Mums ir svarīga spēcīga Ukraina 1
Vakar oficiālā vizītē Latvijā uzturējās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un viņa kundze Olena Zelenska. Jaunievēlētu prezidentu pirmās valsts vizītes – tie ir simboli. Latvijas prezidenti parasti vispirms apciemo Igauniju, tad dodas uz Lietuvu. Tālāk mūsu prezidentu darbakārtībā ir Brisele, kāda no Eiropas lielvarām un Skandināvija. Arī aprīlī ievēlētais Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis sūtījis pasaulei ģeopolitisku signālu, kā pirmo apmeklēdams Eiropas Savienības galvaspilsētu Briseli. Tālāk sekoja Francija, Vācija, Kanāda (kur dzīvo liela ukraiņu kopiena), reģionālā Melnās jūras lielvara Turcija, kaimiņvalsts Polija un ASV (viesošanās ANO, tikšanās ar prezidentu Trampu). Tagad kārta pienākusi Latvijai – kā pirmajai no Baltijas valstīm.
Vizītes laikā Zelenskim bija sarunas ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci un Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Viņš nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeju. Tāpat Zelenskis apskatīja ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekli Kronvalda parkā un tikās ar ukraiņu diasporas pārstāvjiem. Savukārt prezidenta kundze viesojās Rīgas Ukraiņu vidusskolā, bet citi Zelenska delegācijas pārstāvji atklāja piemiņas plāksni pie ēkas Rīgā, Antonijas ielā 6, kur 1920. un 1921. gadā atradās Ukrainas Tautas republikas diplomātiskā pārstāvniecība. Interesanta sakritība – tieši divas mājas tālāk uz tās pašas ielas šodien atrodas Krievijas vēstniecība ar slaveno balkonu, no kura 1940. gada 5. jūlijā runu teica Staļina emisārs Višinskis.
Jaunā Latvija bija starp valstīm, kas atzina 1917. gadā pasludinātās Ukrainas Tautas republikas pastāvēšanu de iure.
Arī atjaunotās neatkarības gados Latvija vienmēr atbalstījusi Ukrainu. Mūsu starpvalstu attiecības atjaunojās 1991. gadā jau pēc Padomju Savienības sabrukuma. Ukraina atzina Latvijas neatkarību 1991. gada 26. augustā, tātad dažas dienas pēc Maskavas puča. Oficiālas diplomātiskās attiecības abu valstu starpā nodibinātas 1992. gada februārī. Kopš 2015. gada decembra Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ukrainā ir Juris Poikāns. Ukrainā viesojušies Latvijas prezidenti Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers, Andris Bērziņš un Raimonds Vējonis, savukārt Latvijā pirms Zelenska pabijuši Ukrainas prezidenti Leonīds Kučma, Viktors Juščenko, Viktors Janukovičs un Petro Porošenko. Starp citu – pirms ievēlēšanas prezidenta amatā Zelenskis vairākas reizes viesojies Latvijā. Būdams populārs aktieris, viņš ar komiķu komandu “Kvartal 95” uzstājies Jūrmalas koncertzālē.
Ukrainas un Latvijas attiecības īpaši aktivizējās pēc 2014. gada Maidana revolūcijas, kad Ukrainā pie varas nonāca proeiropeiski spēki. Ukraina ir noslēgusi asociācijas līgumu ar ES, kas jau kļuvusi par Ukrainas lielāko tirdzniecības partneri. Aug divpusējā tirdzniecība, tostarp arī ar Latviju. Pēc savstarpējā bezvīzu režīma ieviešanas abos virzienos palielinās tūristu skaits, ES valstīs strādā daudzi viesstrādnieki no Ukrainas.
Kā abu prezidentu kopīgajā preses konferencē Rīgas pilī izteicās Egils Levits, “mūsu valstis vieno ciešas draudzības saites, atbalsts un partnerība”.
Viņš arī uzsvēra, ka “galvenā uzmanība šodienas sarunās tika veltīta politiskiem jautājumiem. Ar prezidentu plaši pārrunājām ārpolitiku un drošības politiku, situāciju saistībā ar Krievijas agresiju pret Ukrainu. Latvija stingri atbalsta Ukrainas suverenitāti un teritoriālo vienotību un turpinās Krimas aneksijas neatzīšanas politiku”. Tāpat Levits atgādināja, ka “mūsu un visas Eiropas interesēs ir stabila, demokrātiska un ekonomiski spēcīga Ukraina” un “mēs sniedzam savu atbalstu un ekspertīzi Ukrainai reformu ieviešanā”. Interesanti, ka arī šeit var saskatīt tradīcijas turpinājumu. Pirms teju simts gadiem Ukrainas Tautas republikas armijas Ģenerālštāba priekšnieka palīgs bija latviešu pulkvedis Pēteris Radziņš, bet štāba operatīvo daļu vadīja Jānis Ceplītis…
Savukārt prezidents Zelenskis atzina, ka “Latvija ir viens no Ukrainas tuvākajiem kaimiņiem, kas labi saprot Ukrainas izaicinājumus”.
“Esmu pateicīgs par solidaritāti un atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai,” sacīja Zelenskis un piebilda, ka “šodien Ukraina izcīna savas tiesības būt nākotnes Eiropā, maksājot par to lielu un briesmīgu cenu”. Par šo cenu Zelenskis atgādināja arī emocionālajā uzrunā no ANO tribīnes šī gada 25. septembrī: “Vairāk nekā 13 000 cilvēku ir zaudējuši dzīvību, 30 000 ievainoti, bet pusotrs miljons devušies bēgļu gaitās. Šie skaitļi katru dienu tiek koriģēti vienā virzienā – tie aug.” Preses konferencē Rīgas pilī viņš pieminēja aizvakar, 15. oktobrī, notikušo traģisko incidentu, kurā no snaipera lodes Donbasā dzīvību zaudēja divi ukraiņu karavīri.
Abi prezidenti pieskārās arī jautājumam par 29 miljoniem eiro, kas agrāk piederējuši bijušajām augsta ranga Ukrainas amatpersonām un atradušies Latvijas banku kontos. Latvijas tiesa tos atzinusi par noziedzīgi iegūtiem un konfiscējusi.
Kā sacīja Zelenskis, “Ukraina šo naudu cer atgūt”, uz ko Levits atbildēja, ka “neredzot tam šķēršļus”.
Tomēr ne viss abu valstu attiecībās rit tik gludi, kā gribētos. Kā nesen izteicies vēstnieks Juris Poikāns, “mūsu attiecībās nav nopietnu sarežģījumu, izņemot vienu – Latvijas uzņēmējiem raizes sagādā biznesa vide Ukrainā. Reiderisma gadījumi, nespēja tiesu sistēmā panākt taisnīgumu, lietu novilcināšana vai pieņemšana par labu oponentiem. Latvijas uzņēmēji, kas investējuši Ukrainā, saskaras ar Ukrainas tiesas patvaļu. Bet ārvalstu investīcijas nenāks, tostarp no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, ja biznesa vide būs nestabila. Kas ir pozitīvi – gan Zelenskis, gan premjerministrs Gončaruks izprot šīs problēmas būtību”. Poikāns arī uzskata, ka “savā tiesiskuma izpratnē 2019. gada Ukraina atrodas tādā pašā situācijā kā 1994. gada Latvija”.
Jādomā, ka Ukrainas politiķi, ikviens tās pilsonis apzinās esošās problēmas un darāmos darbus. Egils Levits savā uzrunā sacīja: “Ar gandarījumu pieņemu zināšanai informāciju, ko man šodien sniedza Ukrainas prezidents, ka ir ievērojami pieaudzis sabiedrības atbalsts eiroatlantiskajai integrācijai. Tā acīmredzot ir ukraiņu tautas ģeopolitiskā vēlme.”
