Pietiekami daudz līdzību ar Ukrainu. Saruna ar pulkvedi Rublovski 26
Par drošības politiku ar Raimondu Rublovski sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
Pulkvedis Raimonds Rublovskis uzskaita savus kādreiz ieņemtos amatus – pirmais Militārās policijas komandieris, Latvijas Republikas Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta vadītājs, Speciālo operāciju spēku komandiera pienākumu izpildītājs, Latvijas pārstāvis NATO augstākajā militārajā pavēlniecībā, stratēģiskās plānošanas departamenta vadītājs Nacionālo bruņoto spēku štābā. Pēc atvaļināšanās pievērsies zinātniskajai darbībai un sportam – viņš ir Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, kā arī Latvijas Džudo federācijas prezidents. Politiskā darbība – Meierovica biedrības dibinātājs, darbojies Pilsoniskajā savienībā un “Vienotībā”, šobrīd partijas “Saskaņa” biedrs. Partijiskās piederības maiņu pamato kā “personiskās attieksmes paušanu pret kopējo neapmierinošo situāciju valstī, par kuru tieša atbildība ir jāuzņemas Vienotībai”: “Es ļoti vīlos “Vienotības” cilvēkos un viņu politikā. Man apnika, ka mani kopā ar lielu Latvijas tautas daļu tur par muļķiem, stāsta par “veiksmes stāstiem”, kuru patiesībā nav. Ja es no viņiem aizeju uz “Saskaņu”, tad tā ir viņu problēma, ne mana.”
V. Krustiņš: – Kāds ir jūsu viedoklis par Ukrainas notikumiem? Pēdējās ziņas – tur ieradies Vācijas ārlietu ministrs, kura mērķis esot tuvināt Kijevas pagaidu valdību un Austrumukrainas separātistus, apsēdināt tos pie sarunu galda. Acīmredzot Rietumi šobrīd uzskata, ka šāda samierināšana ir vienīgā izeja no saspīlētās situācijas.
– “Arhitekti”, kas piedalījās tā sauktajā Ukrainas demokratizācijā, diez vai paredzēja, ka izveidosies šāda situācija. Tie, kas atbalstīja Kijevas maidanu, negaidīja, ka tas novedīs līdz pilsoņu karam. Neformāli bruņoti grupējumi ir abās pusēs – Austrumukrainas separātistu “pašaizsardzības” vienības vienā pusē, “labējā sektora” kaujinieki otrā pusē. No savas pieredzes varu teikt – tiklīdz sadursmes pāriet militārā konfliktā, sāk darboties pavisam cita loģika. To vairs nevar apturēt ar politiskiem lēmumiem, lai cik pareizi un jauki tie būtu. Nevar vienkārši no tālienes ierasties un samierināt karojošos, ja ir stingri noformējies atšķirīgs viedoklis valsts austrumos un rietumos. Patīk mums vai ne, bet arī pašreizējās Kijevas varas leģitimitāti var apšaubīt, skaidrs, ka ļoti daudzi Ukrainas iedzīvotāji, ieskaitot spēka struktūru pārstāvjus, to nepieņem. Tas arī ir iemesls, kāpēc pašreizējā vara nespēja reaģēt uz notikumiem Krimā un tagad nespēj to pilnvērtīgi darīt Doņeckā un Luganskā. Bruņotie cilvēki Austrumukrainā tagad bieži tiek dēvēti par teroristiem, taču es būtu ļoti uzmanīgs jautājumā par nosaukumiem. Ja apskatās uz to, kas notika maidanā, nākas secināt, ka arī tur bija nelikumīgi bruņoti formējumi, bija uzbrukumi valsts oficiālās varas pārstāvjiem, ēku ieņemšana. Juridiski prezidentam Janukovičam bija visas tiesības ieviest ārkārtas stāvokli.
M. Antonevičs: – Ir tomēr vairākas ļoti būtiskas atšķirības. Pirmkārt, Kijevas protestu dalībnieki lielākoties bija neapbruņoti un arī vardarbīgi noskaņotie bija bruņojušies pārsvarā ar beisbola nūjām, ķēdēm un kaut kādiem paštaisītiem ieročiem. Austrumukrainas separātisti ir mazskaitlīgāki, taču militāri ļoti labi organizēti, ekipēti un bruņoti ar moderniem ieročiem. Otrkārt, viņi ne tikai kritizē Ukrainas varu un tās politiku, bet aģitē par pievienošanos Krievijai un kā savu simbolu lieto Krievijas karogu.
– “Labējais sektors” ir labi organizēts un bruņots. Un, ja atceramies nopludinātās Igaunijas ārlietu ministra Urmasa Paeta un Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrinas Eštones telefonsarunas, tajās tika izteikta versija, ka šāvēji bijuši nevis no “Berkut”, bet paši nemieru dalībnieki.
– Tās gan ir baumas, nevis fakti…
– Tomēr mēs nevaram droši apgalvot, ka tā nebija. Es vienkārši aicinu nerunāt “balts” un “melns” kategorijās, bet vērtēt kopsakarības.
V. Krustiņš: – Jūs teicāt, ka Rietumi negaidīja, ka viss tā pavērsīsies. Vai Putins arī negaidīja?
– Putins saprata, ka viņš nevar atļauties zaudēt visu Ukrainu. Gan ārpolitisku, gan iekšpolitisku iemeslu dēļ! Tas bija viņa vadmotīvs.
– Krievija nevar būt impērija bez Ukrainas. Taču vai neiznāks tā, ka Rietumi beigās lūgs Putina palīdzību, lai nomierinātu Austrumukrainas dumpiniekus?
– Ļoti ticams, ka tā arī būs. Vispirms gan Rietumiem jāsaprot, ka Putinam ir pavisam cita vērtību sistēma nekā Merkelei un Obamam un viņš, pieņemot lēmumus, vadās pēc citiem argumentiem. Katrā ziņā Rietumi varēja izvēlēties citu taktiku – nevis atbalstīt maidanu un sasteigtu Janukoviča gāšanu, bet pagaidīt nākamās prezidenta vēlēšanas un atbalstīt to prezidenta kandidātu, kas gatavs realizēt politiskas pārmaiņas. Taču acīmredzot Rietumos neviens neticēja, ka situācija saasināsies tik tālu un Krievijas rīcība būs tāda, kādu piedzīvojām. Mēs Latvijā to drīzāk varējām nojaust, jo labāk zinām krievu mentalitāti. Jo tālāk konflikts ievilksies, jo tas kļūs emocionālāks un grūtāk atrisināms.
– Kādi secinājumi no tā izriet Latvijai? Pie mums šobrīd daudz runā par ārējo drošību, bet vai nav tā, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš iekšējai drošībai un sabiedrības noskaņojumam? Putins tik viegli pievienoja Krievijai Krimu, jo zināja, ka vietējie iedzīvotāji to vēlas. Bet cik Latvijā ir tādu, kas patiesībā vēlas būt Krievijā vai atjaunotā PSRS? Vai, jūsuprāt, Latvija ir apdraudēta?
– Pašreizējā situācijā pozitīvi ir tas, ka valdošā elite, runājot par drošību, vairs nevarēs noslēpties aiz kaut kādiem kosmētiskiem remontiem. Vienīgā būtiskā Latvijas un Ukrainas atšķirība patiesībā ir mūsu dalība NATO un ES. Bet mēs tāpat kā Ukraina esam postpadomju valsts, mums ir vairākas lielas reliģiskās konfesijas, iedzīvotāji runā vairākās valodās, sabiedrībā ir diametrāli pretēji uzskati par vēsturi un ārpolitiku. Tātad problemātika ir visai līdzīga. Ukrainas piemērs rāda, cik ātri var destabilizēt situāciju nestabilā sabiedrībā. Es piekrītu, ka iekšējā drošība Latvijai ir absolūta prioritāte, un scenārijs, ka uzbrukums varētu notikt no ārpuses, ir ļoti nereāls. Skaidrs, ka tādas darbības mērķis nebūtu tikai Baltijas valstu iekarošana, bet Krievijas izaicinājums ASV kā pasaules lielvarai un NATO dzinējspēkam. Jautājums – vai Krievija to tiešām gribētu darīt? NATO šādā situācijā nāktos obligāti reaģēt, pretējā gadījumā šai organizācijai ir beigas. Piektais pants – kolektīvā drošība un aizsardzība – ir NATO kodols, un, to neievērojot, NATO jau nākamajā dienā pārstāj eksistēt. Tāpēc es esmu ļoti skeptisks par runām, ka mums tagad steigā vajadzētu bruņoties un aizsargāties no Krievijas. Mūsu apdraudējums ir sabiedrības nesaliedētība un ekonomiskais stāvoklis. Cilvēki, kuri dzīvo nabadzībā, nevar atrast darbu un galu galā ir spiesti emigrēt, zūd valsts ideja. Ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt, šaubos, ka viņi domā par valsts aizsardzību. Ja šādu cilvēku ir ļoti daudz un nav izveidojusies spēcīga vidusšķira, valstij ir lielas problēmas. Tālāk – demogrāfija. Ja mums nebūs ko iesaukt bruņotajos spēkos, nebūs kas strādā policijā, arī tas nevairo valsts drošību. Latvija ir mazapdzīvota, Beļģijā un Nīderlandē līdzīgā teritorijā dzīvo ap 30 miljoni iedzīvotāju, mums tikai divi miljoni.
Ja runā par draudiem, mūsdienās ļoti liela nozīme ir nevis bruņotām sadursmēm, bet informatīvajam karam. Tajā piedalās gan Krievija, gan ASV, bet Latvijas informatīvā un psiholoģiskā kampaņa, godīgi sakot, ir diezgan vāja. Mēs diezgan reti runājam, ka valsts ir liela vērtība, kas jāsargā un jāaizstāv. Tā vietā kaut ko stāsta par makroekonomiskiem rādītājiem un citām sarežģītām lietām, kas neuzrunā lielāko sabiedrības daļu. Cilvēki ir noguruši no šādiem “veiksmes stāstiem”, kurus viņi paši savā ikdienā neizjūt.
