“Mums jādara daudz vairāk!” Kara žurnālists Atis Klimovičs par palīdzību Ukrainai un Latvijas aizsardzības spējām 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Karš nesaudzē nevienu. Tikko Ukrainā dzīvību zaudēja amerikāņu žurnālists, un man jādomā par Latvijas kolēģiem, kas turp dodas, arī sevi pakļaujot briesmām. Atim Klimovičam braucieni uz ukraiņu zemi ir daudz kas vairāk par žurnālista aicinājumu, viņš uzņēmies arī palīdzības darbu.
Ati izdevās satikt laikā, kad uz dažām dienām bija atgriezies mājās. Tikko pabijis remontdarbnīcā, lai “saķīlētu” automobili nākamajam braucienam. Ceļā dosies jau rīt (saruna notika 7. martā). Šoreiz lielākā kompānijā – kopā ar pieredzējušiem zemessargiem un diviem latviešu uzņēmējiem ved ukraiņu karavīriem par ziedojumiem iegādāto mikroautobusu un kāda zemnieka dāvāto “pikapu”, kam līdzi nāk 160 litru degvielas. Braucamie pilni ar kareivjiem vajadzīgām mantām – uzkabēm, armijas apaviem, medikamentiem. Vienam no ceļabiedriem būs uzdevums atvest drošībā uz Latviju ģimeni, kas viņus gaida Vinnicā.
Ierakstām arī nelielu sarunu video “Mājas Viesa” un “Latvijas Avīzes” feisbuka lapai, bet Atis piekodina nesteigties ar publicēšanu, lai pirms prombraukšanas lieki nesatrauktu mammu, kas ik dienu seko līdzi dēla gaitām. Atvadāmies un norunājam vēl sazvanīties, kad viņš būs Ukrainā.
Ko saka tuvinieki, kad atkal dodies projām? Viņi taču apzinās, ka karš nesaudzē arī žurnālistus.
Mājās ir pilnīgs atbalsts, sieva ļoti labi saprot, ka tas ir mans darbs. Mēs kā vieni no pirmajiem noziedojām naudu džipa iegādei. Ar mammu ir citādi, viņa dzimusi kara laikā un bērnībā pieredzējusi, kā čekisti vai istrebiķeļi, meklēdami vecotēvu, smagi piekāva mammu, manu vecmāmiņu, un viņa pēc pusgada nomira. Šo traumu pat grūti aptvert. Mamma ļoti pārdzīvo Ukrainas karu…
…un par tevi. Kas dzen uz Ukrainu? Ir taču daudz žurnālistu, kas sniedz informāciju, un varbūt var iztikt bez tavas klātbūtnes.
Kādam no Latvijas tur ir jābrauc, jo mūsu vietā citu valstu mediji nestrādās. Piemērs ir ļoti vienkāršs – kad parādījās mana ziņa par pirmo brīvprātīgo karotāju no Latvijas Gundaru Kalvi, zinoši ļaudis teica – nu, lūk, šis ir neliels piemērs, kāpēc mūsu žurnālistiem tur jābūt. Franču, poļu vai kādas citas valsts reportieri tādu Kalvi neintervēs. Mums jāstāsta par savējiem, kas dažādos veidos palīdz Ukrainai.
Kā žurnālists uz Ukrainu esmu braucis jau 25 gadus, apceļojis valsti un arī sadraudzējies ar cilvēkiem. Tur ir labi paziņas un arī tādi, kurus varu saukt par draugiem, tāpēc nemaz nevaru nebraukt, jo man viņiem ir gan jāpalīdz, gan jāparāda solidaritāte. Klātbūtne dod cilvēcisko atbalstu, kas šādos apstākļos ir ļoti vajadzīgs. Viņi to novērtē, pasaka paldies, un to es dzirdu no civiliedzīvotājiem un karavīriem.
Kā šādos apstākļos ir ar žurnālista objektivitāti un neitralitāti, vai tā maz iespējama?
Es nenodarbinu savu galvu ar jautājumu, vai un kā pusē nostāties. Esmu 59 gadus vecs, pieredzējis žurnālists, man ir jāpastāsta tantei Bauskā un onkulim Kuldīgā, ko Ukrainā dara fašistiskā un teroristiskā Krievija. No šādiem vārdiem nav jāvairās, arī sabiedriskajā radio un televīzijā. Ja paši to nespēj pateikt, lai citē ukraiņus, liek virsrakstos Ukrainas prezidenta Zelenska tekstus. Diplomātija te neder, tie laiki ir beigušies. Kā žurnālistam man jāzina, kādus avotus izmantot, un jāraksta tas, ko pats esmu piedzīvojis.
Cik būtisks ir finansējums, pieņemu, ka lielu ārzemju mediju žurnālistiem par to galva nesāp.
Kādi līdzekļi ir, ar tādiem jāiztiek. Finanses nepieciešamas degvielai, normāli būtu vajadzīgs gids, kas palīdz, labāk zina apstākļus, orientējas ģeogrāfijā. Mums arī bruņuvestes iegāde nav vienkārša. Taču nevajag dzīvot ar domu – nu ko tad mēs! Varu atsaukt atmiņā piemēru, kad ar Latvijas T‑elevīzijas žurnālistu Sandiju Semjonovu un operatoru Ģirtu Straustiņu diennakti pirms Irākas kara sākuma ielidojām Kuveitā. Tā bija veiksme, jo vīzu bija grūti iegūt. Kuveita ir dārga valsts izredzētiem arābiem, bet mēs atradām viesnīciņu, kur vienvietīgs numurs ar vienkāršām brokastīm maksāja 30 dolārus diennaktī. Salīdzinājumam – Portugāles televīzijas kolēģi, lai būtu viesnīcā tuvāk Kuveitas centram, par savu numuru maksāja 260 dolārus. Mums nokļūšanai centrā bija vajadzīgas tikai 20 minūtes.
Vai uz Ukrainu brauc bez bruņuvestes un ķiveres?
Pagaidām – jā, bet daudzi ukraiņi arī karo bez bruņuvestēm.
Ko vispār žurnālists var izdarīt, kad visapkārt šauj un uz galvas krīt aviācijas bumbas?
Žurnālists var darīt ļoti daudz jebkurā situācijā, nav jau obligāti jābūt vietās zem aviācijas bumbām. Ir bēgļi, patvertnes, ievainotos transportē uz rietumiem – par to visu ir jāstāsta un jārāda. Galvenais, lai vēstījums ir pret karu un iebrucējiem.
Kara situācijā strādāt, protams, ir daudz sarežģītāk. Agri no rīta tukšajā Ļvivas centrā kaut ko ar tālruni nobildēju, taču pienāca policisti un palūdza attēlus izdzēst. Taču palīdz pazīšanās – devos uz Lucku pie laba drauga, kurš kopš kara sākuma nodarbojas ar palīdzību gan frontei, gan cietušajām ģimenēm, atraitnēm ar bērniem, evakuāciju uz ārvalstīm. Ar viņa palīdzību nokļuvām (pirmajā braucienā kopā ar Ati Ukrainā bija Latvijas Radio žurnāliste Indra Sprance. – I. P.) pie armijas vienības, iepazināmies ar komandieri, varējām apskatīties, kāda ir viņu apgāde ar pārtiku un medikamentiem. Tad braucām pie manas ļoti labas paziņas, ukraiņu virsnieka atraitnes uz Novohradu-Volinsku, kas atrodas tuvu Ukrainas vidienei. Ar bērniem ir bijusi divas reizes Latvijā – es organizēju arī šādus braucienus un uzņemšanu. Strādā viņa teritoriālās aizsardzības bataljonā diezgan augstā postenī un palīdzēja mums satikt karavīrus.
Kas palīdz noorientēties, lai lieki neriskētu?
Trijās desmitgadēs iegūtā pieredze, daudz ir lasīts, arī militāra informācija. Palīdz vērojumi, kā strādā citi pieredzējuši žurnālisti, kā viņi rūpējas par savu drošību. Bieži vien liela nozīme ir tulkam – tā tas bija Afganistānā, Irākā. Tieši tulks Irākā palīdzēja izvairīties no ļoti nepatīkamiem gadījumiem.
Gan jau pieredzējušais ASV žurnālists Brents Reno arī to ņēma vērā, bet viņu ķēra šāviņš.
Vai var paredzēt, kas notiks, kad jāpārskrien pāri ielai, kas tiek apšaudīta? Neko nevar paredzēt, bet otrā pusē jātiek. Tajā brīdī daudz neko nedomā, ir jāskrien.
Vai baiļu nav, kas būtu tikai normāli?
Kara apstākļos jāmāk izsvērt riskus, jādomā par to, kur braukt, lai paliktu dzīvs, jo tev jākaro ar savu žurnālista blociņu un pildspalvu līdz uzvarai.
Kad Krievija izvērš dezinformācijas un apmelošanas karu medijos un sociālajos tīklos, kas ir tavi ziņu avoti?
Izmantoju kādus piecus sešus ukraiņu portālus. Uzticos “Cenzor.Net”, ko vada viens no spožākajiem ukraiņu militārajiem žurnālistiem Jurijs Butusovs, pagājušajā vasarā satiku viņu Kijivā. Lielā mērā paļaujos uz Ukrainas medijos sniegtajiem skaitļiem, ir taču arī video un foto liecības par notriektām lidmašīnām un citu iznīcināto vai krieviem atņemto tehniku. Piemēram, vakar sazvanījos ar vienu frontes izlūku Donbasā, kura vads atrodas 12 kilometrus no Doneckas. Februārī es pie viņiem nodzīvoju četras diennaktis. Viņš pastāstīja, ka no vairāk nekā 20 karavīriem ievainoti un uz hospitāli aizvesti divi.
Kā kareivju noskaņojumu ietekmē Krievijas iznīcinātājiem joprojām atvērtā Ukrainas gaisa telpa, kuru NATO nesola slēgt?
Viņu noskaņojumu tas daudz neietekmē, jo notiek sarunas. Zinām taču, cik asi uz to reaģē Krievija. Ukrainai noteikti jāpalīdz, jo taisnība tiem, kas saka – kamēr pastāvēs Krievijas impērija, kaimiņos nevienam miera nebūs. Savukārt mūsu ārlietu ministrs Rinkēvičs un politologi saka – ja atbalstāt NATO spēkus Ukrainas debesīs, vai tad gribat sēdēt pagrabos? Viena lieta Rīgā vai citur Eiropā spriest par to, ka NATO nevar palīdzēt slēgt Ukrainas gaisa telpu, lai nenotiktu Krievijas karš ar Rietumiem, taču, iespējams, ka valstsvīru izpratnē daudz kas mainītos, kad gaisa trauksme būtu jāpavada bumbu patvertnē kopā ar bērniem.
Šis ir arī mūsu karš, tāpēc ka fašistiskā impērija notēmējusi arī uz mums, tikai pirmajās līnijās noasiņo ukraiņi. Tautas noskaņojums, ziedojumi un citu veidu palīdzība ukraiņiem apliecina, ka vairs neesam neitrāli, tāpēc mūsu politiķiem, ārlietu un aizsardzības ministram, premjeram un Valsts prezidentam ir jārēķinās ar nācijas noskaņojumu.
Kas ir Ukrainas spēka avots?
Milzīgas dusmas un aizvainojums kopā ar apņēmību cīnīties, jo nav jau kur atkāpties, vienlaikus saglabājot vēsu prātu, lai emocijas nekļūtu nekontrolētas. Redzam, kā ukraiņi izturas pret krievu gūstekņiem – viņi nav nošauti vai pakārti.
Tie ir tūkstošu tūkstoši, kas piesakās aizstāvēt savu zemi, pilsētas, ciematus. Tā ir tāda masveidība! Bet es neesmu par to pārsteigts, jo patriotisms ir milzīgs un cīņa – jau 300 gadus sena, tas skaidrs katram, sākot ar inteliģentu Kijivā un beidzot ar zemnieku, kas savos laukos audzē labību.
Ukraiņu cīņas spars aizsargāt savu zemi man ir saprotams, bet Ukrainā dzīvo daudz krievu, uz kuru atbalstu laikam taču cerēja Putins. Kas notiek ar viņiem?
Putins ir pārrēķinājies gan par savas armijas izdaudzināto neuzvaramību, gan to, ka iesoļos parādes formā un Ukraina viņus sagaidīs ar ziediem.
Noziedzīgais Krievijas karš jau sen daudziem ir atvēris acis. Pirms vairākiem gadiem, kad biju Stanicā Luhanskā, rajona vadītāja sieva vēstures skolotāja teica tā – kad viņu ciems tika apšaudīts no Krievijas puses, viņa beidzot sapratusi, kas 1940. gadā notika Baltijā un 2008. gadā – Gruzijā. “Tā bija baltiešu okupācija, nevis brīvprātīga iestāšanās PSRS, un Gruzijā iebruka Krievija.” Tagad karš Ukrainā ir apvienojis un saliedējis cilvēkus, arī tos, kas iepriekš vairāk runāja krieviski.
Der ielāgot pasaulē labi zināmā somu rakstnieka Veine Linna romāna “Nezināmais kareivis” epizodi, kur viens no varoņiem stāsta par kara domāšanu – ja esi savās pozīcijās un nekur no tām neatkāpies, tad ienaidnieks tev neko nevar izdarīt. Tas ir arguments arī NATO, ka Putins jāaptur Ukrainā.
Kā atvērt acis krieviem Krievijā?
Ja jums Krievijā ir kādi paziņas, varat mēģināt viņiem piezvanīt un aprunāties, bet nedomāju, ka tas būs sekmīgi. Luckas brīvprātīgo punktā dzirdēju stāstu, kā kāda sieviete zvanījusi vairākiem cilvēkiem uz Krieviju, un daudzi vispār nebija atbildējuši vai pateikuši, ka nerunās, bet vairāki atkārtoja Putina tekstus, ka tādas Ukrainas nemaz nav un viņš visu dara pareizi. Tas ir ļoti smagi.
Kā izdodas apvienot žurnālista pienākumus ar palīdzības darbu?
Redzu, ka mums jādara vairāk! Ukrainā vajadzību ir ļoti daudz, nepieciešamas bruņuvestes, ķiveres, uzkabes, medikamenti. Arī transports, lai piegādātu visu nepieciešamo. Černihivas apgabala vadītājs, kurš pats cīnās pie Irpiņas, lūdz lietotu desmittonnīgo auto. Tikai neorganizējiet uz karstu galvu palīdzību individuāli, labāk atrodiet internetā organizācijas, kas ar to jau nodarbojas.
Vai ir ziņas no mūsu vīriem, kas iestājušies Ukrainas armijas rindās?
Gundaru Kalvi satiku Ļvivā, kur viņa starptautiskajai komandai notika nodarbības. Viņš tagad jau karo pie Kijivas. Kopā ar Kalvi ir vēl divi latvieši, kuru vārdi drošības dēļ netiek nosaukti, šādos gadījumos parasti izmanto segvārdus. Tur bija arī lietuvietis, kurš strādā Briselē, viņš teica, ka agresors jāaptur tagad, jo, kad tas atnāks līdz Lietuvai un Latvijai, būs par vēlu.
Efektīvs instruments būtu gāzes un naftas importa aizliegums, jo mēs taču ik dienas Krievijai par gāzi maksājam apmēram vienu miljonu eiro!
Mūsu attiecības ar Krieviju, cik vien iespējams, jānoslēdz un jāaptur. Žēl, ka valdība tikai tagad sāk saprast, ka energoresursos jābūt neatkarīgiem.
Taču arī valsts un civilās aizsardzības sagatavošanā nav paveikti būtiski darbi, un Ukrainas piemērs rāda, kādas var būt sekas. Vai cilvēki zina, kur viņu mājokļu tuvumā atrodas bumbu patvertnes? Droši vien daudzas jau ir likvidētas vai privatizētas. Ja nav patvertņu, iztīrām pagrabus. Valsts aizsardzība nav tikai karavīru un zemessargu atbildība, bet visas sabiedrības pienākums.
Nav jāpaļaujas tikai uz NATO līguma 5. pantu, bet arī pašiem jāstiprina savi spēki?
Kad Zemessardzes sevišķo uzdevumu komandierim pulkvežleitnantam Vilim Skujam reiz jautāju, vai mūsu Zemessardzi nevajadzētu divkāršot, viņš atbildēja – nevis divkāršot, bet trīskāršot! Redzam, ka aizsardzības resors ir aizšāvis garām, jo zemessargu ir par maz.
Domāju, ka jāliek akcents arī uz ciešāku sadarbību starp trīs Baltijas valstīm, jo apdraudēti esam vienādi. Ja būsim visas kopā, mums neko nevarēs izdarīt. Un pamatīgāk jāsargā austrumu flangs.
Man patika Ukrainas atbalsta demonstrācijā Rīgā interneta žurnāla “Satori” galvenā redaktora teiktais, ka tagad katrs varam palīdzēt ar labi paveiktu darbu, tomēr gribu vēl papildināt – mums jādara daudz vairāk, domājot par savas valsts aizsardzību, lai krīzes situācijās arī paši prastu rīkoties un būtu pasargātāki.
Esi bijis karstās kara vietās, kur daudz bēdu un šausmu, kas pēc visa redzētā palīdz nomierināt prātu?
Braucieni gan nav bijuši tik ilgstoši un reālās kaujās neesmu piedalījies, kā, piemēram, mūsu karavīri Afganistānā. Vienmēr atgriežos Latvijā savā dzīvē ar sportošanu, laukiem, kādu nobraucienu pa upīti un tamlīdzīgi.
Tagad grūtākais ir doties projām no Ukrainas, jo tīri cilvēcīgi negribas atstāt šos cilvēkus, kuri atrodas nenormālos apstākļos, kara apdraudēti, bet es atgriežos miera dzīvē.
* * *
Ar Ati sazvanos 12. martā, kad Ukrainas televīzija jau no paša rīta ziņo par Krievijas uzlidojumu plašākā teritorijā. Viņš esot Ternopiļā, gaisa trauksmes signāls atskanējis tikai pēc četriem no rīta, bet palicis viesnīcas 4. stāvā savā istabā. Slinkums kaut kur skriet, jo nav jau zināms, kur raķete lidos. Ļvivā gan, kur uzturējies armijas bāzē, trauksmes laikā ar karavīriem nogājis pagrabā.
Vaicāju, vai joprojām viņam nav vestes un ķiveres? Neatrodoties tādā teritorijā, kur tās būtu vajadzīgas.
Piegādes brauciens noritējis veiksmīgi – vedums nodots armijai, bet ukraiņu ģimene ar mammu Ļubovu un meitu Dašu nogādāta pie viņu radiem Valmierā.
Pēc trīs dienām nodomājis doties līdzi brīvprātīgajiem armijas palīgiem, kuri dzen ar precēm pilnas mašīnas uz Kijivu.
Kopš viņa pagājušā brauciena Ukrainā pieaudzis upuru un sagrauto ēku skaits. Arī bēgļu uz robežām ir daudz vairāk. Jau iebraucot pavēries sirdi plosošs skats – sievietes, bērni un suņi kilometriem garās rindās, lai dotos svešumā. Pat viņa līdzbraucējiem, ārēji skarbajiem zemessargiem, acīs asaras. Bet plakāti ar parupjiem saukļiem “”Russkije soldati – na…uj” (Krievu kareivji – ejiet…) atgādina, kurš par šo visu ir vainīgs. Atis spriež, ka šajā laikā ir pilnīgi normāli sulīgi nolamāt Krievijas armiju.
Uz Latviju braukšot, lai būtu mājās uz mammas dzimšanas dienu 19. martā.
Vizītkarte
Atis Klimovičs
žurnālists
Starptautisku konfliktu un karadarbības karsto punktu reportieris.
No 1997. gada regulāri brauc uz Ukrainu, ļoti bieži devies uz Krievijas karadarbības zonām Gruzijā, bijis Kuveitā pirms Irākas kara sākuma.
Kopš 2020. gada redaktors laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumam “Zemessargs”.
Autors grāmatai “Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti”, kurā 20. gadsimta Latvijas vēsture tiek izstāstīta aculiecinieku stāstos. 2011. gadā tā saņēma Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu.
2015. gadā iztulkojis Jurija Feļštinska, Vladimira Pribilovska nozīmīgo politisko darbu “Korporācija. Krievija un VDK gadsimtu mijā”.
Dzīvesbiedre – dzejniece un bērnu literatūras izdevēja Inese Zandere.
