“Mums ir skaista un varoša tauta.” Saruna ar filmu mākslinieci Ievu Romanovu 5
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu saņems filmu māksliniece Ieva Romanova, kura daudzu gadu gājumā spējusi apvienot aktīvu radošo dzīvi un organizatora lomu.
Ieva Romanova sāka strādāt Rīgas Kinostudijā 1978. gadā un līdz šim par labāko filmu mākslinieka darbu saņēmusi piecus “Lielos Kristapus”. Paralēli darbam filmu radīšanā kopš 1999. gada līdz pat pagājušajam gadam viņa bijusi arī Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja.
“Kultūrzīmes” satiek mākslinieci, kura ierasti meklē fotogrāfijas un filmu rekvizītus. Ievai Romanovai sakrājies daudz viņas zīmēto filmu skiču – “Aveņu vīns”, “Ziemassvētku jampadracis”, “Dzīvīte”, “Bille”, “Vecās pagastmājas mistērija”…
– Kino dod iespēju pa tādu kā lodziņu paskatīties pagātnē. Kura no jūsu uzburtajām filmām varētu būt vēsturiski visprecīzākā?
I. Romanova: – Varbūt “Bille”? Iespējams, tās tēli un vide ir vistuvāk patiesībai. Taču par attēloto kino ir labs stāsts. Kad gatavojāmies filmēt “Annu” (1996, režisors Aloizs Brenčs. 2000. gadā Ieva Romanova festivālā “Lielais Kristaps” par filmu saņēma balvu kā labākā māksliniece. – Red.), Vācijā un Austrijā meklējām klosterus. Visur meklējām kādus pierādījumus vai liecības, lai saprastu, kā 16. gadsimtā varēja notikt, piemēram, mūķenes iesvētīšanas rituāli. Vienā no klosteriem kāds mūks ārkārtīgi precīzi un pārliecinoši atstāstīja kādu no rituāliem, un Brenčs jautāja, kā viņš to tik labi zina. “Es to redzēju vienā filmā,” sekoja atbilde. Arī 1925. gada filmā “Bruņukuģis “Potjomkins” uzņemtie kadri ir rādīti kā dokumentāli no revolūcijas laikiem. Kino tiešām ir liela ticamības nozīme. Ir jau arī gadījumi, kad cilvēki nenotic tam, kas notiek filmā, bet, ja viņi notic, tad pamazām tas var kļūt par dokumentu. Es to neesmu izdomājusi, bet režisors Ansis Bērziņš reiz teica, ka kādā laika posmā uzņemtās filmas ir dokumentālākas nekā tā laika dokumentālās filmas, jo spēlfilmās apzināti radīta vide. Vēsturiska filma par kādu noteiktu periodu paralēli parāda arī filmas veidošanas periodu, piemēram, “Vella kalpi” savā ziņā atrāda arī 20. gadsimta septiņdesmitos gadus, cilvēku toreizējo uztveri un rīcību. Toreiz filmēšanas komanda, maketos būvējot seno Rīgu, paveica lielu darbu, Mārtiņš Kleins bija izcils kombinēto uzņēmumu speciālists.
– Ar režisoru Dāvi Sīmani runājām par latviešiem pirms simt gadiem un mums – 2024. gadā. Arī jūs uzaugāt, zinot un pārmantojot šo pamatīgumu un mīlestību pret valsti. Vai varat salīdzināt, kas latviešos ir mainījies?
– Varbūt mainījusies tā saucamā “kinderštūbe”, tātad audzināšana un arī kanona zināšana un ievērošana. Tas ir uzvedības kanons, ko drīkst un ko nedrīkst, ievērot to, kā lietas ir jādara. Tās ir smalkas lietas, ko cilvēki zināja, bet tagad atļaujamies darīt daudz ko, lai tikai mums pašiem būtu ērti, nerēķināmies ar to, kā vajadzētu darīt. No vienas puses, iespējams, tas labi, cilvēki ir brīvāki, savā ziņā viņus vairs neinteresē sabiedrības viedoklis. Mainījusies arī attieksme pret darbu, tas saistīts viens ar otru. Es gan negribētu teikt, ka mūsdienu cilvēku attieksme pret darbu būtu kļuvusi paviršāka, bet varbūt tā ne vienmēr ir tik nopietna un mērķtiecīga. Iespējams, agrāk vairāk nekā tagad bija novērojama mērķtiecība, ko sasniegt un kā kļūt par cienījamu, labklājīgu personu. Manuprāt, arī izglītības nozīmei sabiedrībā tolaik bija nopietnāka un būtiskāka vērtība. Tiesa, “Atraitnes dēls” bija vēl senāki laiki, bet tomēr. Šobrīd pieejamās, turklāt neprecīzās informācijas daudzums apmierina daudzus, īpaši jaunus cilvēkus. Iespēja daudz uzzināt ir viegla, klik, klik, un informācija top iegūta, nav jāsēž bibliotēkā. Kaut gan – kad uzzini vairāk, saproti, cik maz zini… Un tad tomēr notiek atgriešanās pie grāmatām, jo ātri iegūtā informācija ir fragmentāra. Dziļā ieurbšanās specialitātē vai jomā, kuru izvēlas vai kurā nokļūst, arī šobrīd prasa nopietnu darbu.
– “Klik un klik” stāsta arī par jums – “google” pašā pirmajā šķirklī teic, ka Ieva Romanova ir režisore inscenētāja.
– Sen nebiju par sevi interesējusies… To vēl pat nezināju. Aplamības parādās pietiekami lielā daudzumā.
– Daudziem pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi joprojām liekas vislabākais Latvijas laiks. Vai cilvēkiem vairāk iespēju bija tolaik vai arī tagad?
– Šobrīd iespēju ir vairāk, turklāt tās dod šī laika informācijas bums un pieejamība. Salīdzinājumā ar senākiem laikiem ceļot kļuvis lētāk. Mūsdienās ir attīstīts lidmašīnu transports un viegli piekļūt dažādām pasaules vietām. Ja trīsdesmitajos gados kāds aizbrauca uz Parīzi, tas bija liels, gandrīz vienreizējs notikums, protams, cilvēki brauca, bet tas bija nozīmīgāks ceļojums. Tagad varbūt kādi uz Parīzi brauc paēst vakariņas!
– Latvijas kino vēsturē bijuši dažādi periodi. Nemaz ne tik sen, 2003. gadā, Ministru prezidents Einars Repše aicināja apsvērt iespēju turpmāk no valsts budžeta nepiešķirt finansējumu filmu nozarei…
– To laiku, protams, atceros! Toreiz kino finansējums visai nozarei bija vien 600 tūkstoši latu un nesen bija notikušas vēlēšanas. Gājām pie Repšes kunga, iesākumā viņš bija atturīgs, tomēr norunājām trīs reizes ilgāku laiku, nekā paredzēts. Atvadoties viņš spieda roku un teica, ka, ja visās nozarēs būtu tādi entuziasti kā kino, tad gan Latvijai labi klātos un mēs lieliem soļiem ietu uz priekšu. Paralēli bijām sagatavojuši PR kampaņu ar mērķi nokļūt presē, lai mums pievērstu uzmanību, lai kāds pateiktu, ka latviešu kino tomēr eksistē. Mums bija režisores Annas Vidulejas sagatavots reklāmas klips, kas nākotnē varētu notikt ar Latvijas kino, jo realitāte rādīja, ka kino tiek uzņemts ik gadu uz pusi mazāk, kas notiks vēl pēc trim gadiem… Klips jau atradās televīzijā, paredzēts rādīt kādā no nākamajām dienām, bet vakarā, kad Repše izteicās, ka kino nemaz nav vajadzīgs, “Panorāma” to parādīja kā visjaunāko ziņu un uzreiz nokļuvām arī visu laikrakstu pirmajās lapās. Saņēmām tik lielu atbalstu, kādu nemaz nebijām cerējuši, un patiesībā Repši var uzskatīt par mūsu kampaņas labāko aģentu. Tā tik tiešām bija sakritība, jo cīnījāmies par finansējuma palielināšanu, bet to vēlējās nogriezt pavisam, taču rezultātā ieguvām ārkārtīgi lielu sabiedrības un mediju atbalstu, finansējums tika palielināts un pamazām sāka veikties arvien labāk. Visi pamanīja, ka kino vēl ir dzīvs.
– Vai Latvijas kino ir kāds virsuzdevums?
– Esam maza valsts, un mums ir maz iedzīvotāju. Arī filmu tirgus ir mazs, un lielākoties filmas sevi nevar atpelnīt, praktiski nav iespējama peļņa, kura būtu lielāka par izdevumiem. Reiz jau esmu teikusi, ka jebkuras zemes cilvēkiem viņu pašapziņas veidošanai un celšanai ir nepieciešami tieši viņu stāsti, varoņi, un to visu vislabāk var iepazīt kino. Tiesa, televīzijā parāda ziņas, bet kino var skatīties atkal un atkal. Mūsu varoņi vajadzīgi kopējam lepnumam, vienlaikus mums vajadzīgi arī mūsu grūtdieņi, par kuriem vienojamies kopējā līdzcietībā. Visā mūsu vēstures sarežģītajā ritējumā tautas stiprināšanā kino loma ir būtiska, īpaši vēl šajā laikā, kad audiovizuālajam materiālam ir plaša nozīme un viegla pieejamība.
Kino joma tiešām ir būtiska, turklāt tā ir starptautiska māksla. Kopš 2008. gada sācis darboties Rīgas filmu fonds, kā arī Latvijas valsts līdzfinansējuma fonds, ar kuru atbalstu palielinājās kopprodukciju skaits. Pirms dažiem gadiem gāju pa pilsētu un pamanīju, ka gandrīz uz katra stūra filmē! Kino uzņemšanas grupas te tērē naudu, dzīvo viesnīcās, un mūsu cilvēkiem ir darbs. Kopprodukciju tiešām tagad ir daudz un ārzemju filmēšanas komandās līdzvērtīgi strādā mūsu profesionāļi, mēs augam un esam svarīgi.
– Ne tikai darboties līdzi, bet arī piedalīties festivālos un iegūt balvas…
– Un tādējādi salīdzināties ar ārvalstu žūriju rūpīgi atlasītām, kvalitatīvām filmām. Mums ir filmas, kas piedalās ļoti daudzos festivālos, tātad neesam sliktāki, turklāt, saņemot arī balvas, top apliecināts, ka esam pat labāki. Festivālos notiek arī Latvijas filmu retrospekcijas un Baltijas filmām veltītas īpašas programmas. Mēs varam!
– Vai esat domājusi, kāda varētu būt filma par šodienas Latviju?
– Man gribētos parādīt cilvēkus, jo vēl joprojām tiek teikts, ka Latvijā ir pasaulē smukākās meitenes un sievietes. Mūsu cilvēki ir ārkārtīgi, fenomenāli talantīgi un strādīgi, piemēram, skeletonisti, basketbolisti vai mūziķi. Daudzi mūsu mūziķi ir aizbraukuši, un tur viņi mirdz! Un parādīt Dziesmu svētkus! Tagad ir lielākas iespējas sevi parādīt pasaulei, mūsu mūzikas kultūra un kvalitāte tiešām ir unikāla, ticamākais, tas izveidojies, pateicoties izglītības pakāpeniskumam, tam, ka bērniem vēl joprojām ir pieejamas mūzikas skolas. Mums ir skaista un varoša tauta skaistā un brīžam vietām gan nesakoptā vidē. Vēl, manuprāt, latviešiem ļoti raksturīgs mīlēt savu zemi. Daudzi gan aizbrauc projām, tomēr ir vairākums, kuri savu zemi mīl, viņi mīl Latviju. Dažkārt skatos LTV raidījumu par latviešu saimniecēm un priecājos, cik viņas čaklas un spēcīgas sievas, kuras rāda, kā viņas māk, cik skaistas ir viņu mājas! Mūsu cilvēki ir tik interesanti un gudri. To visu es mēģinātu parādīt.
– Mums gan netrūkst arī to, kuri saka “viss slikti”…
– Katram mākonim ir zeltaina maliņa. Katrā sliktumā vērts meklēt arī labo: vakar gāju pa ielu, bija drausmīgi slidens, bet nenokritu! Nenoķēru taksi, bet ietaupīju piecas naudiņas. Iemīlējos, bet nelaimīgi, tomēr nokritos par pieciem kilogramiem… Vecākās paaudzes radošiem cilvēkiem sadzīve ir grūta, bet tagad beidzot pieņemts Radošo personu likums un iespējams pretendēt uz atbalstu. Reizēm izdevās kādam palīdzēt, un par to bijis prieks. Kino savienības darba gados iemācījos, ka viena no svarīgām lietām ir likt cilvēkam smaidīt, un, ja viņš spēj pasmieties par manu muļķību, tad akmens vairs neliekas tik smags un grūtībām spējam meklēt risinājumu.
