“Mums ir sanākuši brīnišķīgi bērni!” rakstniece Rasa Bugavičute par ģimeni un savstarpējām attiecībām 4
Ilze Kuzmina, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Dramaturģe un rakstniece Rasa Bugavičute un Liepājas teātra aktieris Sandis Pēcis kopš šīs vasaras ir jau trīs bērnu vecāki. Viņi atzīst, ka šobrīd bērni noteikti ir prioritāte, tajā pašā laikā arī profesionālie radošie darbi nav nolikti malā. Viesojāmies pie mākslinieku pāra Liepājā rudens sākumā. Ģimene dzīvo gluži kā oāzē pilsētas vidū: senā koka namā ar dārzu, kur bērni var grauzt pašaudzētus ābolus un burkānus. Runājām par attiecībām un vērtībām.
Abi esat saistīti ar teātri. Vai tieši tur arī pamanījāt viens otru?
Sandis: Tas gads, kad iepazināmies ar Rasu, bija traks. Visas lomas man nez kāpēc bija jāspēlē šortos. “Bezgalīgo stāstu stāsts” bija kārtējā tāda izrāde. Izrādījās, ka to gabalu dramatizēja ļoti smuks un gudrs “zaķis”, ar ko bija ļoti interesanti pļāpāt.
Rasa: Man arī tas nebija vienkāršs gads, jo dramatizējuma radīšana bija ļoti līkločaina. “Bezgalīgo stāstu stāsts” bija mans pirmais darbs Liepājā. Biju priecīga, ka man ir iespēja strādāt pie šīs izrādes. Taču to, kādi var būt aktieri, zināju no studiju laika Latvijas Kultūras akadēmijā. Tolaik tur studēja tāds super vētrains aktieru kurss, kurā bija, piemēram, Kaspars Dumburs, Dārta Danēviča, Anta Aizupe. Pazīstot šos vētrainos cilvēkus, biju sev pateikusi, ka ar aktieri jau nu nekad neielaidīšos. Tad es atbraucu uz Liepāju…
Sandis: Sākām runāt un tā arī neesam beiguši runāt. Tagad jau ir “uzrunāti” trīs bērni, un saruna turpinās. Kamēr tā turpinās, viss ir forši.
Vai var teikt, ka jūsu attiecību pamats ir kopīgas sarunas?
Man ir ļoti svarīgi, lai cilvēks ir gudrs. Attiecībā uz Rasu aizpildījās visi nepieciešamie “ķeksīši”.
Rasa: Jā, viss sākās ar sarunām. Ja ir iespēja, tad cenšos būt klāt arī mana darba iestudēšanā. Sākumā daudz laika pavadījām četratā radošā procesā, tad sarunās piedalījās arī režisore un otrs galvenās lomas tēlotājs. Tagad sarunas, nu jau divatā, joprojām ir ļoti svarīgas.
Vai tas, ka abi esat radoši cilvēki, palīdz veidot attiecības?
Sandis: Ļoti palīdz. Ja abi zinām teātra “virtuvi”, daudz labāk varam saprast viens otru. Savukārt, ja partneris strādā no pulksten 9 līdz 17, tad viņš var nesaprast to nenormēto darba laiku, to, ka domā par darbu arī ārpus tā. Ir labi, ja divi cilvēki ir no vienas sfēras un, kā saka, pazīst drēbi.
Rasa: Man arī viennozīmīgi palīdz. Radošās profesijas nāk komplektā ar milzīgu, dažreiz pat slimīgu atbildības sajūtu, ko cilvēkiem no malas ir grūti saprast. Ja otrs teiktu: “Ko tu tur ņemies; paņem un vienkārši kaut ko uzraksti” vai “Ko tu tur cepies par to lomu, iemācies tikai tekstu, un viss”, radošais cilvēks varētu justies ļoti nesaprasts.
Dzirdēts, ka aktieriem ikdienas dzīvē mēdz traucēt tas, ka grūti ieiet lomā vai iziet no tās…
Sandis: Man tā īsti nav, taču esam pamanījuši, ka psihe taisa savus trikus: ja spēlē kādu lomu, arī paša attiecīgais dzīves periods paiet šīs lomas gaismā. No otras puses, nav jau runa tikai par lomu gaismu. Ja šobrīd ir karš, tad mūsu dzīve rit kara gaismā. Tātad tās gaismas ir vairākas, un lomas gaisma ir tikai viena no…
Rasa: Bet nu ir gadījies arī tā – kad Sandis mēģināja Akmentiņa lomu “Purva bridējā”, braucām uz teātri un pirms mēģinājuma runājām, un pēkšņi es sapratu, ka šis cilvēks nav mans vīrs, ar mani tagad runā Akmentiņš, kurš iedomājas, ka esmu kaut kāda Kristīne.
Līdz tam brīdim es pat īsti nebiju sapratusi, ko nozīmē, ka aktieris nevar iznākt ārā no lomas.
Sandis: Ja lomā mans varonis saskaras, piemēram, ar negodīgumu, tad pēkšņi dzīvē saskatu daudz vairāk negodīgu situāciju.
Kā jums izdodas savienot radošo dzīvesveidu ar bērnu audzināšanu?
Rasa: Ar mūsu sešgadniekiem mums ir ļoti paveicies. Viņi jau tagad ir ļoti sakarīgi cilvēki.
Sandis: Sakarīgāki pat par mums, vecākiem! Jo sevišķi, kad piedzima mazā māsa, dvīņi automātiski pieņēma lielās māsas un lielā brāļa lomu. Tā varbūt pat ir tāda kā arhetipiska loma. Lielie bērni kļuva tādi kā ultraprātīgi.
Rasa: Bet vispār jautājums par bērnu apvienošanu ar darbu ir ļoti dīvains. Manuprāt, tiklīdz ģimenē piedzimst bērni, tev vairs nav iespēju tikt vai netikt galā. Bērni ir, un galā ir jātiek. Ja ir bērni, prioritātes automātiski nomainās, bērni ir pirmajā vietā, un darbs un citas lietas tiek pakārtotas viņiem.
Sandis: Tagad varbūt vairs nav tāda klasiska brīvā laika, jo tas aizpildās ar bērniem. Bet tas nav jāuztver kā slogs: laiks ar bērniem jāpavada tā, lai ir interesanti gan pašam, gan bērniem. Kaut kādā ziņā tas pat ir mistiski: jo vairāk bērnu, jo it kā pienāk klāt laiks, ko vari ar viņiem pavadīt.
Kad gaidījām pirmos bērnus, gājām uz topošo vecāku kursiem. Pasniedzējas tur, ļoti iedvesmotas, stāstīja, ka tas ir vājprāts, kad piedzimst bērns. Teica – kamēr bērns ir mazs, kādam citam jānes vecākiem ēdiens, jo viņiem nebūs laika gatavot. Tas it kā sabaidīja. Taču, kaut mums turklāt piedzima dvīņi, nebija tik traki. Tagad, kad ir tikai viens mazulis, vispār šķiet, ka nav nekāda darba ar šo bērnu! Kā saka mans kolēģis Kaspars Gods, zīdainim ir kaijas periods, kad viņš tikai ēd, guļ un kakā!
Rasa: Un šad tad iebļaujas!
Sandis: Nu jā, bet darba nekāda tur nav, daba dara savu lietu. Man šķiet, ka jaunajiem vecākiem vajag atslābt, nevis uztraukties, ka nu ir bērns un kas nu būs. Vajag tikai drusku piepalīdzēt bērnam augt.
Rasa: Mums gan ir super noveicies ar babiņu: manu vecmammu, kura dzīvo ar mums vienā mājā. Kaut viņai jau ir pāri 80, viņa mums ir neatsverams atspaids. Babiņa ir bijusi skolotāja, un učenes gēns viņai nekur nav zudis, tas nav izravējams. Ar dvīņiem viņa gatava ne tikai lasīt grāmatas, bet pat ielikt viņiem atzīmi un vēl parakstīties!
Bet es piekrītu Sandim – sabiedrībā valda tāds noskaņojums, ka būt vecākam ir tik vājprātīgi grūti, ka esi gatavs mēli kārt pār plecu, kad nekādas grūtības pat vēl nav sākušās.
Sandis: Labi ir arī tas, ka, lai arī mums abiem ir radošas profesijas, tās ir dažādas. Ja aktierim ir noteiktā laikā jābūt tur, kur viņam ir jābūt, tad dramaturgam režīms tomēr ir brīvāks. Neesmu visu dienu bijis mājās, bet te viss notiek, jo te ir dramaturgs…
Kuram jāraksta….
Rasa: To varu darīt, kad aktieris beidzot atnāk mājās un ieiet tēva lomā. Sandim ar to nav nekādu problēmu: ne viņam bail pamperus mainīt, ne kaut ko citu ar bērniem darīt. Kad dvīņi bija mazi, viņi bija pārsvarā pudelīšu bērni, tad varējām barot viņus kopā.
Sandis: Dvīņi piedzima divus mēnešus par ātru un pirmo dzīves mēnesi pavadīja slimnīcā. Vakaros pēc izrādēm braucu uz slimnīcu, lai palaistu Rasu atpūsties.
Es nesaprotu to veco laiku attieksmi, kad vīrietis “uzsit” bērnu un aiziet, audzināšanā ne pārāk iesaistoties.
Es gribu, lai mani bērni zina, ka viņi man rūp.
Dzirdēts arī uzskats, ka tēvam jāiesaistās, kad bērni jau paaugušies, bet zīdaiņi gan ir mammas rūpe.
Rasa: Manuprāt, arī zīdainim tēvs ir svarīgs. Kā mazulīte atplaukst, tikko Sandi ierauga! Smaida kā pavasara saulīte!
Sandis: Visas traumas rodas bērnībā, jo sevišķi agrā, kad vēl nav izveidojusies loģika, kad nemāki runāt, formulēt savas izjūtas. Tas ir laiks, ko pat īsti neatceries, zemapziņā nosēžas tikai sajūtas. Tāpēc tieši šajā vecumā vecāku rūpes ir īpaši svarīgas. Vecākiem ir jābūt klāt un jārada pozitīvs iespaids par šo pasauli.
Sākt ar bērnu ciešāk komunicēt tikai tad, kad viņš iemācījies runāt, ir jau par vēlu. Tev bija jābūt klāt uzreiz.
Rasa: Šajā ziņā dzīvojam foršā laikā. Vismaz mūsu vidē jaunie tēvi lielākoties ir tiešām klātesoši ģimenē. Arī vecāku sapulcēs bērnudārzā vai kur citur redzami tēti. Mēs dažkārt ejam divatā, bet citreiz – tikai Sandis vai es. Kopā iet uz vecāku sapulcēm ir forši, jo tad arī savā starpā varam uzreiz apspriest dzirdēto.
Sandis: Padomju laikā gan būt kopā ar bērniem bija krietni grūtāk: nebija paternitātes atvaļinājuma, bērnu kopšanas atvaļinājuma. Vecāki aizgāja uz darbu, bet mazi bērni vieni paši dzīvoja pa māju. Vai deviņdesmitie gadi… Es pats astoņu gadu vecumā braucu māsai pakaļ uz bērnudārzu ar riteni pa ceļu, kur braukāja arī smagās mašīnas. Atceros, kā gāzām lejā no kalna, bet māsa manī ieķērusies. Tolaik tas viss skaitījās droši.
Rasa: Atgriežoties pie manas rakstīšanas, ir tā, ka patiesībā gan Sandis, gan arī babiņa mani ļoti lutina un ļauj man pabūt vienai. Grūtākais ir tas, ka tie vienatnes brīži, kad varu rakstīt, nav gari. Līdz ar to ir ļoti jākoncentrējas un jāsarauj. Bet es tā nemāku – uzreiz ņemt un rakstīt. Man vajag noskaņoties, iebraukt tajā visā. Tas ir tas kaitinošākais: kamēr noskaņojos, palikusi pusstunda rakstīšanai.
Tomēr domāju, ka būs labi. Ja jau tad, kad dvīņi bija mazi, galu galā tomēr tapa dažādi brīnumaini projekti, tad gan jau izdosies arī tagad.
Vai par daudzbērnu ģimeni kļuvāt apzināti, plānoti?
Sandis: Ir tāds mīts, ka plaukstas iekšpusē svītriņas liecina par bērnu skaitu. Man bija divas. Kad piedzima dvīņi, smējos, ka plāns izpildīts. Pēc tam parādījās trešā, saku sievai, ka jātaisa augšā. Tagad piedzima trešais, skatos – jau ceturtā svītriņa parādījusies. Jopcik, es tam vairs nespēju turēt līdzi! (Smejas.)
Rasa: Pirmo bērniņu plānojām, bet sanāca divi. Droši vien tāpēc, ka es gribēju dēlu, bet Sandis – meitu. Tad nu abi dabūjām, ko gribējām!
Sandis: Runājām arī, ka nav forši, ja tikai viens bērns: viens auklēs, bet otram nebūs ko auklēt. Kad aizgājām uz ultrasonogrāfiju un uzzinājām, ka būs divi, ilgi smējāmies, ka, redz kā, mūsu vēlmes tiek piepildītas!
Rasa: Trešo arī plānojām, bet nu jau tas pat šķita neparasti, ka būs tikai viens.
Kāda ir jūsu pieeja bērnu audzināšanai? Vai ir kādi stingri principi?
Dažkārt gadās, ka esi liecinieks situācijai, no kuras rodas kādas atziņas. Mums tā bija, kad uz ielas redzējām aptuveni desmitgadīgus puišeļus, kuri kaut ko tur ņēmās, un vienam nokrita un saplīsa telefons. Bija skaidri redzams, ka vainīgs pie tā bija cits puisis, bet telefona īpašniekam – puņķi un asaras, jo vecāki viņu nositīšot un domāšot, ka pats vainīgs. Tobrīd sapratu: ja neesi bijis klāt attiecīgajā situācijā, tev ir jātic tam, ko bērns par to stāsta. Vai arī vismaz neizsaki viedokli par situāciju, kurā nebiji klāt.
Vecākiem ir jāuzticas saviem bērniem. Ja gribi, lai bērns uzticas tev, uzticies viņam!
Sandis: Man jau no bērnības nav paticis tas, ka pieaugušais a priori skaitās gudrāks par bērnu. Lai kā kāda tante vadītu savu dienu, viņa ir gudrāka par tevi, tāpēc vien, ka tu esi bērns! Tāpēc bērniem saku, ka esam absolūti līdzvērtīgi.
Daudz arī stāstu par sevi, ko es domāju, kā es jutos un arī kā es kļūdījos. Tā pa godīgo!
Rasa: Esmu emocionāla, un ik pa laikam sanāk par kaut ko apraudāties. To no bērniem neslēpju, bet paskaidroju, par ko bēdājos. Citreiz raudu par to, ka nesanāk kaut ko uzrakstīt tā, kā gribētos. Ja bērni to zina, tad saprot, ka tas ir tikai normāli, ka gribas raudāt, ja kaut kas nesanāk.
Sandis: Tāpēc lielie bērni jau tagad māk noformulēt savas emocijas un zina, kā ar tām tikt galā. Piemēram, ja nav sanācis iesist vārtus futbolā, dēls tā arī pasaka, ka ir par to dusmīgs un grib, lai liek viņu mierā, jo viņam vajag nomierināties.
Rasa: Gribam arī, lai bērni paši vienojas, ja ir kādas domstarpības. Piemēram, reiz viens gribēja iet uz parku šūpoties, bet otrs gribēja mājās, jo pienācis sūtījums ar jaunu rotaļlietu. Bērni gribēja, lai mēs izšķiram strīdu, bet jautājums tika uzstādīts tādā kontekstā: kurš no mums ir svarīgāks? Mēs atbildējām, ka jūs mums abi esat mīļi, tāpēc nevaram izlemt, bet mēs pagaidīsim, kamēr paši vienosieties.
Varējāt sadalīties – viens ar vienu bērnu uz parku, bet otrs ar otru bērnu uz mājām?!
Nē, jo viņi gribēja tieši, lai visi ietu kopā!
Sandis: Gan parkā vienam nav interesanti, gan attaisīt paciņu ar jauno rotaļlietu gribas tieši kopā.
Rasa: Bet toreiz viņi paši atrisināja situāciju, un tā arī citreiz sakām: lūdzu, tieciet galā paši, jums sanāks.
Sandis: Bērni mums ir brīnišķīgi iznākuši, tāpēc viņiem arī izdodas!
Rasa: Domāju, tas ir arī tāpēc, ka viņi iemācījušies analizēt savas izjūtas, tāpēc izprot arī otra sajūtas un spēj rast kompromisu.
Sandis: Manuprāt, arī tas, ka mūsu bērni ir dvīņi, palīdz viņiem rēķināties ar otru, jo viņi visu laiku ir bijuši kopā, auguši viens otram līdzās.
Viņi sākumā bija tāda vienota masa, visur kopā. Tikai tagad esam pasākuši bērnus dalīt, kad Rasai ar Sofiju ir meiteņu darīšanas, bet man ar dēlu – puiku lietas.
Nākamgad dvīņiem būs jāiet skolā. Vai tā jau izvēlēta?
Rasa: Tas, kurā skolā viņiem iet, ir viens no pēdējā pusgada svarīgākajiem jautājumiem. Dažbrīd pat ir izmisums, jo lēmumu pieņemt nav viegli.
Sandis: Gribam palaist bērnus tajā skolā, kas viņiem būtu labākā. Svarīgi ir, lai bērns skolā labi justos un vienlaikus tur iegūtu labu izglītību. Un arī lai skola nebūtu gaisa gabala attālumā. Jo skola labāka, jo bērnam tālāk dzīvē vieglāk.
Rasa: Domāju, ka mūsu prasības ir diezgan augstas, jo paši esam gājuši salīdzinoši labās skolās. Es mācījos Rīgas Franču licejā, bet Sandis – Cēsu Valsts ģimnāzijā.
Sandis: Bet, kamēr bērns neiet attiecīgajā skolā, grūti saprast, cik tā laba. Varam, protams, uzklausīt citu vecāku viedokļus, bet tie mēdz būt dažādi. Varam skatīties uz skolu reitingiem, bet tāpat ir jautājums, cik tie uzticami, un par izglītības līmeni sākumskolā tie var arī neko nepateikt.
Tomēr diezgan mulsinoši, ka Liepājas skolas šajos reitingos nav sevišķi augstu.
Rasa: Ir, kas saka – uz sākumskolu nevajag iespringt, laid kaut kādā, domās pēc tam. Taču es visus gadus nomācījos vienā skolā, nevēlējos to mainīt, bija forši palikt telpās, ko zinu, pie skolotājiem, kurus pazīstu, un klasesbiedriem, ar ko esmu saradusi. Tāpēc būtu labi uzreiz trāpīt īstajā skolā.
Sandis: Pirmajā septembrī pastaigāties ar Sāriņu apzināti gājām gar tuvējo skolu, lai redzētu, kas tur notiek Zinību dienas pasākumā. Taču no šādiem pasākumiem īstu priekšstatu par skolu nevar gūt. Citu dienu novērojām, ka pēc stundām bērni bariem iet uz tuvējo veikalu pirkt ko ēdamu. Un visus iepakojumus met zemē. Turklāt iet, pīpēdami saltiņus. Tad spriedām, ka ne, mēs negribam, lai arī mūsu bērni tā darītu.
Rasa: Būtu labi, ja, pirms izlemt par skolu, varētu uzzināt, kādi skolotāji tur strādā. Pavērot, kā viņi tiek diendienā galā. Skolotāji lielā mērā veido skolas vidi. Skolā, kur es gāju, zubris nebūt nebija pēdējais cilvēks klasē, zubris vilka citus uz augšu. Es gribētu, lai mani bērni ietu skolā, kur arī čakli mācīties ir gods, nevis kaut kāda lieta, par ko apsmiet.
Sandis: Un vienlaikus svarīgi, lai skola dod arī kaut ko līdzīgu māju sajūtai. Lai tā ir vide, kurā vari atslābt, nevis būt visu laiku sasprindzis.
Rasa: Ļoti svarīga ir klases audzinātāja, tāpēc, ja nevarēsim izlemt, centīsimies noskaidrot, kāda katrā no potenciālajām skolām varētu būt audzinātāja. Dažas labas atsauksmes par sākumskolas skolotājām jau esam saņēmuši.
Pieminējāt, ka dēls trenējas futbolā un arī jau sācis apmeklēt mūzikas skolu. Kā izraudzījāties bērniem interešu izglītības nodarbības?
Pārsvarā viņi paši tās izvēlējās. Tomēr mums bija diezgan svarīgi, lai katram ir savas nodarbes, jo skolā ies vienā, tad viņus neizbēgami savā starpā salīdzinās. Gribējām, lai vismaz pulciņi viņiem ir katram savi.
Rūdolfam visu laiku paticis dziedāt. Kad viņš rāda savus priekšnesumus, mums dažkārt ir acis uz kātiņiem: kas tur nāk ārā no šī mazā cilvēka. Bet arī futbols vienā brīdī Rūdolfam kļuva par visu dzīvi! Bija gatavs vienā laidā skatīties futbola spēles, multfilmas vairs neinteresēja nemaz.
Sandis: Es, piemēram, nekad nebiju gājis uz futbola kluba “Liepāja” spēlēm, bet dēls gribēja iet, nācās man iet līdzi, un tad sāku arī fanot.
Sofijai toties jau no mazotnes patika dejot un zīmēt, sevišķi gleznot. Mums gan ir tāds vadmotīvs, ka vienam nodarbību veidam jābūt ar fizisko slodzi, bet otram – radošam. Jo ir svarīga vispusīga attīstība. Svarīgi arī pamanīt, kas tiešām bērniem patīk.
Es pats bērnībā biju ļoti liels pulciņu guru, tolaik tie maksāja vai nu 50 santīmus mēnesī, vai arī bija vispār par brīvu. Tad nu izmēģināju visu iespējamo, pat adīšanu.
Es gāju arī futbolā, bet tur treneris runāja tikai krieviski. Es krieviski nemācēju, tāpēc nekas nesanāca. Pēc tam gāju basketbolā, tur bija latviskāka vide. Dejoju gan tautiskās, gan sarīkojumu dejas.
Man nesen zvanīja un aicināja uz vienu konferenci kā bijušo mazpulcēnu. Tad atcerējos, ka jā, es taču biju arī mazpulcēns! Un bija forši: visādas nometnes bija.
Kādas vērtības cenšaties bērnos ieaudzināt?
Domāju, ka viena no svarīgākajām lietām ir godīgums. Pirmkārt jau pašam pret sevi. Jo, ja spēsi būt godīgs pret sevi, tāds būsi arī pret citiem.
No praktiskākām lietām: mums ir dārzs. Paši tā nopietnāk darboties dārzā arī sākām tikai šogad. Siltumnīcā iestādījām tomātus, ārpus tās uztaisījām augstās dobes. Un tad jau panesās, kāja paslīdēja – veikalā ir tik daudz dažādu stādu. Godži? Ņemam ciet! Pīlādzis? Kā tu pīlādzi nepaņemsi?
Tas, ka dārzā daudz kas aug, rosina bērnu interesi. Noskrien rītā dārzā paskatīties, kas jauns izaudzis, vakarā tāpat. Tā bērni riktīgi pietuvojas dabai.
Ieviesās laputis. Pētījām, kāpēc, sapratām, ka skudras tās kultivē.
Vispār siltumnīca saauga tik pilna, ka mēs tur vairs iekšā netikām. Sūtījām iekšā pēc salātiem bērnus, viņi vismaz spēja izlodāt.
Rasa: Ar to dārzu bija jautri. Vispirms babiņas dobes nolikvidējām un uzsējām zālīti. Bet pēc gada mums pašiem savajadzējās dobes.
Vēl vērtība ir mājas, ģimene. Gribas, lai bērniem tā ir drošā vieta. Vēl vērtība ir pašizpausme, spēja būt radošam. Sofijai, piemēram, ir ļoti uzkrītoša vēlme knibināties, gatavot mandalas, lipināt sīkus akmentiņus.
Tātad saviem bērniem arī novēlētu radošu darbu? Man šķiet, ka citu profesiju pārstāvjiem dzīve tomēr ir nodrošinātāka, stabilāka.
Manuprāt, galvenais ir, lai viņiem patiktu savs darbs. Tad viņi var darīt jebko, un viss būs labi! Pati, strādājot radošā profesijā, nemaz nejūtos radošo profesiju iebiedēta. Ir baigi labi!
Bet tā ir, ka visbiežāk, šķiet, aktieriem, intervijās jautā, ko tad tu darītu, ja tavs bērns gribētu būt aktieris, kā tad tu viņu atrunātu.
Man nešķiet, ka jāatrunā. Ja bērns izvēlas to pašu vai līdzīgu profesiju, kāda ir vecākiem, tas patiesībā ir milzīgs kompliments no bērna puses. Jo tas nozīmē, ka bērns sava vecāka dzīvi, radošo darbu un līdz ar to profesijas izvēli uztver kā kaut ko vērtīgu un foršu.
Sandis: Man šķiet, ka tas dalījums radošajās un neradošajās profesijās kaut kādā ziņā ir nepareizs. Piemēram, biznesā: ja tu savu ideju pārveido produktā, vadi tā ražošanu un pārdošanu, tas patiesībā ir ļoti radošs process. Jaunrade ir iespējama jebkurā profesijā.
Galvenais, ko es gribētu, lai mūsu bērni iemācās, ka ir iespējams realizēt jebkādu ideju, ka nevajag baidīties. Un lai viņi saprot, ka mēs viņus šajā ceļā atbalstīsim.
Rasa: Jā, ir svarīgi radīt bērniem sajūtu, ka ir vērts mēģināt. Dullākais, ko var izdarīt, – pat nepamēģināt to, kas tevi interesē, jo esi aizgājis līdzi kaut kādam baram vai pakļaujies bailēm, ka nesanāks.
Tāpēc arī šie pulciņi jau bērnībā ir svarīgi: arī tur var saprast, kas interesē un kas ne tik ļoti, kur esi gatavs ieguldīties un kur ne. Tā ka nav tā, ka bērni iet uz pulciņiem tikai tāpēc, lai grafiks būtu pilns!
Kas ir tas, ko savā ģimenes dzīvē un bērnu audzināšanā ienesat paši no savas bērnības?
Domāju, ka mana bērnība iespaidojusi to, kāpēc man ir tik svarīgs skolu jautājums, par ko jau runājām. Mēs dzīvojām Salaspilī, bet mācījos Rīgā, Franču licejā, jo acīmredzot mammai bija ļoti svarīgi, lai skola atbilst kādām noteiktām prasībām.
Es bērnībā gāju mūzikas skolā, un, re, Rūdolfs arī iet! Patiesībā es gan gribēju uz mākslas skolu, un Sofija tagad glezno!
Sandis: Man patika futbols, un Rūdolfam arī patīk. Tā ka drīzāk ir tā, ka mūsu un bērnu intereses sakrīt, nevis caur viņiem īstenojam kādus savus sapņus.
Rasa: Bet ar mūziku ir tā, ka mūziķi gan manā, gan Sanda ģimenē bijuši paaudžu paaudzēs. Mana vecmāmiņa strādāja par mū ikas skolotāju, bet mamma – mūzikas skolas direktore. Mūsu ģimenē iet mūzikas skolā – tā pat ir norma!
Sandis: Mans vectēvs bija diriģents, koru vadītājs, tēvs mācījies mūzikas skolā un darbojies mūzikas jomā. Bet mēs pat negribējām likt kādam no bērniem iet mūzikas skolā, taču tā interese Rūdolfam pašam radās.
Bet paši neesat no daudzbērnu ģimenēm?
Man ir tikai viena māsa. Ir forši, ja ir māsa, bet, tā kā māsa ir sešus gadus jaunāka, nevarētu teikt, ka bērnībā daudz laika pavadījām kopā. Mēs pat mācījāmies dažādās skolās.
Rasa: Bet es esmu vienīgais bērns ģimenē. Es gan vienmēr biju gribējusi vecāku brāli.
Kad uzzinājām, ka gaidām trešo bērnu un būs meitene, Rūdolfs ļoti apvainojās, jo viņam meitenes vispār riebjoties. Tad es viņam stāstīju, ka bērnībā ļoti gribēju vecāko brāli un, re, tev tagad būs iespēja būt vecākajam brālim mazajai māsiņai. Tagad Rūdolfs ir lielākais Sāriņas auklētājs.
Sandis: Mēs sākumā spriedām, ka nemaz negribam zināt trešā bērniņa dzimumu, bet dvīņi teica, ka viņi gan grib zināt. Tad nu uzzinājām.
Vēl par kādas idejas pārņemšanu no savām ģimenēm: manā ģimenē tā īsti nav, bet Rasai, kaut viņas tuvinieki dzīvo arī Lietuvā un Igaunijā un sanāk riktīga Baltijas ceļa ģimene, visi ir ļoti klātesoši, par visu lietas kursā un cits citu ļoti atbalsta. Bieži viens otru apciemo un ir kopā. Tā ir tāda laba aizmugures sajūta. Tas ir tas, ko mūsu ģimenē gribētos pārņemt.
Mani vecāki savukārt ir redzes invalīdi, viņiem īsti nebija iespējams daudz braukāt pie radiem, veidot kādu savējo tīklu, radīt kādas ģimenes tradīcijas.
Rasa: Man šķiet, ka tev bija zināms kultūršoks, kad satiki manu ģimeni.
Sandis: Jā, leišu pilna māja! Diezgan skaļi.
Rasa: Paplašinātā ģimene – tantes, onkuļi, krustmātes, krusttēvi – tas ir baigi forši.
Cik lielā mērā Rasas grāmatā “Puika, kurš redzēja tumsā”, kas arī ir par puisi, kurš aug neredzīgu vecāku ģimenē, izmantota Sanda reālā pieredze?
Tā grāmata ir bize, kas sapīta gan no reālās pieredzes, no manas dzīves pieredzes un absolūta fantāzijas lidojuma.
Sandis: Bet bērnībā jau daudz ko uztver kā normu, un tikai tad, kad pieaudz, saproti, ka citiem ir pilnīgi citādāka bērnības pieredze.
Ģimenes vizītkarte
Dramaturģe, rakstniece Rasa Bugavičute-Pēce un Liepājas teātra aktieris Sandis Pēcis iepazinās 2014. gadā Liepājas teātrī, kad Rasa bija dramatizējuma autore izrādei “Bezgalīgo stāstu stāsts”, bet Sandim tajā bija galvenā loma. 2016. gadā pāris apprecējās. Audzina trīs bērnus: sešgadīgos dvīņus Sofiju un Rūdolfu, kā arī pastarīti Sāru, kura dzimusi 2022. gada vasaras sākumā.
Sofija un Rūdolfs ir bērnudārznieki. Rūdolfs trenējas futbolā un apmeklē mūzikas skolu, bet Sofija dejo un zīmē.
Trīs ģimenes tradīcijas
1. Ik gadu braukt ciemos pie tālāk – Cēsīs un Tallinā – dzīvojošajiem bērnu vecvecākiem, kā arī kādu brīdi tur paciemoties. Tādējādi pašiem ir prieks un arī vecvecākiem tiek prieks.
2. Svinēt visus gadskārtu un cita veida svētkus, kas bērniem var dot brīnuma sajūtu. Sandis teic: “Kopš ir bērni, apzināti sākām meklēt vairāk svētku. Ar prieku svinam pat Halovīnu.”
3. Pirms jaunā mācību gada sākuma tikties draugu lokā un kopīgi nosvinēt atvadas no vasaras:katra ģimene gatavo kaut ko ēst, izdomā un pilda dažādus uzdevumus, piemēram, skrien stafetes. Šī tradīcija nāk no Rasas bērnības, tā bijusi tik forša, ka nolemts šo tradīciju atdzīvināt.
Trīs audzināšanas pamatprincipi
1. Ticēt un uzticēties saviem bērniem.
2. Uztvert bērnus kā līdzvērtīgus.
3. Ja bērniem ir kādas domstarpības, jācenšas pašiem vienoties par kompromisu.
