brīdināja – ja līdz 1. novembrim nepagūsim ierakstīt dzīvniekus ciltsgrāmatā, pēc tam tas būs izdarāms daudz grūtāk, jo regula būs stājusies spēkā un prasības būs daudz stingrākas.
Es gribētu atļauties teikt – problēmu būtu mazāk, ja valsts par daudz neiejauktos šajos procesos. Tad daudz vienkāršāk būtu īstenot arī regulu. Mums ir grūti saprast, pēc kādiem kritērijiem izvēlēta kompetentā iestāde, kas kontrolēs programmas izpildi. Likumā noteikts, ka tas uzticēts Lauksaimniecības datu centram (LDC). Man personiski tas nepatīk, jo, manuprāt, manas saimniecības dati pieder man, nevis valstij.
Kā tā var būt, ka lopi pieder man, bet dati par tiem – valstij? Un valsts operē ar maniem datiem un pēc tam norāda uz manām kļūdām. Tas nav pareizi. Analizēt datus un izdarīt secinājumus ir mans darbs, mana atbildība, jo tas ir mans bizness
. Man nevajag, lai kāds no augšas pēta manus datus un tad māca mani dzīvot un strādāt. Ja es kaut ko darīšu nepareizi, cietīs mans bizness.
Regulā viss skaidri un saprotami uzrakstīts, un lopkopji lieliski var tikt galā ar izvirzītajām prasībām bez nevajadzīgas iejaukšanās no valsts iestāžu puses.
– Ministrijas ierēdņi gan uzsver, ka regula esot ļoti sarežģīta, ka pats zemnieks to nemaz nevarot izprast, tāpēc jāpaļaujoties uz savu organizāciju vai ierēdņu skaidrojumiem.
– Formulējumi, protams, varēja būt vienkāršāk uzrakstīti, taču kopumā regula ir visnotaļ loģiska un ļoti saprotami atspoguļo to, kā vecajā Eiropā tiek veikts ciltsdarbs. Pie mums ir bijis citādi, jo no padomju laika mantojuma nav tik viegli tikt vaļā. Skaidrs, ka Eiropā šīs ciltsgrāmatas tiek rakstītas gadu desmitiem, tādējādi katra dzīvnieka izcelsme ir izsekojama vairākās paaudzēs. Bet mums var nebūt datu par dzīvnieka vecvecmāmiņu. Jāsaprot, kāda pēc tā visa ir vajadzība?
Bet LHA šobrīd cītīgi strādā, rakstām ciltsgrāmatā visus dzīvniekus, kas tajā ierakstāmi, apkalpojam savus biedrus un administrējamos ganāmpulkus, kā arī sanākam kopā un spriežam par to, kādus dzīvniekus gribam audzēt un kādu mums jāveido šo dzīvnieku audzēšanas programmu, kā kontrolēsim dzīvnieku izcelsmes ticamību. Respektīvi, kā darbosies mūsu paškontroles mehānisms. DNS analīzes visiem dzīvniekiem netiek prasītas pat Eiropā, tāpēc mums jāizveido kontroles sistēma, kas jāiekļauj audzēšanas programmā.
LHA ir zemnieku organizācija, tāpēc ir loģiski, ka kopā lemjam par virzieniem, kuros gribam strādāt, lai sasniegtu kopīgu mērķi.
– Cik LHA ir saimniecību?
– Kopumā Latvijā ir ap 10 tūkstošu piensaimniecību, LHA ir tikai 150. Un te rodas jautājums – kā tās pārējās saimniecības, kas gribēs īstenot ciltsdarbu, atradīs to savu organizāciju vai biedrību, kuras izstrādātā programma atbildīs viņu redzējumam? Jo ciltsdarba programmas jau nebūs identiskas. Te, lūk, redzu mūsu organizācijas priekšrocības. Tiešām nezinu, kā privāts uzņēmums, kurā nedarbojas paši lopkopji, var izstrādāt programmu lopkopjiem? Sanāk, ka tie, kas paši nav praktiķi, zina labāk, ko grib zemnieks? Šaubos. Arī citās valstīs, kur uzzina, ka Latvijā ciltsdarba programmu īstenos kāda privātfirma, patiesībā ir neizpratnē. Regula runā par biedrībām, tas ir – organizācijām, kur darbojas biedri, kurus vieno kopīgas intereses. Un regula pamatā nerunā par dzīvnieku audzētāju pienākumiem, bet gan par tiesībām īstenot ciltsdarba programmu. Un, tikai skaidri zinot, kādus dzīvniekus zemnieks grib audzēt, var izveidot īstenojamo programmu.
– Privātfirma noteikti mācēs stāstīt par savām priekšrocībām – ka tā var būt objektīvāka, neatkarīgāka, neietekmējamāka savos vērtējumos, jo tās speciālisti paši nav iesaistīti dzīvnieku audzēšanā un tādējādi skrupulozāk var sekot līdzi ciltsdarba veikšanas nosacījumu izpildei…
– Manuprāt, nav īsti normāli, ka programmas īstenošanas sistēmu saplāno eksperti vai konsultanti, sēžot savos kabinetos pie galda. Tas jādara pašiem zemniekiem. Tikai viņi paši var izlemt, kā viņi grib strādāt, lai realizētu savus plānus, nevis vienkārši īstenotu kabinetos izveidotu programmu. Un te runa nav tikai par kādu pasākumu veikšanu, bet arī par to, kā izveidot plānu, pēc kura šie pasākumi ir iespējami ērtāk un vienkāršāk veicami. Tikai pats zemnieks zina, kāds ir viņa dzīvnieku audzēšanas mērķis; ko izvirza ikdienas rutīna; kas notiek reālajā tirgū utt. Tāpēc programmu, pēc kuras strādāt, var izveidot tikai paši lauksaimnieki, sanākot kopā un izrunājot tikai praktiķiem svarīgās un zināmās nianses. Tās nekādi nevar zināt ierēdņi.
Piemēram, varam nolemt, ka nevis izlases veidā, bet visiem ciltsgrāmatā ierakstāmajiem dzīvniekiem veiksim DNS analīzes, jo mūsu mērķis ir panākt visaugstākā līmeņa dzīvnieku izcelsmes ticamību. Neviens no augšas mums nevar to likt darīt, jo standarts to neprasa, bet mēs paši varam šādu pasākumu savā programmā iekļaut un to pildīt. Tādējādi, nonākot eksporta tirgū, mūsu dzīvnieki jau izcelsies ar visaugstāko kvalitātes zīmi. Galu galā arī šo eksporta tirgu veidojam mēs, lopkopji, nevis ierēdņi. Jo ciltsdarba organizācijas dzīvniekus nepērk, to dara dzīvnieku audzētāji. Tāpēc mums ir svarīgi tirgū izveidot nosacījumus, kurus ievērojot varam būt cits citam uzticami partneri.
– Mūsu piena govju ganāmpulki ir raibu raibie, ir ļoti daudz krustojumu. Cik daudziem no LHA biedriem ir tiešām tīršķirnes ganāmpulks?
– Jau teicu, ka visam ganāmpulkam nav jābūt tīršķirnes. Ciltsdarbu var veikt gan visam ganāmpulkam, gan tā daļai, gan dažām govīm. Un visi LHA biedri ir ciltsdarba veicēji, jo LHA sev izvirzījusi uzdevumu šo ciltsdarbu veikt. Tādējādi mūsu biedrībā stājas tie lopkopji, kuri to vēlas darīt. Respektīvi, iestājoties LHA, zemnieks ar to apliecina, ka vēlas īstenot Holšteinas šķirnes dzīvnieku ciltsdarba programmu. Ja kāds vēlas audzēt sarkanās vai vēl kādas citas šķirnes dzīvniekus, viņam jāsadarbojas ar organizāciju, kas īsteno šīs šķirnes dzīvnieku ciltsdarba programmu. Ja zemnieks grib veikt ciltsdarbu vairāku šķirņu govīm, viņam attiecīgi jāsadarbojas ar vairākām organizācijām.
– Kādas jaunas spējas vai īpašības LHA biedri gribētu izkopt saviem Holšteinas šķirnes dzīvniekiem?
– Ciltsdarbs iet roku rokā ar ražošanu. Tie, kuri grib ražot vairāk un labāk, veic ciltsdarbu, lai uzlabotu savu ganāmpulku. Šodien, piemēram, pārstrādātāji prasa pienu ar lielāku olbaltuma un tauku procentu. Tādējādi pieļauju, ka daudzi piensaimnieki gribēs atlasīt savam ganāmpulkam vaisliniekus, kas šos rādītājus varētu uzlabot. Tirgus jau nemitīgi saka priekšā, par kādām izmaiņām jādomā, tāpēc šobrīd Latvijā ienāk arī jaunas govju šķirnes un var veidoties šo šķirņu audzētāju asociācijas. Piemēram, Džersijas, Normandijas šķirne. Tas viss ir normāli un pareizi. Mums jābūt atvērtiem šādiem procesiem, jo tā notiek visur Eiropā un pasaulē.
– Vai ir noteikts, kādam jābūt dzīvnieku skaitam, lai ganāmpulku varētu reģistrēt kā tīršķirnes ganāmpulku? Un cik lielam jābūt dzīvnieku skaitam, lai varētu īstenot ciltsdarba programmu?
– Uz šo jautājumu nevaru precīzi atbildēt, jo regulā rakstīts, ka dzīvnieku skaitam jābūt pietiekamam. Cik tas konkrēti ir – nav pateikts. Zināmā mērā tas liek domāt, ka katrs var pamatot – ir šis dzīvnieku skaits pietiekams vai nav.
– Zināms arī, ka pēc 1. novembra uz saimniecībām, kas veic ciltsdarbu, varētu negaidīti ierasties kontrolētāji no ES.
– Domāju, pirmām kārtām viņi kontrolēs organizāciju, kas īsteno konkrēto ciltsdarba programmu. Skatīsies, kā tiek veidota ciltsgrāmata, kā darbojas kontroles mehānisms, pēc kura noteikta dzīvnieka izcelsmes atbilstība utt. Ja dosies uz saimniecībām, tad tikai uz tām, kas sadarbojas ar ciltsdarba organizāciju.
Problēma gan ir tāda, ka ne visi, kas īsteno ciltsdarba programmu, ir arī organizācijas biedri. Tas gan nav īsti pareizi.
– Cik aktuāls ir šķirnes saimniecības statuss?
– Ja saimniecība vēlas, to, protams, var iegūt. Bet piensaimniecībās tas nav būtiski, jo ganāmpulkos lielākoties tiek veikta mākslīgā apsēklošana, kur pārsvarā tiek izmantots vaislas biomateriāls no Amerikas vai citurienes, tāpēc šim statusam īpašas nozīmes nav. Tas svarīgāk nozarēs, kur notiek dabiskā lecināšana. Tiem, kuri vēlas iegādāties vaisliniekus, varētu būt svarīgi, ka tas pirkts no šķirnes saimniecības, jo tad par tā izcelsmi nav šaubu. Bet citādi piena lopkopībā gan ganāmpulka pārraudzības prasības, gan tās, kas attiecas uz ciltsdarbu, visām saimniecībām ir vienādas neatkarīgi no tā, vai kādai ir šķirnes saimniecības statuss vai nav. Un nav arī nekādu īpašu atšķirību ikdienā veicamajās darbībās. Vienīgā atšķirība – uz šķirnes saimniecībām biežāk brauc PVD inspektori.
– Varbūt šķirnes saimniecībai ir kāds papildu atbalsts subsīdiju veidā?
– Piena govju ganāmpulkos nav gan. Atbalstu saņem tie lopkopji, kuri veic sava ganāmpulka pārraudzību. Jāteic, arī ciltsdarba veicējiem nekāds materiāls atbalsts nav paredzēts. Par stimulu to veikt kalpo vien tas, ka ciltsgrāmatā ierakstītam dzīvniekam ir lielāka tirgus vērtība. Tātad tā īpašniekam būs lielāks materiālais ieguvums, to pārdodot. Respektīvi, ja dzīvnieks ir ar ciltsrakstiem, par to var prasīt lielāku cenu.
– ZM speciāliste, kas pirms kāda laika skaidroja jaunās regulas būtību, atzīmēja, ka tieši piena govju īpašniekiem šīs regulas īstenošana varētu sagādāt vislielākās grūtības, jo tieši šajā nozarē esot visplašākās interpretācijas iespējas…
– Īsti nezinu, kādas interpretācijas iespējas tika domātas, jo visiem, kas veic pārraudzību vai ciltsdarbu, prasības ir vienādas un tās regulē MK noteikumi. Visvairāk neskaidrību, kā jau minēju, ir ar situāciju, ka ir saimniecības, kas ir organizācijas biedri, un ir tā sauktās administrējamās saimniecības, kas nav biedri. Zināmā mērā mūsu likumdošana ir pretrunā ar Dzīvnieku audzēšanas regulu. Respektīvi, tā nav sakārtota tā, lai regulu būtu viegli īstenot.
– Kur šī pretruna slēpjas?
– Piemēram, ciltsdarba programmu attiecībā uz Holšteinas šķirnes dzīvniekiem Latvijā var īstenot divas organizācijas – LHA un Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība; viena no tām ir biedrība, otra – privāts uzņēmums. Tas ir mazliet dīvaini. Citur valstī katrai šķirnei ir tikai viena organizācija, kas īsteno konkrētas šķirnes ciltsdarba programmu pēc vienotas sistēmas. Bet, ja organizācijas ir vairākas, rodas zināms haoss, jo katrai organizācijai var būt niansēs atšķirīga audzēšanas programma un zemnieks šādā situācijā var justies apjucis. Ja pie programmas nestrādā paši zemnieki, viņi saņem programmu no augšas. Tātad būs cilvēki no malas, kuri noteiks, kā zemniekam jāstrādā. Pēc tam var izrādīties, ka tas nav īsti tas, ko zemnieks ir gribējis, jo pirms tam nav notikušas nekādas kopīgas diskusijas ar dzīvnieku audzētājiem par to, kā ciltsdarba programmu ērtāk un labāk īstenot, raugoties tieši no lauksaimnieka viedokļa.
Vispār skumdina fakts, ka joprojām ir daudz zemnieku, kuriem negribas pašiem domāt, bet ērtāk saņemt kaut kādus norādījumus no malas. Tas, manuprāt, ir diezgan ieildzis postpadomju sindroms. Un dažreiz šķiet, ka daudzajos valsts iestāžu gaiteņos ierēdņi tikai priecātos, ja viņu lēmumos nejauktos tie, kuriem viņi šos lēmumus gatavo. Nereti uz savas ādas nācies izjust, ka brīžos, kad izsaku savus pretargumentus, esmu viņiem kā skabarga dibenā. Tāpēc gan pati, gan kopā ar mūsu asociācijas biedriem un jaunajiem piensaimniekiem dodamies uz citām ES valstīm, lai skatītos, kā tur strādā, kā pieņem un īsteno lēmumus, lai mani argumenti būtu aizvien pārliecinošāki. Lai man nevarētu aizbāzt muti ar tekstiem, ka Eiropā dara tā un šitā. Es pati zinu, kā dara Eiropā!
– Vai ar regulu sasauksies arī biomateriāla aprites kontrole?
– It kā jau tā loģiski vajadzētu būt, taču biomateriāla aprites kontrole ir sasaistīta ar Veterinārmedicīnas likumu, nevis ciltsdarbu. Tā ir kārtējā ačgārnība. Un gan jau laiks parādīs, kam šī ačgārnība bijusi vajadzīga. Skaidrs tikai viens – šādi valsts it kā var īstenot savu kontroles mehānismu. Taču tam nav nekāda pamatojuma un jēgas. Iespējams, šādi likums vairāk atbalsta legālos biomateriāla tirgotājus, it kā cīnās pret ēnu ekonomiku, bet vai tas tiešām ir aktuāli – šaubos.
Pašreizējā situācijā pastāv nopietns risks. Piemēram, cilvēks, kuram būtu jāsēklo govs ar buļļa nr. 1 biomateriālu, nejauši nosēklo ar buļļa nr. 2 biomateriālu. Atklājis, ka saskaņā ar LDC informāciju buļļa nr. 2 biomateriāls vairs nav pieejams, lai papīri būtu kārtībā, viņš mierīgi atzīmē, ka sēklojis ar bulli nr. 1. Un tas nozīmē, ka vienas rupjas kļūdas vietā viņš jau pieļāvis divas rupjas kļūdas. Tātad jau vismaz diviem dzīvniekiem būs apšaubāma izcelsme. Un pastāvošā likumdošana to nekādi neizskauž. Lai noskaidrotu dzīvnieka izcelsmi, tāpat būs vajadzīgas DNS analīzes.
Domāju, prasīsim atbildīgajām institūcijām atskaiti par paveikto darbu, jo gribam zināt, kāda tad ir tā bilde ar biomateriālu – cik un kas valstī ienācis, no kurienes, cik daudz no tā ir nelegāli ievests utt. Tad arī redzēsim, cik lielu ēnu šī ekonomika met…
– Pēdējā laikā tiek uzsvērts, ka nemitīgi samazinās pārdotā piena apjoms. Kas tam par iemeslu?
– Iemesli, domāju, ir gluži objektīvi – šīsvasaras karstuma stresa un kvalitatīvas lopbarības deficīta ietekmē piena daudzums ir samazinājies. Tāpat uzskatu, ka samaksu par pienu arī nevar saukt par konkurētspējīgu.
Diezgan daudz Latvijā izslauktā piena aiziet uz citām valstīm, tāpēc tā statistika ir tāda, kāda ir. Igaunijā, cik zināms, par piena litru vidēji maksā 30–32 centus un vairāk.
Latvijā pietrūkst veselīgas, uz efektivitāti vērstas konkurences. Piensaimniekiem būtu jākonkurē savā starpā, tiecoties ražot iespējami kvalitatīvāku pienu, par kuru maksātu augstāku cenu. Arī pārstrādātājiem būtu jākonkurē, lai pārstrāde būtu efektīvāka, bet tā nenotiek. Mēs labi redzam, ka igauņi nez kādā mistiskā veidā, maksājot ražotājam augstāku piena cenu, tomēr spēj saražot lētāku galaproduktu. Mūsējie – ne. Paradokss.
Vēl viens aspekts – man šķiet, zemnieki ir ļoti novājināti un noguruši. No visādām prasībām, rēķiniem, nodokļiem, birokrātijas, darbaspēka trūkuma, krasajām klimata un tirgus svārstībām utt. Mēs ne mirkli nejūtamies stabili, jo, raugoties rītdienā, acu priekšā pārsvarā lēkā neskaitāmas jautājuma zīmes. Kas būs? Kā būs? Kad būs? Cik būs? Uzmini nu!
Varbūt šo pašu jautājumzīmju, varbūt citu iemeslu dēļ es arī neredzu, ka Latvijā notiktu saimniecību izaugsme tādā izpratnē, ka mazās saimniecības kļūst par vidējām, bet vidējās – par lielām. Kopumā nekas nemainās. Lielie ir lieli, vidējie – vidēji, bet mazie – joprojām paliek mazi. Saglabājas šī šķēre, sadrumstalotība. Un, manuprāt, tās ir mūsu politikas sekas, jo, reāli vērtējot, nav tā, ka visiem tiek dotas vienādas iespējas attīstīties.
Arī mūsu normatīvo aktu pamatrāmim jābūt tādam, lai katrai saimniecībai ir iespējas sakārtot un uzlabot savu piena vai gaļas ražošanas nozari. Valsts atbalstam vajadzētu būt pieejamam visiem vienlīdzīgi, un, ja kāds vēlas īpašas ekstras, tad par tām būtu jāpiemaksā pašam. Bet mūsu agrārpolitika diemžēl izteikti vērsta vienā virzienā. Un visai apzināti. Redzēsim, vai un ko spēs mainīt jaunā valdība…
Tomēr esmu pārliecināta, ka Latvija ir visbrīnišķīgākā vieta, kur nodarboties ar lopkopību. Galvenais – mums jātiek vaļā no tā padomjlaiku mantojuma, kas liek mums slēpt savus panākumus un sasniegumus, jo baidāmies, ka mūs par tiem nevis slavēs un apbalvos, bet apšaubīs, sodīs, apliks ar nodokļiem vai noskaudīs. Mums jāiemācās lepoties ar saviem sasniegumiem, saviem dzīvniekiem, savu darbu. Šajā ziņā lielas cerības lieku uz mūsu jauno paaudzi, kas savu redzējumu jau guvusi citā laikmetā.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
