Mums ir līdzīgi sapņi un atmiņas 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Grāmatas “Ir mēness zelta kuģis” tulkotāja Marika Muzikante ikdienā veic dažādu jomu praktiskos tulkojumus no igauņu un somu valodas. Kā stāsta pati tulkotāja, viņa izaugusi kā īsts baltu “produkts” – dzimusi Hījumā salā Igaunijā, mamma igauniete, vecmāmiņa latviete, bet vectēvs – lietuvietis. Savulaik absolvējusi Tartu universitātes Filoloģijas fakultāti, un līdztekus pārējiem tulkojumiem piedalījusies lielās igauņu–latviešu vārdnīcas sastādīšanā. Sastapšanās ar igauņu grāmatu “Ir mēness zelta kuģis” nākusi nejauši – to pārtulkot lūgusi Marikas vīramāsa Gundega Muzikante.
Kāda bija sajūta tulkojot? Lasot daudz domāju, ka tas ir arī mūsu stāsts, ne tikai igauņu…
Tas ir tāpat kā ar jūru – mēs jau nevaram sadalīt, kur sākas igauņu daļa, kur beidzas latviešu daļa. Mūsu vēstures notikumi ir līdzīgi, turklāt daudzi no tiem ir kopīgi. Tāpat kā Igaunijā ģimenes devās bēgļu gaitās vai arī nedevās, tāpat notika arī Latvijā. Taisnība, mūsu valodas ir diezgan atšķirīgas, to mēs labi zinām. Ja valodu neprot, bieži vien tas kaimiņš liekas ļoti nesaprotams, bet, patiesībā, zinot valodu, esam ļoti tuvi, jo tie notikumi, kas bijuši Latvijā, Igaunijā ir līdzīgi. Mums ir arī ļoti līdzīgi sapņi un atmiņas.
Esmu ļoti daudz domājusi par šo stāstu, kad Jāņa Rozes apgāds bija mani uzrunājis un vēlējās grāmatu izdot Latvijā, to vēl un vēlreiz pārlasīju, un interesanti, ka katru reizi lasot, šis stāsts aizrauj no jauna un gribas to atkal izlasīt līdz galam, katru reizi atklājas kas jauns, par ko ilgi domāt – gan par savu ģimeni, gan par citiem zināmiem, līdzīgiem stāstiem.
Mūsdienās šis ir pavisam aktuāls bēgļu stāsts.
Grāmata nāca klajā pagājušā gada jūlija vidū, toreiz bija tāds kā kovida sastinguma laiks, nenotika atvēršanas svētki, vēl neko nenojautām par Ukrainas notikumiem. Martā bija atvēršanas svētki, un, karam sākoties, šī grāmata liek domāt par ļoti daudzām lietām. Piemēram, grāmatā aprakstīts, kā mātes šausmīgos apstākļos, jau daudz dienu atrodoties tumšā kuģa tilpnē, mēģina novērst bērnu uzmanību. Kuģis vējā zvalstās, visapkārt tumšs… Un tiem bērniem kaut kas, vismaz kāda pasaka ir jāizstāsta – un mammas stāsta, ka tūlīt brauciens beigsies un tur ceļotājus sagaidīs prinči ar zelta kroņiem, pretī nāks pats karalis ar princesēm. Tagad pavisam līdzīgi dzirdam, ka arī ukraiņu mātes stāsta, kā viņas, bērnus mierinot, mēģinājušas stāstīt, ka bumbu sprādzieni ir tikai kaut kāda spēle, ka tas ir tikai pērkons un negaiss… Katrai grāmatai ir savs liktenis un tā iznāk savā laikā. Ne rakstnieks, sākot rakstīt, varēja paredzēt mūsdienu tālākos notikumus, ne arī ilustratore vai izdevēji.
