“Mums ir ļoti svarīgi, lai latviešu karogs plīvo augstu, lai mūsu pašapziņa būtu stipra!” Saruna ar grupu “Skyforger” 18
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 10. septembrī, Mežaparka Lielajā estrādē pirmoreiz izskanēs pasaulē pazīstamākās latviešu smagās mūzikas grupas “Skyforger” lielkoncerts “Rudens ceļš”. 27 gadu pastāvēšanas vēsturē “debess kalēji” neatlaidīgi iekausējuši metālmūzikā Latvijas senvēstures, varoņteiku un brīvības cīņu tēmas, ko novērtē grupas fani visā pasaulē. Mežaparkā “Skyforger” sola iepriecināt ar viņu daiļrades esenci, vērienīgā skaņu un gaismu saspēlē aicinot arī citus savus ceļabiedrus – starp tiem gan folkloras un seno cīņu kopa “Vilkači”, gan folkloras kopa “Delve” un citi.
Izmēros nelielā mēģinājumu telpa Grīziņkalnā, iespējams, īsti neatbilst iztēlotam priekšstatam par pasaulslavenas grupas darba vietu, tomēr tieši šeit tiek kalti “Skyforger” skaņu stāsti, kuru dzirksteles, poētiski runājot, aplido daudzas pasaules valstis – vismaz trīsdesmit no tām latviešu “debesu kalēji” arī koncertējuši.
Neraugoties uz profesionālu rūdījumu uz daudzām pasaules skatuvēm (un uz nelielām izmaiņām matu sakārtojumā), grupas kodols – Pēteris Kvetkovskis un Edgars Grabovskis – arvien šķiet tie paši vienkāršie metālistu puiši, kuri pirms vairāk nekā divdesmit gadiem spītīgi turējās pie sava kādreiz šaurajā Latvijas metālmūzikas vidē – līdz viņu unikālo metāla un tautas mantojuma sakausējumu sadzirdēja, turklāt tik jaudīgi, kā nebija un nav izdevies nevienam citam. Sarunā lielkoncerta priekšvakarā kopā ar Pēteri un Edgaru iesaistās arī “Skyforger” jaunākais dalībnieks – bundzinieks Jānis Osis, kamēr ģitārists Alvis Bernāns iekārto studiju gaidāmajam mēģinājumam.
“Skyforger” jau gadiem ilgi vairāk dzirdami un redzami koncertos aiz Latvijas robežām. Šogad uzstājāties Lietuvā, Francijā, Igaunijā, arī lielākajā smagās mūzikas festivālā Vācijā “Wacken Open Air”, ko apmeklē 90 tūkstoši klausītāju. Kā jums izdevies teju neiespējamais – iekarot pasaules uzmanību, dziedot latviski par globāli maz zināmām Latvijas vēstures un mitoloģijas tēmām.
P. Kvetkovskis: “Wacken”, protams, ir īpaši – jau sen gribējām tur tikt un beidzot nokļuvām, tomēr nevar teikt, ka tas ir lielākais sasniegums. Esam bijuši līdzīgos koncertos, piemēram, Francijas “Hellfest”. Spēlējam kopā ar līdzīga mūzikas stila grupām, un metāla scēnā ir mazliet citi noteikumi. Nav uzstādījuma – ja nedziedi angliski, tad neesi interesants. Valoda ir kultūras sastāvdaļa, un caur valodu tu vari ieraudzīt to kultūru, ko tā pārstāv.
E. Grabovskis: Arī somi, zviedri, norvēģi un citi rauj vaļā par savām teikām, sāgām savā mēlē – valoda te kļūst par izteiksmes līdzekli, līdzīgi kā gleznotājam krāsa. Reizē jāsaprot – lai tevi ievērotu, svarīgi ir radīt prātā paliekošu notikumu, kas rezonē cilvēku atmiņā. Reizēm iekrīti prātā ar kaut ko pavisam neparastu, piemēram, koncerta laikā pārtrūkst elektrība, bet tu turpini akustiski. Pēc tam tos jocīgos atceras! Bet svarīgākais – pašam ir jābūt patiesai interesei par to, ko dari. Jebkurā žanrā. Jo dziļāk roc savā lietā, jo paveras plašāki apvāršņi.
Maijā Latvijā bija vēl viens mums nozīmīgs notikums – multimediālās grāmatas “Kurbads. Latvju varoņstāsts” izdošana un ar to saistītie koncerti. Grāmata ir interesants turpinājums mūsu savulaik iesāktajai Kurbada tēmai (albums “Kurbads”, 2010) – pazīstamā pasaka grāmatā sasaistīta ar mūsu dziesmu tekstiem, iespaidojoties no mūsu metāloperas “Kurbads”, bet pati opera kļuva par iedvesmu mākslinieces Sindijas Ančas zīmējumiem. Grāmata ir interaktīva, lai arī jaunatnei, bērniem būtu interesanti iepazīt latviešu leģendas krāšņā izdevumā.
Bet kā paši tik ilgi un neatlaidīgi, koncertu pēc koncerta, albumu pēc albuma, uzturat dzīvu interesi par to, ko darāt?
Edgars: Jābūt godīgam – jo vairāk izpildīsi kādu dziesmu, un tā ir visām grupām, neizbēgami kādā brīdī gribēsies citu “pleilisti”. Atzīstos, katrā koncertā spēlēt “Ūsiņu” (“Kad Ūsiņš jāj”) man personīgi ir grūti – ja kaut ko dari daudz un bieži, tad apnīkst. No otras puses – tu esi koncertā, tērpā, redzi, ka cilvēkiem tas ir svarīgi, tev dzied līdzi un publika viļņojas. Tas atkal iedarbina dziesmas īsto kodu, bet tevi pašu iekšēji uzjundī un atjauno.
Kas publiku pasaulē uzrunā vairāk – folkloras pieskaņa jūsu mūzikā vai tomēr jūsu metālmūzikas rokraksts?
Pēteris: Mums tas viss ir kopā, un tieši tas cilvēkiem patīk. Lai gan esam izdevuši folka albumu, to spēlējam reti – pamatā piedalāmies metāla koncertos.
Edgars: Metālmūzika nav viendabīga – ir festivāli, kas ir veltīti, piemēram, “trash” vai nāves metāla virzieniem, bet ir arī pagānmetāla festivāli. Tāpat ir publika, kas vairāk uztver tautisko elementu, bet cita – tehnisko metālmūzikas veidu. Reizēm tevi netīšām ieliek vienā listē ar tehniska metāla grupām, un publika tad ir diezgan vienaldzīga, bet, aizbraucot uz festivālu, kur dominē mūsu žanrs un tā mērķauditorija, atmosfēra ir cita.
Kā jums izdevies kopš pirmsākumiem, kad spēlējāt mazos klubos nelielai publikai kā pagrīdes skatuves dalībnieki, būtiski nemainīties un neatkāpties no savām idejām?
Pēteris: Angliski to sauc par “hardcore” – ja tu esi tāds “hardcore” cilvēks un esi uzsācis savu lietu un runā par kaut ko, tad pie tā arī paliec. Šo īpašību cienu citos un pie tā turos arī pats. Ja esi uzkāpis uz skatuves un stāstījis man savu vēsti un es kā klausītājs esmu tai noticējis, bet pēc tam redzu, ka esi lējis čugunu un šodien jau runā kaut ko pavisam citu, tad man tava un tavas mūzikas vērtība krītas.
Edgars: Nedomāju, ka tajā laukā, kur esam, viss būtu izsmelts. Šobrīd, kad gatavojam jaunu albumu, redzu – lai arī daudz kas ir krustām šķērsām izspēlēts, joprojām vari atrast ceļus, kā tautas mūziku saplūdināt ar jauniem veidiem, stiliem.
Koncertējot pasaulē, šķiet, par miljonāriem neesat kļuvuši. Vai ir patiesa leģenda, ka koncertu ienākumus nesadalāt starp dalībniekiem, bet ieguldāt grupas attīstībā?
Pēteris: Mūs interesē radošā, nevis komerciālā puse. Kļūstot komerciālam, tas, ko dari, kļūst falšs. Mūsu mūzika ir mūsu hobijs. Aizraušanās. To, ko nopelnām par koncertiem, ieguldām “aparātos”, kas redzami te, studijā, un mēs to tiešām neizmaksājam sev algās. Un neko tik lielu arī nenopelnām, lai pirktu mājas un mašīnas. Kā redzi, es pārvietojos ar velosipēdu, bet Edgars dzīvo vienistabas dzīvoklī (smejas).
Edgars: Tā ir milzu dāvana, ka mums ir iespēja darboties ar folkloru – ja tu to nonivelēsi līdz naudai, tā no tevis var ļoti smuki aiziet. Tas ir tautas krātais gara mantojums, un nevar to tā vienkārši izmantot savam labumam. Protams, jebkurš var darīt to, ko vēlas, – arī pārtikt no mūzikas, piemēram, iet un spēlēt “kotlešu vakarus”, bet tas nav mums.
J. Osis: Ja mūzika kļūst par darbu, tad kaut kur parādās arī doma, ka vajadzētu to radīt tā, lai varētu pārdot, radošais kļūst otršķirīgs.
“Kauja pie Saules”, “Kurbads”, “Latviešu strēlnieki” – minu tikai dažus pieturas punktus jūsu diskogrāfijā, kas tā vien izskatās pēc īsta cīņu dziesmu krājuma. Par ko ir jūsu cīņa?
Pēteris: Par brīvību. Mazām tautām tas ir ļoti svarīgi. Brīvība ir visa esence, kā mazas tautas var pastāvēt. Visu mūsu albumu sakne ir latviešu cīņa par savu neatkarību, par savu brīvību – kopš 13. gadsimta, kopš strēlniekiem un viss pārējais. Mūs neinteresē pats cīņas motīvs, mēs gribam pieminēt visus tos cilvēkus, kuri ir cīnījušies par mūsu brīvību. Ilgus gadu desmitus tas ir bijis slēpts, aiz meliem un viltus vēstures turēts, daudziem latviešiem nezināms. Man likās, ka latviešiem ir ļoti svarīgi zināt, ka mums ir bijuši savi varoņi, kas ir cīnījušies par tēvu zemi, ne tikai tie, ko jaunieši redz vikingu filmās.
Edgars: Mums ir ļoti svarīgi, lai latviešu karogs plīvo augstu. Lai latviešu pašapziņa būtu stipra – tā kā mūsu ir maz, tai jābūt dubultspēcīgai.
Jānis: Mūzika ir nenormāli labs veids, kā to pateikt, jo vienai daļai cilvēku nestrādā ne grāmata, ne vēstures skolotājs. Es sāku desmit gadu vecumā kā “Skyforger” fans, kurš līdz tam bija tikai tādu vai citādu “zāģi” (metālmūziku) klausījies, bet te pēkšņi – “Strēlnieku” albums, kas sākas ar tautasdziesmu. Tas pārvērta manu pasauli. Izrādās, tautas mantojumu var likt kopā ar metālu un tam ir satura segums apakšā. Es aizrāvos un domāju, ka tā bija un ir daudziem.
Koncerti tomēr ir mūziķu maizīte gan emocionāli, gan burtiski. Kā pārdzīvojāt kovidlaiku? Edgars pieminēja jaunu albumu – zinu, ka fani gaida jau ilgāku laiku.
Edgars: Paši gaidām! Albums idejiski ir gatavs, bet ar Jāni kā jaunu dalībnieku kaut kādas nianses vēl jāpievieno. Labi, ka mums neviens nestāv klāt ar hronometru un Pēteris kā liriku autors var mierīgi gaidīt mūzu.
Jaunā dziesma “Lec, eglīte”, ko jūlijā izdevāt kopā ar latviešu folkloras kustības veterāniem “Skandiniekiem”, ir jums netipiska – kāzu dziesma.
Edgars: Svinot savu jubileju, “Skandinieki” pulcēja savus draugus un ļāva izvēlēties ieskaņot kādu no viņu izpildītajām dziesmām – mūsu izvēle krita uz šo. Milzīgs prieks un gods, ka viena no visvecākajām folka grupām mūs uzrunā. Process bija brīnišķīgs – Julgī (Stalte) bija tādā emocionālā lidojumā, ka vai katru dienu sūtīja pa jaunai dziesmai – varbūt to, varbūt šo? “Lec, eglīte” izrādījās metāla mūzikai pateicīga struktūra – nolēmām, kāpēc neuztaisīt kaut ko tādu. Un iznākušas arī tādas muzikāls kāzas – saprecas folks ar “zāģi” (smejas).
Nu jums priekšā vēl viens jauns ceļš – uz Mežaparka estrādi.
Edgars: Mēs gan šoreiz tur esam aicināti ciemiņi jeb ceļabiedri – paši varbūt uz kaut ko tādu nesaņemtos. Kolosāli, ka ir iespēja spēlēt Mežaparkā. Dziesmu svētkos mūs neņem, bet varbūt šādi mēs tiem varam kaut kā pietuvoties.
Pēteris: Ir sagatavots liels koncerts, kur būs daudz materiāla no visiem albumiem. Koncerta vietai ir liela un laba enerģija. Pamatīgs uzvilciens būs gan mums, gan pārējiem.
