“Latviešu tautas vēsture nebūt nav tikai ciešanu un bēdu ieleja.” Saruna ar vēsturnieku Gati Krūmiņu 8
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš ir pārliecināts, ka Latvija nesākas un nebeidzas tikai ar Rīgu, jo zinātniskais darbs un izcilība ir iespējama arī ārpus galvaspilsētas.
Kā vēsturnieks viņš zina, ka katram Latvijas novadam ir savs unikāls stāsts, un par šiem stāstiem viņš vēsta TV raidījumā “Tas notika šeit”.
Kad viesojamies Vidzemes Augstskolā, tās vadītājs Gatis Krūmiņš ar lepnumu izrāda jaunizveidoto Multimediju laboratorijas filmēšanas studiju, kur augstskolas studenti un darbinieki varēs slīpēt savas iemaņas video veidošanā.
Krūmiņš stāsta, ka augstskolā mācās studenti ne tikai no Vidzemes reģiona, bet arī no visas Latvijas, kā arī ārzemēm. Tagad viņu pulku papildinās astoņi studenti no Baltkrievijas, jo Vidzemes
Augstskola nolēmusi grūtā brīdī sniegt atbalstu baltkrievu tautai un piešķirt kaimiņvalsts studentiem apmaksātas studiju vietas.
Krūmiņš pēc izglītības un aicinājuma ir vēsturnieks, tādēļ saprot, ka baltkrieviem šobrīd nākas izcīnīt cīņu, ko Latvija izcīnīja jau pirms 30 gadiem. Vēsturnieka gaitās Krūmiņš daudz pētījis padomju okupācijas laiku un zaudējumus, ko Latvijai nodarīja totalitārais PSRS režīms.
Taču latviešu tautas vēsture nebūt nav tikai ciešanu un bēdu ieleja, par daudzveidīgo Latvijas novadu vēsturi Krūmiņš kopā ar kolēģiem stāsta TV raidījumā “Tas notika šeit”, kura jaunā sezona būs redzama Latvijas Televīzijā no 15. oktobra.
Arī pašam Krūmiņam ir savs stāsts: 90. gados viņš atguva dzimtas īpašumu Lēdurgas pagastā un ķērās pie saimniecības sakopšanas. Viņam patīk darboties ar cirvi un zāģi; laika gaitā iemācījies paša rokām darināt guļbūves.
Vidzemes Augstskolā sācies jaunais mācību gads. Vai tas atšķiras no iepriekšējiem, jo Covid-19 dēļ nākas darboties vēl nebijušos apstākļos?
Šobrīd gandrīz nekas nav mainījies, bet mums ir izstrādāts detalizēts rīcības plāns ar trim scenārijiem: stabila situācija ar minimāliem ierobežojumiem, situācijas pasliktināšanās ar lielākiem ierobežojumiem, bet trešais scenārijs paredz pāreju uz attālinātu apmācību.
Pavasarī mēs to varējām izdarīt ļoti ātri, jo bija pieejamas vajadzīgās tehnoloģijas un cilvēki prata ar tām rīkoties.
Piemēram, augstskolas administrācijā mēs jau pirms pusotra gada devām iespēju darbiniekiem vienu dienu nedēļā strādāt attālināti. Mums ir svarīgs darba rezultāts, nevis cik stundu darbinieks pavadījis savā kabinetā.
Jau pirms Covid-19 attālinātā mācīšanās kļuva arvien populārāka, augstskolas piedāvāja apgūt dažādus kursus internetā. Vai šī iespēja nākotnē varētu izkonkurēt studijas klātienē?
Jā, attālinātā apmācība jau pirms kādiem pieciem gadiem bija kļuvusi par modes lietu, daudzas augstskolas steidzās piedāvāt šādu iespēju, tomēr laika gaitā nonāca pie secinājuma, ka ar šādiem kursiem nevar pilnībā aizstāt mācības klātienē.
Pasniedzējs studentiem izklāsta informāciju par savu priekšmetu, bet interneta vidē pietrūkst atgriezeniskās saites, jo ir grūtāk pārliecināties, vai studenti ir sapratuši stāstīto.
Protams, attālinātās apmācības modelim ir arī savas priekšrocības. Piemēram, man ir vieglāk pierunāt kādu speciālistu nolasīt vieslekciju par savu jomu: ja šim cilvēkam būtu jābrauc no Rīgas uz Valmieru, viņš ceļā pavadītu gandrīz četras stundas (divas turp un divas atpakaļ), bet tagad ir iespēja ar savām zināšanām dalīties attālināti.
Kad beidzās iepriekšējais mācību gads, bijāt nonācis pie atziņas, ka jums kā skolas vecuma bērnu tēvam izdevies “krietni paplašināt savas kompetences 1., 2. un 7. klases mācību saturā”. Vai, palīdzot dēliem un meitai, esat atsvaidzinājis atmiņā pamatskolas vielu?
Galvenais ieguvums no šī perioda bija tas, ka skolēnu vecāki saprata, cik sarežģīts ir skolotāja darbs.
Pirms tam dažkārt bija vērojama attieksme, ka vecāku galvenais pienākums ir nogādāt bērnu līdz skolas durvīm, bet tālāk ar visu jātiek galā skolai un skolotājiem. Augstskolā esmu pieradis strādāt ar studentiem, jau pieaugušiem cilvēkiem, bet atrast pareizo pieeju bērnam bija daudz sarežģītāk.
Pēc izglītības esat vēsturnieks, un pēdējos gados ir daudz runāts par to, kā bērniem labāk iemācīt vēsturi: vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi vai arī iekļaut to pasaules vēstures kontekstā. Kāds ir jūsu viedoklis?
Manuprāt, ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir svarīgi izkopt savu lokālo identitāti, sajust ciešāku saikni ar konkrētu vietu. Es dzīvoju Lēdurgā, tā ir mana vieta, caur šo prizmu es uztveru arī nacionālo identitāti. Kad esmu sapratis šīs pamatlietas, tālāk varu raudzīties pāri robežām un apzināties sevi kā daļu no Eiropas vēstures un kultūras.
Nesen biju Barkavā, kas ir ļoti interesanta vieta uz Vidzemes un Latgales robežas. Daži vietējie bija pārsteigti, kad es viņiem pavēstīju šādu faktu: 18. gadsimtā Barkava vairāk nekā 60 gadus bija uz Eiropas un Krievijas robežas, turklāt latgalieši bija Eiropas pusē, jo Latgale bija daļa no eiropeiskās Polijas, savukārt Vidzemes guberņu Pēteris I jau bija iekļāvis Krievijas impērijas sastāvā.
Vēsturi nevar mācīt kā abstraktu priekšmetu, runāt par nacionālām vai “Eiropas vērtībām” bez konkrētiem piemēriem.
Ja es zinu, ka mana māja ir būvēta 1928. gadā, tad uzreiz ir iemesls pastāstīt gan par agrāro reformu, gan par Latvijas valsts veidošanos. Vēsturi ir iespējams integrēt arī citos mācību priekšmetos, piemēram, labs matemātikas skolotājs nevis pārkopēs teksta uzdevumu no mācību grāmatas, bet gan pielāgos to vietējai situācijai ar bērniem zināmām lietām.
Atceros, ka skolas laikā man fizikā bija labas atzīmes, bet sajēgas nebija gandrīz nekādas, jo šis priekšmets šķita ļoti abstrakts. Tagad, kad dzīvoju laukos un atjaunoju senču īpašumu, pats savām rokām taisu guļbūves, esmu sapratis, cik svarīgas ir fizikas un ģeometrijas zināšanas.
Kā jūs redzat Vidzemes Augstskolas vietu uz Latvijas augstākās izglītības kartes? Vai tā galvenokārt ir reģionālā augstskola, vai arī jums ir ambīcijas konkurēt ar Rīgas augstskolām?
Pasaules pieredze rāda, ka augstskolas atrašanās vietai nav izšķirošas nozīmes, daudz svarīgāk ir tas, ko tu reāli vari izdarīt. Ja kāds iedomājies, ka augstskolas atrašanās Rīgā automātiski nozīmē labāku kvalitāti, manuprāt, tā ir provinciālisma izpausme.
Diemžēl esmu saskāries ar attieksmi, ka uzreiz aiz Rīgas robežām sākas “lauki”, kas pilda otršķirīgas funkcijas.
Piemēram, izskan idejas, ka Rīgas augstskolas nodarbosies ar zinātnisko pētniecību, bet reģionu augstskolām jāorientējas uz daudz šaurākiem uzdevumiem. Šādas runas esmu dzirdējis arī Saeimā, tādēļ atļāvos zināmu provokāciju un Arvilam Ašeradenam, kurš parlamentā vada Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju, pa jokam teicu: labi, bet tad arī Valmieras teātris nedrīkst nodarboties ar mākslu, iestudēt Dostojevska un Ibsena lugas; lai spēlē komēdijas, bet “lielo mākslu” atstāj Rīgas teātriem (Ašeradena sieva ir Valmieras teātra direktore. – Red.).
Es redzu, ka mums kā nelielai augstskolai ir savas priekšrocības, jo varam daudz ātrāk pieņemt lēmumus un īstenot pārmaiņas. Piemēram, tagad paši pēc savas iniciatīvas piešķīrām budžeta vietas astoņiem studentiem no Baltkrievijas, kamēr lielās augstskolas vēl tikai apsver šādu soli.
Vēl viens politiķu jājamzirdziņš ir sludināt, ka Latvijā augstskolas “saražo” pārāk daudz sociālo un humanitāro zinātņu speciālistu, bet eksaktās zinātnes ir palikušas novārtā. Vai piekrītat šādam viedoklim?
Darba tirgus mums rāda, ka studentiem ir svarīgi ne tikai apgūt tehnoloģijas, bet arī radošās spējas un komunikācijas iemaņas, lai mācētu pielietot šīs tehnoloģijas.
Tādēļ mums Vidzemes Augstskolā ir gan Inženierzinātņu, gan Sabiedrības zinātņu fakultāte. Un mēs cenšamies, lai dažādu jomu studenti pēc iespējas vairāk darbotos kopā un iegūtu zināšanas arī par citām nozarēm.
Piemēram, ASV augstskolās ir labs risinājums, ka pašā studiju sākumā visi studenti mācās kopā neatkarīgi no tā, vai studē augstāko matemātiku vai mākslas vēsturi. Tu apgūsti pamatus, kas jāzina katram izglītotam cilvēkam, tikai pēc tam dodies dziļāk savā specialitātē.
Tu nevari būt labs programmētājs, ja tavas intereses aprobežojas tikai ar datoriem, jo augsta līmeņa speciālistam jāprot saskatīt kopsakarības.
Šogad nāca klajā jūsu grāmata par Latvijas Republikas dibinātājiem un atjaunotājiem. Vai mēs nemēdzam pārāk idealizēt agrāko laiku valstsvīrus? Varbūt pēc kādiem 50 vai 100 gadiem mūsu pēcteči Latvijas vēstures grāmatās lasīs atzinīgus vārdus par tādiem politiķiem kā Ivars Godmanis vai Andris Šķēle, kuri laikabiedru vidū tika asi kritizēti?
Vēstures zinātnē ir arī tāds uzskats, ka objektīvs skatījums uz vēstures notikumiem un personībām iespējams tikai pēc tam, kad pēdējais šo notikumu aculiecinieks ir aizgājis mūžībā. Skaidrs, ka laika gaitā skatījums uz vēstures epizodēm mainās, jo vairs nav tik liela emociju ietekme.
Piemēram, ja man rāda fotogrāfiju no Latvijas Republikas dibināšanas pasākuma 1918. gada 18. novembrī, tas ir aizkustinoši, bet vēl lielāku saviļņojumu es izjūtu, kad redzu kadrus no “Baltijas ceļa” vai 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Jo es pats esmu bijis šo notikumu aculiecinieks un piedalījies vēstures veidošanā.
Kad grāmatas veidošanas laikā mēs intervējām Augstākās Padomes deputātus, puse no viņiem sarunas laikā apraudājās, jo atsauca atmiņā notikumus, kas bija emocionāli spilgtākais laiks viņu dzīvē.
Ja mēs runājam ar jauniešiem, kas dzimuši pēc 1990. gada 4. maija, viņiem nav tādas saiknes ar šiem notikumiem, jo viņu uztverē atmodas laiks ir tikpat sena vēsture kā Napoleona kari. Man daži kolēģi pārmet, ka es rakājos pārāk nesenā vēsturē, labāk ir nogaidīt, lai emocijas nosēžas. Taču man ir cits viedoklis, jo domāju, ka ir nepieciešams piefiksēt mūsu laikmeta skatījumu uz šiem vēstures notikumiem.
Tāpat ir svarīgi parūpēties par laikabiedru atmiņu saglabāšanu, piemēram, šīs grāmatas veidošanas laikā mēs vēl paspējām nointervēt bijušos Augstākās Padomes deputātus Annu Seili un Aivaru Berķi, kas tagad jau aizgājuši mūžībā.
Krievijas propaganda mērķtiecīgi cenšas radīt iespaidu, ka PSRS laikā notikusi strauja Latvijas attīstība, šeit tika būvētas rūpnīcas un dzīvokļi, bet tagad viss ir aizlaists postā. Jūs ar dokumentiem esat pierādījis, ka patiesībā padomju okupācijas vara no Latvijas izpumpēja daudz vairāk, nekā ieguldīja atpakaļ.
Nevar noliegt, ka padomju režīma laikā uzbūvēja daudz rūpnīcu, fermu un dzīvokļu, bet mums ir svarīgi saprast, ar kādu mērķi tas tika darīts un kur palika visi saražotie labumi. Padomju okupācijas varas mērķis nebija Latvijas sabiedrības labklājība.
PSRS īstenoja koloniālu politiku, ekspluatēja šo teritoriju un iedzīvotājus, lai sasniegtu savus mērķus.
Galvenais uzsvars bija likts uz militārā kompleksa vajadzību apmierināšanu; viss pārējais tam bija pakārtots. Tagad daudzi pārmet, ka Latvijas valsts nenosargāja VEF, bet padomju laikā šis uzņēmums varēja nedomāt par konkurenci un tirgus ekonomikas principiem. Pagājušā gadsimta 30. gados VEF bija plaša profila uzņēmums, kas ražoja daudzveidīgu produkciju, sākot no radioaparātiem līdz pat lidmašīnām.
Ja mēs būtu saglabājuši savu neatkarību, kā tas izdevās Somijai un Zviedrijai, VEF varēja kļūt par pasaules līmeņa zīmolu, līdzīgi kā “Nokia” vai “Ericsson”.
Taču padomju laikā uzņēmums atpalika no pasaules tendencēm un vairs nebija konkurētspējīgs. Potenciālie investori atbrauca, apskatījās un secināja, ka tukšā vietā uzbūvēt jaunu rūpnīcu izmaksās lētāk nekā mēģināt pielāgot neefektīvās padomju laika rūpnīcas tirgus ekonomikas prasībām.
Kādēļ tik daudziem Latvijā joprojām ir idealizēts priekšstats par padomju varu?
Es saprotu, kādēļ daudziem cilvēkiem, kas pieredzēja padomju laiku, par to ir saglabājušās pozitīvas atmiņas. Tas ir cilvēka dabā: idealizēt jaunību, kad “zāle bija zaļāka”.
Piemēram, tagadējie pensionāri ar nostalģiju atceras bezmaksas medicīnu un lētās zāles, bet šāds iespaids viņiem palicis arī tāpēc, ka jaunībā viņi bija veseli, varēja vispār iztikt bez ārstiem un zālēm.
Manu vecmammu padomju okupācijas vara izsūtīja uz Sibīriju, bet vecumdienās, kad es viņai prasīju, kā tad tur klājies, vecmamma atbildēja, ka nemaz tik grūti neesot bijis. Ja cilvēkam ir saglabājušās pozitīvas atmiņas par padomju laiku, tas nenozīmē, ka viņš ir Krievijas aģents un PSRS atjaunošanas atbalstītājs.
Arī man paliek silti ap sirdi, kad atceros, kā bērnībā reizēm tiku pie saldējuma vai biezpiena sieriņa, jo tās ir patīkamas atmiņas. Tagad veikalā ir daudz lielāka izvēle, bet sajūtas vairs nav tādas. Man viens paziņa ar sajūsmu stāstīja par žiguli, ar ko jaunībā vizinājis savu pirmo meiteni.
Viņa atmiņā žigulis saistās ar pozitīvām emocijām, bet šo emociju cēlonis ir atmiņas par meiteni, ne jau žiguli kā padomju autobūves produktu.
Krievijas prezidents Putins savulaik nosauca PSRS sabrukumu par “XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”. Vai mūsdienu Krievijas centieni paturēt savā ietekmes zonā Ukrainu, Baltkrieviju un Baltijas valstis liecina par vēlmi atjaunot PSRS?
90. gados, kad sabruka PSRS, Krievija neizmantoja iespēju modernizēties un transformēties par eiropeisku valsti. Šāds pavērsiens bija iespējams, un Krievijas vēsturē tam ir precedents, jo Pēteris I savulaik ieguldīja lielas pūles, lai mainītu Krievijas attīstības kursu un tuvinātos Eiropai. Pat impērijas galvaspilsēta no Maskavas tika pārcelta tuvāk Eiropai, uz Sanktpēterburgu. Pēteris I faktiski ar varu centās ievilkt Krievijas impēriju Eiropas civilizācijā, un lielā mērā tas viņam izdevās; par to liecina krievu literatūras un mākslas sasniegumi, arī krievu aristokrātija bija integrējusies Eiropā. Taču pēc 1917. gada sekoja kritiens atpakaļ.
Mums ir grūti saprast mūsdienu Krieviju, jo tur valda pavisam cita domāšana. Piemēram, kurš gan mūsdienu Eiropā varētu iedomāties vienkārši pievākt sev citas valsts teritoriju, kā to izdarīja Putins ar Krimu!
ASV prezidents Tramps gribēja nopirkt Grenlandi…
Trampa fenomens drīzāk ir pierādījums ASV demokrātijas spēkam, jo viņa vara ir ierobežota un Tramps nevar vienpersoniski pieņemt lēmumus par valsts nākotni. Trampa vēlmei nopirkt Grenlandi gan ir arī racionāli iemesli, jo amerikāņi mēģina aizsteigties priekšā Ķīnai, kas arvien straujāk audzē savu ekonomisko varu visā pasaulē.
Ķīnai ir lielas ambīcijas, bet ķīniešiem nav nekādas vajadzības anektēt teritorijas, jo savus mērķus viņi sasniedz ar ekonomiskās ietekmes līdzekļiem.
Raugoties uz notikumiem Baltkrievijā, kādai jābūt Latvijas valsts nostājai? Vai jāmēģina norobežoties no Lukašenko režīma vai arī jāturpina sadarbība, piemēram, nākamgad kopā jārīko pasaules čempionāts hokejā?
Dažkārt dzirdēts viedoklis, ka sportu nevajag jaukt kopā ar politiku, taču autoritārās valstīs sports vienmēr ir bijis viens no stratēģiskās komunikācijas instrumentiem.
1936. gadā Hitlers gribēja izmantot Berlīnes olimpiskās spēles, lai pasaulei demonstrētu āriešu rases un nacisma pārākumu. Tāpat arī Putins bija gatavs iztērēt miljardus, lai ar 2014. gada Soču olimpiādi izrādītu Krievijas sasniegumus.
Skaidrs, ka arī gaidāmo pasaules hokeja čempionātu Lukašenko gribētu izmantot līdzīgiem mērķiem.
Latvijai šajā situācijā ir skaidri jāformulē sava nostāja: nevar izlikties, ka nekas nav noticis. Bet es arī saprotu cilvēkus Latvijas valdībā, kam jāmēģina atrast līdzsvaru starp atbalstu Baltkrievijas demokrātijai un reālpolitikas interesēm. Tas nav vienkārši, piemēram, bijušais premjers Valdis Dombrovskis gandrīz izpostīja savu karjeru Eiropas Savienības institūcijās, jo bija izteicies, ka Katalonijas neatkarības kustībā saskata līdzības ar atmodas procesu Baltijā, kad centāmies atbrīvoties no PSRS. Tādēļ politiķiem jānodarbojas ar pašcenzūru, lai nesarunātu ko lieku.
Baltkrievi šobrīd mēģina sakaut Lukašenko režīmu ar nevardarbīgās cīņas metodēm. Atskatoties mūsu vēsturē: ja dziesmotā revolūcija nebūtu guvusi panākumus, piemēram, pēc 1991. gada augusta puča pie varas noturētos Latvijas neatkarības pretinieki, vai latvieši būtu cīnījušies par brīvību ar ieročiem rokās?
Visticamāk, ka ne, jo vēsturiski latviešiem nav bijis daudz iespēju ar ieročiem aizstāvēt savu valsti. Latviešu karavīri pirms 100 gadiem izcīnīja uzvaru Neatkarības karā, taču Otrā pasaules kara laikā latvieši diemžēl bija spiesti cīnīties zem svešu valstu karogiem. Tādēļ mēs nevarējām iegūt tādu vēsturisko pieredzi un rūdījumu kā Somijas karavīri, kam izdevās nosargāt savas valsts neatkarību.
Ziemas karā somu karaspēka mugurkaulu veidoja aizsargu organizācijas biedri, bet Latvijā pēc okupācijas varas ienākšanas padomju režīms nekavējoties izdeva pavēli par aizsargu atbruņošanu.
Jūsu novadnieks Garlībs Merķelis, kurš dzimis Lēdurgā, par latviešiem savulaik rakstīja, ka “latvietis ir pārāk pieradis neatrast līdzcietību pret sevi, lai varētu to kādreiz just pret citiem”. Noteikti arī tagad būs tādi, kas teiks: kāpēc Vidzemes Augstskola palīdz baltkrievu studentiem, labāk lai atbalsta mūsu pašu jauniešus no trūcīgām ģimenēm.
Jā, jau esmu dzirdējis līdzīgus komentārus.
Taču latviešiem ir jāsaprot, ka mēs esam ļoti cieši saistīti ar Baltkrieviju, un viss, kas notiek mūsu kaimiņvalstī, drīz vien var atbalsoties arī pie mums.
Mūsu vēsturē tam ir gana daudz piemēru: 1920. gadā Latvija varēja nostiprināt savu neatkarību, jo mums palīdzēja Polijas karaspēks, kas bija sakāvis Krievijas boļševiku armiju. Tādēļ šobrīd ir ļoti svarīgi izrādīt solidaritāti ar baltkrievu tautu.
Vai latvieši, runājot par savu vēsturi, pārāk bieži nenostājas upura pozīcijā? Sak, mēs jau neko, pie visām nelaimēm vainīgi krustneši, krievi, nacisti vai boļševiki, lai gan liela daļa latviešu aktīvi sadarbojās ar okupantiem.
Tieši tā, piemēram, tik strauja Latvijas sovjetizācija nebūtu bijusi iespējama bez vietējo līdzdalības. Šādās situācijās izpaužas cilvēku negatīvākās īpašības: skaudība, mantkārība, nenovīdība. Kad mana vecmamma atgriezās no izsūtījuma, labi ļaudis viņai pastāstīja, kurā mājā nonākušas viņas mēbeles, kur palikušas klavieres utt.
Man nav ilūziju, ka arī šodien līdzīgā situācijā neatrastos cilvēki, kas ar prieku par mani uzrakstītu denunciāciju, lai pēc tam paši ievāktos dzīvot manā mājā. Latviešu tautas vēsture ir sarežģīta un smaga, bet tieši tāpēc par to ir jārunā, lai spētu saprast un piedot.
Drīzumā sāksies TV raidījuma “Tas notika šeit” jaunā sezona, kam esat viens no vadītājiem. Kādi ir spilgtākie iespaidi, ko esat guvis, viesojoties dažādos Latvijas novados?
Šo braucienu laikā esmu pārliecinājies, ka Latvijas vēsture ir neizsmeļama bagātība.
Visu zināt nav iespējams, bet katrā Latvijas novadā ir kas tāds, par ko gribētos uzzināt ko vairāk. Priecājos, ka visur satieku cilvēkus, kas aizrautīgi ir pievērsušies sava novada vēstures pētīšanai. Protams, vairums no viņiem nav profesionāli vēsturnieki, ne viss savāktais materiāls ir zinātniski sistematizēts, taču galvenais, ka šo darbu viņi dara no sirds.
Redzu, ka iedzīvotāju skaits Latvijas laukos samazinās, taču cilvēki, kas tur ir palikuši, tiešām ir sava novada patrioti. Viņi nečīkst, bet dara: viens cep maizi, cits darina sidru, vēl kāds atjauno senās mājas. Tādi cilvēki mani ļoti iedvesmo.
Kā jūs, dzimis rīdzinieks, kļuvāt par Lēdurgas iedzīvotāju?
Šajā novadā ir manas dzimtas saknes. Rīgā dzīvoju paneļu piecstāvenē, bet mana identitāte vienmēr bijusi saistīta ar laukiem. Tagad ar ģimeni dzīvojam meža vidū, tuvākie kaimiņi ir kilometra attālumā. Zinu, ka mūsdienās daudzi cenšas “atrast sevi”, nodarbojas ar jogu vai meditāciju, bet es atrodu sevi, kad atgriežos mājās, pastrādāju mežā, atjaunoju senās guļbūves.
Piemēram, šobrīd nodarbojos ar manteļskursteņa būvēšanu. Skursteni būvē meistars, bet ar visiem koka darbiem tieku galā pats. Protu rīkoties gan ar cirvi, gan ar zāģi, pats esmu uzbūvējis vairākas guļbūves.
Es neredzu nekādu pretrunu starp garīgo un fizisko darbu: vienu dienu varu rakties pa dubļiem, otrā dienā uzvelku baltu kreklu, iesēžos lidmašīnā un aizlidoju uz zinātnisku konferenci Amerikā.
Gatis Krūmiņš
Dzimis 1973. gada 15. augustā Rīgā
Sākotnēji studējis mūziku, ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā
Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu vēsturē; 2007. gadā ieguvis vēstures doktora grādu
Vēsturnieka darbā pētījis Latvijas tautsaimniecības vēsturi un veicis aprēķinus par zaudējumiem, ko Latvijai nodarījis PSRS okupācijas režīms
Bijis Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs
Vidzemes Augstskolas rektors kopš 2013. gada
Trīs bērnu tēvs
