Pateicoties daudzajiem labajiem cilvēkiem, Niks no Saldus novada staigā 1
“Kursīši” – vieta Saldus novadā. Ziedošu ābeļu ieskauts Līvānu māju puduris. Un vienā no tām dzīvo stiprs un smaidīgs puisis – NIKS KAJAKS (17). Viņš nāk pretim. Staigā! Par to paldies ne vien ārstiem, bet arī daudzajiem labajiem cilvēkiem, kas Labestības dienā ziedoja savu naudu Nika veselībai. – Mums ir paveicies, – saka Nika māmiņa.
Nikam ir smaids, kas atbruņo. Kur gan viņš redzēts? Jā, Niks bija 2012. gada Labestības dienu seja. Tagad puisis kļuvis nopietnāks, bet mazotnē bijis īsts jokupēteris. Un kāpēc viņš ir Niks? Ja vecāku vārdu – Normunds, Inese – un uzvārdu – Kajaks, Smilga – pirmos burtus saliek kopā, iznāk Niks, skaidro māmiņa, atskrējusi brīdi uz mājām no sava lietvedes darba. Nika tētis strādā mežā, viņš ir forvardera operators. Mājas godam sargā suns Cēzars, bet par ciemiņu prieku gādā fantastiski skaists kaķis Bosiks. Nupat viņš ir pabeidzis veltīgos akrobātiskos pūliņus pie putnu būrīša un nāk draudzēties. Pie Nika kaķis ieradies neparastā veidā – kā dāvana 17. dzimšanas dienā. Tā jau nebija, ka Niks par to neko nenojauta. Tieši otrādi. Viņš ļoti gribēja kaķi, un interneta sludinājumos bija nolūkojis Bosika foto. Tad nu vecākiem un tuvākajiem radiem atlika vien samest naudiņu un gādāt kaķi šurp.
Šķiet, Niks ir mantojis ne tikai vecāku vārdu pirmos burtus, bet arī viņu labvēlīgo pasaules redzējumu un – jā, arī lielu neatlaidību. Ja vecākiem tās kaut uz brīdi būtu pietrūcis, bērns ar cerebrālo trieku tagad pārvietotos ratiņkrēslā. Niks nāca pasaulē ar ķeizargriezienu, tomēr smags asinsizplūdums galvā bija skāris kustību centrus. Smaidīja un attīstījās kā visi bērni, tikai nesēdēja, nerāpoja, nesāka staigāt. Divas nedēļas bērnu slimnīcā, tad pāris mēneši mājās. Visu laiku ārstu uzraudzībā. Inese būrusies cauri speciālajai literatūrai, izlasījusi interviju ar dakteri Štekeli un aizvedusi Niku pie viņa. Pirmā operācija bijusi četru gadu vecumā. Pirms diviem gadiem Rīgā konsultējis Minhenes klīnikas ārsts Pēters Berniuss, kas ieteica Nikam operāciju Vācijā. Nika vecāki sapratuši, ka tādu naudu viņi nevar dabūt, bet jārīkojas ātri, jo dēls jau ir liels.
– Saņēmu dūšu, metu kaunu pie malas un lūdzu sabiedrības atbalstu. Lūgt ir grūti. Arī stāstīt. Kad Niks bija mazs, ne ar vienu nevarēju parunāt par viņa slimību. Jutu, ka arī cilvēki baidījās ko vaicāt, nezināja, kā rīkoties. Rāvos un rāvos iekšā savā čaulā. Bet cik ilgi? Kad sāc runāt, kļūst vieglāk un vienkāršāk. Tur jau nav ko kaunēties. Tagad ir citādi, stāsta, ko darīt, kā palīdzēt, rāda sižetus par slimajiem bērniem. Es to visu esmu izdzīvojusi un sapratusi, ka vecākiem pašiem jādara maksimāli daudz. Bet divas Nika operācijas Minhenē – tās ir Labestības dienas nopelns. Tagad viss, kas vien varēts, ir izdarīts, nu tikai rehabilitācija, – stāsta Inese. Par rehabilitāciju vecāki domāja jau Nika bērnībā, pirmo reizi zirga mugurā Vaivaru rehabilitācijas centrā viņš sēdēja jau pusotra gada vecumā. Forša sajūta, Niks pasmaida. Arī tagad: uz Vaivariem – reitterapija, uz Saldu – baseins, fizioterapija, cik nu vecāki jaudā izvadāt. Arī līdz skolai puisi aizved. Tur Nikam patīk bioloģija, fizika, mājturība un mūzika. Bet nākotnē viņš domā kļūt par datortehniķi. Žēl, ka skolas drauga ģimene darba meklējumos devusies uz Angliju. Bet ir taču mīļā Vilmas tante Aucē, pie viņas ģimene brauc ciemos. Un Niks tad var pastāstīt visus savus noslēpumus. Vispār braukšana ģimenē ir cieņā. Nika tētis brauc motokrosā, un plaukts ir pilns ar spožiem uzvaru kausiem. Arī televīzijā Nikam patīk skatīties ceļu policistu seriālu “Kobra”, nupat sākšoties jaunās sērijas. Vēl Niku uzjautrina raidījumi “Valstī viss kārtībā”, “Naša Raša”. Smejot vieglāk dzīvot. Arī mūzika ir jauka. To Niks jūt un klausās kopš bērnības. Vairāk gan ārzemju, bet no pašmāju grupām pie sirds iet gan grupa “Tumsa”, gan “Musiqq”. Pirms pāris gadiem, Labestības dienu sižetu veidojot, pie Nika atbrauca “Musiqq” puiši Emīls un Marats. Tas nu gan bija pārsteigums un prieks!
