Mums ir iespēja sākt veidot pirmo no Covid-19 drošo kultūras telpu Latvijā. Saruna ar Juri Žagaru 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Desmit dienas pēc tam, kad JURIS ŽAGARS 2. martā stājās Dailes teātra direktora amatā, valstī tika izsludināta ārkārtas situācija. Jau tā sarežģītais pienākums mainīt teātra repertuāra politiku, vienlaikus nepazaudējot skatītājus, izvērsās uzdevumā izdzīvot.
Ja salīdzinātu Dailes teātri ar kuģi, ko direktors labprāt dara, tad varētu domāt, ka milzu burinieks bezpalīdzīgi strandējis Klusā okeāna vidū, turklāt vētrā pirms ieilgušā bezvēja neglābjami saplīsis kompass un virzienu iespējams noteikt vien pēc zvaigznēm.
Turpretī Juris Žagars izturas tā, it kā kuģis būtu pilnīgā drošībā, tiesa, sausajā dokā, un apgalvo, ka viņam ir plāns “B”, bet, ja tas jau rīt izrādīsies novecojis, padomā arī “C” un “D”.
Tas redzams gan tiešsaistes daudzsēriju izrādē “Jūsmotāji”, kas jau nonākusi pie skatītājiem, gan nopietni plānotajā seriālā, gan izskanējušajā informācijā, ka teātra pagalmā un uz tā jumta varētu tikt spēlētas izrādes ekskluzīvam skatītāju lokam.
Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka šie pasākumi var gan saglabāt skatītāju interesi, bet noturēt Dailes teātri peldējumā bez izsvērta valsts atbalsta nebūs iespējams.
Kad stājāties direktora amatā, paredzēt šādu notikumu pavērsienu vispār nebija iespējams.
J. Žagars: Loģiski, to neviens nekur pasaulē neparedzēja. Vienīgais, ko es paredzēju, – viegla dzīve nebūs, jo Dailes teātris ir liela, sarežģīta iestāde, kurai visu laiku jāražo tādēļ, ka 60% budžeta jānopelna pašiem.
Tagad nav iespējams arī nopelnīt, un intervijā Latvijas Televīzijai sacījāt, ka novembrī teātra kase būs tukša.
Jā, novembrī mums kasē būs nulle, bet cerīgi izskatās Kultūras ministrijas un Finanšu ministrijas sarunas, tādēļ ceram, ka tiks atrasta vismaz daļa no nepieciešamās finanšu injekcijas, lai mēs varētu uzturēt iestādi šajā pussasaluma stāvoklī un būtu gatavi jebkurā brīdī atsākt darbu pilnā slodzē.
Minimālā un steidzamā injekcija, uz kuru visi teātrī ceram, ka būs iespēja atdot skatītājiem naudu par nenospēlētajām izrādēm.
Jūs plānojat tomēr atcelt izrādes, nevis tās pārcelt, kā bija sākumā domāts, un sākt no baltas lapas?
Jā. Ja sākotnēji tika domāts, ka šī situācija ievilksies triju četru mēnešu, pusgada garumā, tad mēs vēl būtu varējuši kaut ko pārcelt, nenograujot visus plānus.
Tagad vispesimistiskākā prognoze ir, ka skatītāji tūkstošvietīgā zālē varēs atgriezties varbūt tikai gada beigās.
Tas nozīmē, ka mums jāveido pavisam cita repertuāra politika, un mēs tīri fiziski nevarēsim nospēlēt izrādes, kuras esam palikuši skatītājiem parādā.
Tā nav kosmiska summa, mūsu teātrim tie ir aptuveni 370 000 eiro, un mēs to pagaidām nedrīkstam tērēt.
Protams, pret šīm iepriekš iegādātajām biļetēm varētu attiekties, ka tas ir zināmā mērā publikas kredīts teātrim, bet tas mums uzliek pienākumus šīs izrādes nospēlēt.
Mēs neesam tik turīga sabiedrība, nevaram rīkoties kā Londonā un lūgt šo naudu teātrim ziedot. Nauda, kas iesaldēta biļetēs, cilvēkiem ir nozīmīga. Tā būtu solidarizēšanās ar sabiedrību, ja izdotos pārliecināt Finanšu ministriju šo naudu piešķirt.
Jūs arī būtu varējuši uzrunāt skatītājus – iespējams, kāda daļa pat vēlētos atbalstīt savu teātri…
Šobrīd šādu eksperimentu veikt nav nepieciešams. Skatoties makroekonomiskā perspektīvā, – ja atdodam naudu iedzīvotājiem, tā uzreiz atgriezīsies ekonomikā.
Tie būtu nevis līdzekļi teātra atbalstīšanai, bet gan ekonomikas sildīšanai, bet mums tas ļautu šādā pusiesaldētā stāvoklī noturēties ilgāk.
Bet nevar jau iesaldēt izrādes…
Tā ir lielākā sāpe – īstermiņā mums noteikti līdzekļi no dotācijas ir, bet tie netiek doti tāpat vien, par dotāciju mums jāsaražo noteikts skaits produktu un tie jāpārdod, atvainojos par ekonomikas terminoloģiju.
Šobrīd, lai ar dotāciju uzturētu teātri ļoti ekonomiskā režīmā, esam pārtraukuši darba attiecības ar ceturto daļu darbinieku – pārsvarā tehnisko personālu, garderobistiem, kas šobrīd pavisam noteikti nevar tikt nodarbināti.
Dīkstāvē ir puse no visa kolektīva, un viņiem mēs maksājam algas dīkstāves pabalstu apjomā no saviem līdzekļiem.
Pilnu slodzi teātrī patlaban strādā tikai trešā daļa.
Neraugoties uz visu šo taupību, mēs dedzinām dotācijas daļu, to degvielu, kuru vajadzēs, kad, tēlaini runājot, kuģim atkal būs jāiziet jūrā.
Taču es negribu teikt, ka mēs būtu smagāk, dziļāk skarti nekā citas nozares. Pilnīgi visi, kas šobrīd ir piespiedu dīkstāvē, ir vienādā situācijā.
Dailes teātrim ir tikai tas sarežģījums, ka, lai šis kuģis normāli peldētu, tam vajadzīgi 1300 skatītāji katru vakaru, attiecīgi tas notiks vēlāk.
Man tagad būtu jābūt vai nu ļoti drosmīgam, bezatbildīgi optimistiskam, vai, runājot skaidru valodu, naivam, lai noticētu stāstam, ka, tikko ārkārtas situācija beigsies, no kaut kurienes tiks piešķirti papildu līdzekļi, un teātris uzreiz varēs sākt strādāt kā iepriekš. Ir jārēķinās ar dažādiem scenārijiem.
Kāds ir vissliktākais scenārijs?
Ekonomiskā krīze, kura ietekmē pilnīgi visas dzīves jomas – būtu muļķīgi cerēt, ka atsevišķas nozares vai valstis no šīs krīzes izvairīsies.
Nevienā krīzē valsts teātri nav tikuši slēgti…
Nedomāju, ka tie arī tagad tiks slēgti, jautājums tikai, kādā slodzē un cik efektīvi tie varēs darboties.
Šeit būs konkrēta un nežēlīga korelācija starp pieprasījumu un piedāvājumu. Ceru, ka pieprasījums sabiedrībā tik dramatiski nekritīs, un arī iedzīvotāju pirktspēja nemazināsies tik ļoti, lai cilvēki pārtrauktu pirkt biļetes uz teātri.
Pirktspēja gan varētu mazināties, vismaz uz kādu laiku.
Tādā gadījumā samazināsies pieprasījums un mēs samazināsim piedāvājumu. Bet šobrīd jūtam, ka pieprasījums varētu būt ļoti, ļoti liels, jo teātra lietošanas paradums tomēr mūsu nācijai ir būtisks, tas iesakņojies ļoti dziļi.
Citām nācijām, kā britiem, varbūt tas ir futbols, itāļiem – opera, bet mums nepieciešama sastāvdaļa cilvēka dzīves kvalitātes mērījumā ir teātra mākslas pieejamība. Pat tagad interese par to, ko mēs potenciāli varētu sākt rādīt un kad, ir ļoti liela.
Ir jau izskanējušas dažādas idejas gan par nelielām izrādēm teātra dārzā, gan uz jumta. Bet kā iespējams plānot, ja nezinām, kas notiks pēc 9. jūnija?
Uzreiz pārorganizējām sezonu – pirmajā nedēļā bija scenārijs Nr. 1, pēc nedēļas – scenārijs Nr. 2. Vēl nedēļu vēlāk tos abus nācās izmest papīrgrozā un bija scenārijs Nr. 3. Arī to droši vien nāksies kādā brīdī izmest.
Un, ja pie mums būs kā Igaunijā, kur vasarā sola atļaut telpās rīkot pasākumus vismaz 500 cilvēkiem…
Rīkosiet izrādes vasarā? Latvieši parasti vasarā sēž dārzos, nevis teātrī…
Es zinu no slēpošanas biznesa: martā cilvēki parasti slēpo mazāk, bet, ja februārī nav bijis sniega, tad martā kalns ir pilns. Teātris latviešiem nav ekskluzīva izklaide.
Tas ir paradums, kuru lietojam ikdienā. Ja to kādu laiku nav bijis iespējas darīt, tad tu gribēsi skatīties izrādes neatkarīgi no tā, vai ir jūnijs, jūlijs vai augusts.
Nezināmais faktors ir tas, cik komfortabli cilvēki jutīsies, sēžot vienā telpā.
Bet jebkurā gadījumā skaidrs, ka šobrīd ražojam tikai tos produktus, kurus potenciāli varēsim pārdot arī vēlāk.
Ja iestudējam izrādi Dailes dārzā, tad tā, lai pēc tam to varētu pārcelt uz Mazo zāli. Patlaban nemēģinām nevienu izrādi, kas der tikai Lielajai zālei, jo nezinām, kad tajā varēsim atgriezties.
Izrāde tomēr ir produkts ar gala termiņu – tu nevari tagad iestudēt izrādi, nolikt plauktā un izrādīt pēc gada…
Kas teātrī notiek, kamēr izrādes atceltas? Kā saprotu, aktieri šobrīd dara dažādus citus darbus?
Teātris ir liels mehānisms, es to salīdzinu ar kuģi. Tajā brīdī, kad kuģis peld, ir ļoti grūti veikt apkopi, jo tam visu laiku jābūt kustībā.
Taču skaidrs, ka teātris ir nolietojies ne tikai fiziski, bet arī strukturāli, iespējams, ir lietas, kas būtu jādara efektīvāk.
Šis ir labs laiks, kad to visu sakārtot, lai tad, kad atsāksim strādāt, tas būtu maksimāli ērts, efektīvs, labi organizēts, lai mēs to pašu produktu varētu saražot lētāk.
Domāju, neviens teātris Latvijā nestrādā tādā rūpnieciskā režīmā kā mēs. Padomājiet – pēc 20 izrādēm to jau noskatījušies 20 000, mums atkal jācep jauna.
Turklāt tas mums neprasa papildu līdzekļus, jo tik un tā jāmaksā samazināta slodzes alga.
Ja varam izdomāt, kā aktierus nodarbināt un piemaksāt, to arī darām, turklāt neviens no papildu darbiem nav atteicies. Un tagad jau aktieri sāks strādāt.
Ja jūs būtu zinājis, ka situācija iegriezīsies šādi, vai būtu pieteicies konkursā?
Ar pilnu atbildību saku – jā. Man laika gaitā attīstījusies viena spēja, droši vien tādēļ, ka vienmēr esmu darbojies sarežģītā biznesā – nekad nezini, vai ziema būs vai ne, kādi grūti lēmumi būs jāpieņem.
Man nav bail pieņemt nepopulārus lēmumus, es diezgan labi turu spriedzi. Arī aktiera profesija ir nedroša, vienmēr jābūt plānam “B” – tu nezini, vai iedos lomu, vai nenobruks nākamā filma.
Patiesībā tādā dabiskā kapitālismā liela daļa cilvēku drošībā nejūtas nekad, tikai mums vēl no padomju laikiem nāk līdzi tā kreisā pārliecība, ka jābūt kādam, kas par tevi parūpēsies.
Negribu, lai tas izklausās aroganti, bet – sarežģītas situācijas mani neparalizē. Iespējams, pat esmu mazāk efektīvs normālā režīmā, to redzēsim, kad tāds iestāsies. (Smejas.)
Nepiesauksim Smiļģa lāstu, bet Dailes teātris kā jebkurš liels, radošs kolektīvs nav vienkāršs. Cik viegla jums bija pāreja no aktiera – dumpinieka, kurš pateica, ka vajag rīkoties citādi, uz priekšnieka lomu?
Tas nebija pēkšņi. Jau agrāk pieļāvu domu, ka vienā brīdī savu aktiera karjeru beigšu – biju nolēmis, ka tad, kad man paliks 60, uz skatuves vairs nebāzīšos.
Biju arī teicis gan Džilindžeram, gan Andrim Vītolam un jau pirms visa tā, ka tad, ja Andris nepretendēs uz nākamo termiņu un Kultūras ministrija izsludinās konkursu, es varētu pieteikties.
Tas arī nenotika tik ātri, kā varbūt izskatījās no malas – vadības krīze teātrī sākās septembrī, konkurss tika izsludināts decembrī, lēmums pienāca janvāra beigās.
Turklāt vadības, organizatoriskie jautājumi valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrībā man arī nebija sveši, jo biju gan piedalījies Cēsu koncertzāles būvniecības procesā, gan biju tās direktors visus piecus gadus.
Tas nenozīmē, ka viscaur esmu vienādi kompetents, tomēr pagaidām šķiet, ka nav tādu pilnīgi aklo punktu, kur būtu steidzami jāmācās kaut kas pavisam jauns.
Jā, seriāla filmēšana – tā gan ir zona, kur būs daudz jāmācās. Bet man patīk mācīties jaunas lietas, galva nav grūta, nāksies apgūt šo sarežģīto sfēru.
Kā saprotu, seriāla veidošana jau sākusies?
Plāns šāds: jūnijā pabeidzam scenārija izstrādi, jūlijā ir sagatavošanās, augustā un septembrī filmējam, oktobrī montējam, un novembrī uz teātra dzimšanas dienu gribētos pirmizrādi. Tās būs pirmās četras sērijas.
Bet, ņemot vērā manu pesimistisko prognozi, kas liecina, ka ierobežojumi varētu ilgt līdz jaunajam gadam, tad decembrī un janvārī filmēsim nākamās četras sērijas.
Pat ja ierobežojumi saglabāsies, šķistu, ka Dailes teātris ir vislabāk ventilētā kultūras telpa visā Latvijā…
Lūk, es sāku sarunu ar Dailes teātra mīnusiem, un tagad ēkas plusi. Patiesi, otras šādas kultūrtelpas Latvijā nav.
Milzīgā zāle, plašie foajē – tādu kultūras ēku Eiropā nav daudz, jo šodien neviena valsts nevar atļauties šādu apjomu nodot tikai teātra funkcijai, turklāt vēl pilsētas centrā, ar lielu ārpagalmu.
Tādēļ mums ir iespēja sākt veidot pirmo no Covid-19 drošo kultūras telpu Latvijā. Esam sākuši pie tā strādāt, jau ir izmaksu uzmetums, notikušas pirmās sarunas ar “Valsts nekustamajiem īpašumiem” par ieguldījumu ēkā, protams, viss vēl būs jāskaņo ar Kultūras ministriju.
Esam aprēķinājuši, ka pat pie visstingrākajiem divu metru distancēšanās noteikumiem Lielajā zālē jau tagad varam sasēdināt 240 cilvēkus. Jau tagad pie šādas situācijas, ja drīkstētu, mēs varētu spēlēt noteiktas izrādes.
Brīdī, kad varēs pulcināt 500 un vairāk cilvēkus zālē, mēs varēsim nodrošināt skatītājiem atsevišķas ieejas, konkrētus sektorus foajē, ja nepieciešams, starp sēdvietām organiskā stikla barjeras, perfektu ventilāciju un visu pārējo, lai viņi var justies droši.
Pieļauju, ka cilvēki, atgriežoties teātrī, būs noguruši no problēmām un nevēlēsies ļoti dziļi rakties sevī. Zināmā mērā ironiski: Dailes teātra krīze vismaz daļēji cēlās no vieglā žanra pārsvara repertuārā…
Tas būtu diezgan vienkāršots formulējums, vadības krīzi tomēr izraisīja iemeslu kopums. Taču, jā, mēs daudz runājam radošajā komandā, spriežam ar Viesturu Kairišu, kāds varētu būt repertuārs un kā to koriģēt saistībā ar skatītāju noskaņojumu.
Mana “kultūrreliģiskā” nostāja, ja to tā var formulēt, ir tāda: ja kultūras produktu lieto daudzi skatītāji, tas vēl nenozīmē, ka tā ir laba māksla, bet, ja kultūras produktu nelieto, nepērk biļetes, tad ar to pavisam noteikti kaut kas nav kārtībā.
Runāju tikai par teātri – mūzikā, literatūrā vai vizuālajā mākslā ir citādi, tur šodienas publikas nenovērtētā darbā var būt iekodētas vērtības, ko novērtēs vēlāk.
Bet teātris ir māksla šeit un tagad. Protams, jautājums, cik daudzi mūs skatīsies, ir ļoti loģisks. Jāmēģina uzminēt, sajust. Nedomāju, ka tas būs tikai un vienīgi izklaides žanrs, ko pirks, bet korekcijas droši vien būs jāievieš.
Idejas mums ir. Un tomēr mēs neizdomāsim ko tādu, par ko neviens cits teātris šajā laikā nedomā. Tagad esam nolēmuši veidot seriālu, pagaidām spēlēt Dailes dārzā un nededzināt naudu projektiem, kuru nākotnes perspektīvas ir neskaidras.
Un te man atkal jāsaka: mūsu situācija ir sarežģītāka, jo nākamā ir Dailes teātra jubilejas sezona. Jebkurā citā gadā varētu teikt: palaidīsim šo sezonu komerciālā zīmē, lai sapelnītu naudu.
Jubilejas sezonā mēs to nevaram atļauties. Atkal jāplāno scenārijs “B”, ja jubilejas datumā lielajā zālē nevarēs sēdēt 1000 skatītāju.
Mums tagad ir ideja, ka 19. novembrī tad tā varētu būt varena, vizuāli muzikāla gaismas, skaņas, mūzikas un aktieru balsu performance, faktiski tāda vizuāla oratorija, ko varētu vērot no Dailes teātra ārpuses un translēt.
Mēs spēlētu ar ēkas formām, izmantotu lāzertehnoloģijas, jaudīgu skaņas aparatūru, piedalītos simfoniskais orķestris, visi aktieri, mēs censtos atrast visus iespējamos vizuālos un skaniskos veidus, lai stāstītu stāstu par Dailes vēsturi, arī neatrodoties zālē, un jaudīgi atklātu simto sezonu.
To nevar ne atlikt, ne pārlikt, par spīti visam, tā galu galā ir Dailes simtgade.
