Dailes teātra direktors Juris Žagars: “Mums ir milzīgas ambīcijas!” 15
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
“Skatītājiem šī sezona Dailes teātrī, visticamāk, ir beigusies. Deviņas jaunas izrādes piedāvāsim nākamās sezonas sākumā,” saka Dailes teātra direktors Juris Žagars. Pirms gada, kopā ar režisoru Viesturu Kairišu pārņemot teātra vadību, abu galvenās ambīcijas bija līdzsvarot izklaidi un mākslu repertuārā, taču pandēmija to pārvērta par krīzes vadību jeb kuģa stūrēšanu vētrā, mainot vienu izdzīvošanas stratēģiju pēc otras.
Sarunā ar Juri Žagaru – par to, kurp šobrīd tiek stūrēts Dailes kuģis, vai pašreizējā darba režīmā neklātienē nezūd saikne ar skatītāju, kā arī to, kādēļ, viņaprāt, šis ir īstais laiks teātra ēkas vērienīgai pārbūvei.
Jūsu apaļo dzimšanas dienu janvārī sagaidījāt Madridē, filmējoties “Netflix” seriālam un vadot teātri no tālienes. Esat atgriezies Latvijā?
J. Žagars: Diemžēl joprojām esmu Madridē, kur amerikāņi filmē astoņu sēriju seriālu “In From The Cold”. Ar “Netflix” biju noslēdzis līgumu, vēl pirms kļuvu par Dailes teātra direktoru, nu iesāktais jāpabeidz. Ja šis piedāvājums būtu nācis citā laikā, man būtu jāatsaka, taču tagad visi birojos strādā attālināti, teātrī notiek tikai mēģinājumu procesi, turklāt mans tēls seriālā ir tikai piecās no astoņām sērijām, ir pietiekami laika teātra darbam. “Netflix” ir stingri noteikumi, sociālais burbulis tiek uzturēts ļoti stingri, viesnīcā ir tikai aktieri, kaskadieri un amerikāņu radošā grupa – ārā iešana ir ierobežota, tādēļ attālināts darbs tikai palīdz.
Atšķirībā no Latvijas Madridē masku nēsāšana ir elementāra pieklājības norma, tā ir cieņas izrādīšana otram cilvēkam, rūpes par viņa veselību.
Mums nez kāpēc maskas nevilkšana nozīmē, ka nebaidies no kovida, aizmirstot, ka tā apdraudi otru.
Dailes teātri mēdz salīdzināt ar kuģi, tomēr pašlaik pirmizrādes notiek bez skatītājiem, kapteinis – tālumā. Nevar noliegt, rodas asociācija ar spoku kuģi…
Mums teātra iekšienē nav tāda sajūta, jo Dailes teātrī nevienā brīdī, izņemot nedēļu pavasarī, nav apstājusies ražošana. Visu laiku teātrī ir gatavotas izrādes, aktieri mēģina, tiek būvētas dekorācijas, šuj kostīmus. Rezultātā esam saražojuši septiņas jaunas Lielās zāles izrādes un divas Mazajā zālē, kopā deviņi jauniestudējumi. Ar to pietiek, lai nosegtu nākamo sezonu. “Elpai” un “Ārstam” bija pirmizrādes ar skatītājiem, pārējām – “testa” pirmizrādes darbiniekiem. Bet, protams, teātris nav pašpietiekams process, teātris notiek tikai tad, ja to skatās pietiekams skatītāju daudzums. Dailes teātra Lielajā zālē par notikušu izrādi – reālu produktu, kas rada pievienoto vērtību gan naudas izteiksmē, gan skatītāju sajūtās, – var uzskatīt tādu, ko noskatījušies vismaz 300 cilvēku. Viss pārējais ir mēģinājumu process, eksperimenti un vingrināšanās.
Tad Dailes teātra skatītājiem šī sezona ir beigusies?
Domāju, ka jā. Nespēju noticēt tādam scenārijam, ka šajā pavasarī Lielajā zālē varēs sēdēt 300 skatītāju. Ceram, ka augustā publika varēs nākt jau pietiekamā skaitā. Tad jaunās izrādes tiks parādītas publikai. Cita lieta – jau maijā vērsim vaļā Dailes dārza āra skatuvi, šogad tajā vietas būs 250 skatītājiem, ar ierobežojumiem – 150 vai 100. Taču tā drīzāk ir koncertskatuve.
Šobrīd pieturaties pie sezonas sākuma radošā plāna? Vai nākamsezon tā izrādes nebūs morāli novecojušas?
Mums ir paveicies, ka ir izdevies īstenot visu, kas bija mūsu plānos, jo šajā situācijā jebkuru projektu var nākties pēkšņi apturēt. Patlaban top Lielās zāles iestudējums, Eižēna Jonesku absurda komēdija “Degunradži”, kuras radošā grupa ir no Ungārijas. Ildiko Gaspāra, Eiropā zināma režisore, ar savu komandu strādā šeit, un 12. martā būs testa pirmizrāde. Pirms tam tika nodots Intara Rešetina iestudējums “Totāla izgāšanās” un Lauras Grozas “Piekrišana”, bet vēl pirms tam – Viestura Kairiša “Smiļģis” un laikmetīgās dejas projekts “Ļoti labas minūtes”, bet mazajā zālē – D. Petrenko “Monstrs” un “Zemdegas”. Pašlaik notiek sarunas ar poļu režisoru Lukašu Tvarkovski, kurš tagad strādā Ķīnā. Ja viņš nepaspēs tikt ārā no turienes, iespējams, jau maijā darbu sāks Regnārs Vaivars ar jau ieplānotajiem “Trim draugiem”. Izrāde nevar pusgadā morāli novecot, bet tehniski tās visas tiks rūpīgi atmēģinātas, pirms rādīsim skatītājiem.
Kur nozuda ideja par Dailes teātra seriālu? Vai tas nebūtu labs veids, kā uzturēt saikni ar skatītāju?
Tā joprojām ir aktuāla. Brīdī, kad sākām šo ideju izstrādāt, nebija cerību, ka varēsim strādāt normālā dramatiskā teātra formā, tomēr izrādījās citādi – jau no jūlija-augusta varējām spēlēt izrādes, Lielajā zālē uzņemot 300 līdz 400 skatītāju, tāpēc resursi – nauda, laiks – bija jātērē tiešai teātra darbībai. Zinu, līdzko parādīsies laiks un nepieciešamā nauda, seriālu filmēsim. Scenārija skelets – stāsts par Dailes teātri no 70. gadiem līdz Atmodas sākumam – jau ir gatavs. Protams, ir vajadzīgs papildu finansējums.
Un citi digitāli projekti? Baidos, bez tiem “Spēlmaņu naktij” šogad nebūs ko vērtēt.
Esam dramatiskais teātris, kura funkcija un uzdevums ir strādāt ar skatītāju zālē, īstā, dzīvā kontaktā, līdz ar to nekādus digitālos projektus pagaidām nedomājam attīstīt. Tā ir īstermiņa aktivitāte, kad tiešām nav nekā cita, ko darīt.
Teātra iekšējais klimats nav cietis neklātienes režīmā?
Saprotams, aktierim ir ārkārtīgi svarīga publika. Sevišķi tādā komēdijā kā “Totāla izgāšanās” bez skatītājiem īsti nevar saprast, kā tā strādā, taču, neraugoties uz to, ka zālē nav auditorijas, visi strādā profesionāli līdz galam. Man pašam ir bijis jāspēlē dažas vecās izrādes rudenī, kur zālē drīkstēja būt tikai pāris simti skatītāju – spēlējot to nejūt, bet, kad pēc izrādes ieraugi simt maskotas sejas, kuru emocijas neredzi, ir pavisam savādi. Es apbrīnoju mūsu aktieru koncentrēšanās spēju, entuziasmu un profesionālu attieksmi šādos apstākļos.
No ārpuses Dailes teātris jau labu laiku atgādina būvlaukumu – kad redzēsim teātri jaunā veidolā, ieskaitot atjaunoto skvēru?
Nobeiguma procesā ir ēkas siltināšanas projekts. Savukārt skvēra atjaunošanā norit tikai gatavošanās. Patlaban ir liela neskaidrība – cik zinu, projektēšanas darbi ir pabeigti, bet kontroltāme ir ievērojami lielāka, nekā bija sākumā domāts. Cik zinu, naudas nepietiek, taču šīs lietas ir „Valsts nekustamo īpašumu” un Rīgas domes ziņā. Ļoti ceram, ka līdz Dailes teātra simtgades nobeigumam 18. novembrī vismaz skvēra priekšēja daļa tiks sakārtota. Bet simtprocentīgas pārliecības man par to nav.
Viesturs Karišs ieminējās, ka pavasarī esot iecerēts pārbūvēt teātra Mazo zāli, to palielinot.
Kovida laikā, kad teātris nevar spēlēt ar pilnu jaudu, mēs varam to izdarīt. Jau tagad Lielajā zālē esam uzbūvējuši pārvietojamu žalūzijas sienu, kas nodala zāles aizmuguri – būs iespējams transformēt zāli no 1000 līdz 700 sēdvietām, pielāgojot to katras izrādes specifikai.
Turpmākās pārbūves rezultātā Dailes teātris iegūs divas kvalitatīvas, mūsdienu apstākļiem atbilstošas zāles. Mazās zāles skatuve oriģinālajā projektā ir mēģinājumu zāle, nevis vieta, kur nākt publikai.
Līdz ar to publikai skatīšanās kvalitāte nav laba, turklāt spēlēt 200 skatītājiem ir ekonomiski neizdevīgi. Tāpēc Mazo zāli pārbūvējam no 200 uz 420 skatītāju vietām. Tiks nojaukta pašreizējā teātra darbinieku kafejnīca, tās vietā Mazā zāle iegūs otro stāvu – balkonu. Skatītāju rindas tiks iegremdētas dziļāk, lai būtu labs slīpums un līdz ar to labāka redzamība.
Tā paša projekta ietvaros būvēsim arī “black box” tipa mēģinājumu zāli, kur mēģinājumu laukums būs identisks ar lielās zāles skatuves laukumu. Līdzšinējā Kamerzāle un studija tiks apvienotas vienā zālē, pārbūvēsim tā dēvēto Vosa departamentu, daudz sīku, arhitektoniski mazkvalitatīvu telpu, kuru funkcija nekad nav bijusi piemērota teātra vajadzībām. Ir paredzēts, ka pārbūves laikā Mazās zāles izrādes reizi vai divas nedēļā spēlēsim Ģertrūdes ielas teātrī un “Oratorio” zālē.
Arhitekti plāno, ka projektēšana tiks pabeigta aprīli vai maijā. Ceram, jūnijā varētu noslēgties konkurss par būvniecību, jūlijā varētu sākties celtniecība. Jaunā fiziskā veidolā Dailes teātri ar divām jaunām zālēm ieraudzīsit nākamā gada pavasarī.
No jaunā gada, Lielās ģildes remonta laikā, pie mums uz diviem gadiem pārceļas Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Teātra lielajā foajē tiek būvēta liela, stiklota, akustiski izolēta mēģinājumu zāle.
Tad tomēr jūsu agrākā ideja par koncertzāli teātrī savā ziņā piepildās?
Nezinu, vai orķestris koncertēs, jo teātra zāles akustika nav piemērota simfoniskās mūzikas koncertiem. Pie mums būs orķestra darbavieta. Ceru, ka kopā realizēsim kādus projektus – patlaban jau ir padomā Dmitrija Šostakoviča [operetes] “Maskava, Čerjomuški” koncertuzvedums.
Dailes teātris pašlaik atmaksājis skatītājiem ap 400 000 eiro atcelto izrāžu biļešu naudas. Vai pietiks naudas turpināt teātra darbu un finansēt būvniecību?
Atmaksātā biļešu nauda teātrim tiek kompensēta tikai 80 procentu apjomā – bet tas zaudējumus nerada, jo arī izdevumi ir mazāki.
Liela trauma teātra finansēm ir tas, ka sešus mēnešus negūstam pilnīgi nekādus ieņēmumus. Rēķinām, ka gada beigās mums būs vismaz 600 000–700 000 eiro zaudējumu. Tā būs visiem teātriem, citam vairāk, citam mazāk atkarībā no budžeta.
Esmu pārliecināts, ka Finanšu ministrijai un Kultūras ministrijai noteikti ir plāns, kā šajā situācijā glābt teātrus. Zāļu pārbūves projektēšanas izmaksām un steidzami nepieciešamajām tehniskajām vajadzībām un remontiem mums naudu jau piešķīra. Būvniecības izmaksas varētu būt no pusotra līdz diviem miljoniem eiro.
Kur ņemsiet līdzekļus?
Pārbūves sākšanai un projektēšanai ir garantēti apmēram 700 000 eiro, bet miljonu vai nedaudz vairāk nāksies vēl piesaistīt. Ja saņemsim Kultūras ministrijas un Ministru kabineta akceptu mūsu biznesa plānam, pieteiksimies uz ilgtermiņa, 30 gadu, aizņēmumu Valsts kasē. Mūsu situācija ir labāka nekā Nacionālajam teātrim, kur teātra piebūvei ir vajadzīgi 25 miljoni. Dailes teātris ir liels, tam pietiek ar iekšēju pārbūvi par aptuveni diviem miljoniem, lai dabūtu to pašu rezultātu, proti, Jauno zāli ar 440 vietām un “black box” zāli mēģinājumiem un mazās formas izrādēm ar 200 skatītāju vietām.
Vai šā brīža mazā rocība skārusi arī aktieru iztiku un sastāvu?
Aktieru sastāvs patlaban ir stabils ar dažām nelielām izmaiņām. Ar Kasparu Zāli darba attiecības ir pārtrauktas. Manā vietā ir nācis Imants Strads, bet Toms Veļičko un Kārlis Arnolds Avots jau sāka strādāt pagājušajā sezonā. Šosezon ar īstermiņa līgumu darbā ir pieņemta Alise Danovska. Slikts ir tas teātris, kura trupa nevar būt dinamiska, elastīga un, ja nepieciešams, mainīga. Profesionāli aktieri rēķinās, ka kādā brīdī tu vari būt vajadzīgs un pieprasīts, citā – mazāk. Rietumos šajā sakarā nevienam nerodas jautājumi. Pie mums ir pierasts, ka aktiera pozīcija štatā ir akmenī iecirsta uz visu mūžu – bet tas, manuprāt, nav pareizi. Visu vajadzētu regulēt ar pieprasījumu un piedāvājumu. Attiecībā uz aktieru personiskajām finansēm – viņi nesaņem piemaksas par izrāžu spēlēšanu, dzīvo no pamatalgas un, protams, personiskie maki no tā cieš būtiski.
Vai pirms gada tapušajam vadības tandēmam – Žagars un Kairišs – joprojām ir kopīga vīzija – izskanēja pat doma par Daili kā mūziklu teātri?
Kad sākām strādāt, pazinām viens otru tikai kā režisoru un aktieri. Tas, kādi būsim kā vadītāji un, ja tā drīkst teikt, biznesa partneri, bija nezināmais. Gada laikā esam pierādījuši, ka varam sastrādāties. Par mūziklu teātri gan nekad nav bijis tāda stratēģiska plāna. Pats galvenais, mums abiem ir līdzīgas mākslinieciskās vīzijas un milzīgas ambīcijas.
Tajās ietilpst arī Dž. Dž. Džilindžers kā režisors?
Mēs neskatāmies uz personībām, bet uz piedāvājumu un idejām. Vienīgā sarkanā līnija – profesionālisms un galaprodukta mākslinieciskā kvalitāte.
Ar Džilindžeru man ir normālas attiecības, ne man, ne Viesturam nav ar viņu ko dalīt, un, ja Džilis nāks ar piedāvājumu, kas būs labs, tajā brīdī iespējams un trupai interesants, neredzu, kādēļ viņš nevarētu te strādāt.
Vasarā notiks Cēsu Mākslas festivāls, ko esat veidojis ilgus gadus?
Esmu tikai viena no festivāla komandas sastāvdaļām – kamēr tas netraucē teātra pamatdarbībai, vasarās varu pieslēgties un palīdzēt. Festivāls pilnā apjomā notiks jūlijā, kad teātrī izrādes nenotiek. Programmas divi lielie stūrakmeņi būs vizuālās mākslas izstāde jaunajā Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā un Vāgnera operas “Valkīra” trešais cēliens brīvdabā. Protams, Viestura Kairiša režijā – lai nu ko, bet operu viņš jūt lieliski, un Vāgners ir mūsu abu lielā kaislība.
