“Mums jāceļ barikādes!”. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 9
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
Šodien, kad kopš atmodas un Latvijas neatkarības atgūšanas pagājis jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimta, no tiem laikiem man atmiņā nāk trīs notikumi – 4. maijs, barikādes un augusta pučs.
Lēmums celt barikādes Rīgā tika pieņemts pēc traģiskajiem notikumiem Viļņā, kur 1991. gada naktī uz 13. janvāri sadursmēs ar PSRS armiju gāja bojā 13 cilvēki. Tieši barikādes Rīgas ielās kļuva par visspilgtāko apliecinājumu tautas gribai atgūt neatkarīgu valsti. Mēs darījām visu, ko varējām, visu, kas tajā laikā un situācijā bija mūsu spēkos. 4. maijā cilvēki varēja skaitīt par neatkarību nodotās balsis pie Saeimas nama, augusta puča laikā vien noraudzīties uz Maskavā notiekošo. Bet barikāžu laikā neatkarības atgūšanā bija iesaistīta visa tauta – sākot no puišiem uz barikādēm un beidzot ar senioriem, kuri viņiem pienesa tēju un sviestmaizes.
Betona bluķi un ugunskuri šodien jau pārvērtušies par ikonām. Es vēl atceros cilvēkus, kuri tur pie auss nemitīgi ieslēgtus radioaparātus. Saspringto, draudīgo klusumu, kas burtiski virmo gaisā. Atmiņā palikusi 13. janvāra tautas manifestācija Daugavmalā, milzīgā cilvēku un karogu jūra. Lielākā pulcēšanās latviešu tautas vēsturē, ap pusmiljona cilvēku. Tajā pašā vietā, kur 1905. gada 13. janvārī cara armija nošāva 56 demonstrantus. Un pavisam netālu no Saeimas nama, kura logos 2009. gada 13. janvārī lidoja akmeņi. Varbūtība, ka trīs tik svarīgi vēsturiski notikumi atkārtojas trīs vienādos datumos, ir 1 no 133 000. Dīvaina, gandrīz neiespējama sakritība.
Šodien mums būtu jāpiemin barikāžu dienu upuri – Vladimirs Gomanovičs, Ilgvars Grieziņš, Sergejs Konoņenko, Roberts Mūrnieks, Edijs Riekstiņš, Raimonds Salmiņš, Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Ja gribam būt godīgi pret vēsturi, jāatceras arī Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētāja Borisa Jeļcina drosmīgais aicinājums karavīriem un virsniekiem nepiedalīties akcijās pret Baltijas republiku iedzīvotājiem, arī tie 100 000 maskavieši, kuri 20. janvāra mītiņā izteica atbalstu Baltijai.
Pirmais vārdus “Mums jāceļ barikādes!” esot pateicis Augstākās padomes deputāts Odisejs Kostanda, kurš barikāžu laikā bija Vecrīgas aizsardzības operatīvā štāba priekšnieks. Tagad piezvanīju Kostandas kungam un vaicāju – kāpēc tieši barikādes? Un vai šodien tauta atkal ietu uz barikādēm? Lūk, viņa atbilde: “Vēl pirms liktenīgajiem 1991. gada janvāra notikumiem, apspriežoties ar Lietuvas Seima deputātu Audri Butkeviču, mēs sev uzdevām jautājumu – kāda pretestības forma būtu vispiemērotākā “X stundā”? Nonācām pie secinājuma, ka 20. gadsimta nogalē mežabrāļu taktika vairs nav efektīva, ka mūsdienu pasaulē daudz piemērotākas ir pilsētās celtas barikādes. Lielākā daļa cilvēku dzīvo pilsētās, turklāt blīvajā apbūvē smagajai kara tehnikai, tankiem un bruņutransportieriem ir grūti izvērsties. Tātad pretestība bija jāorganizē tieši pilsētās. Sava loma bija arī ārvalstu žurnālistu klātbūtnei Rīgā. Šodien presē dažkārt izskan šaubas, vai mūsdienu jaunatne būtu gatava cīnīties par Latviju. Esmu pārliecināts – būtu! Neatkarības gados izaugusī paaudze nekad vairs nebūs ar mieru dzīvot zem naglota zābaka. Bet par barikādēm runājot – tādas, kādas tās bija toreiz, vairs nebūs nekad. Nav brīnums, ka barikādes pamazām pārvēršas par leģendu, par mītu. Te ir attāla līdzība ar strēlniekiem. Līdzīgi kā latviešu strēlnieki tautas atmiņā palīdzēja uzturēt sapni par brīvo Latviju, tā barikāžu slava būs tā, kas mūs sargās nākotnē.”
